Dialektologejis lasejumi

Par nagaru laiku iz filologiska pasuokuma losomēs sovā fakultatē. Ap profesoris Martys Rudzeitis dzymtū dīnu, kurei 4. novembrī. Jau nu 1996. gods tai. Itū saīšonu par Dialektologejis lasejumim saucam. Vīna ūtra „leluo volūdneica” ir sacejuse, ka jimūs nikuo nav, cyts myusu lasejumu par mozajom konfereņcem sauc. Kai soka, -- cik cylvāku, tik i golvu. A golvuos guodi vysaidi... Pasuokums ir breivpruoteigs, par varis nivīns iz juo nateik dzeits, pīsadaleituoju vysbīžuok nav daudz  -- puors dasmytu. Nu 221. kabinetā vysleidza par šauru -- asam raudzejuši i tī. Niule itū vītu turim tik deļ čaja dzeršonys piec vysa.

Piec tradicejis pyrmais referats lasejumūs ir iz vysu nūpītnuokais -- par kū naviņ jaunuoku latvīšu dialektologejā, kaidu problemvaicuojumu, jaunu pietejumu. Šūgod Ilona stuosta par Ūšys upis krostu apdzeivuotuojim i jūs runys atskireibom. Nabeja, nabeja gudri dareits, Latvejis izlūksnis  piec tuolaika pogostu pasaucūt, najamūt vārā jūs veiduošonuos viesturis. T. s. Rudzātu „izlūksne” -- tam lobs daruodejums. Naapdūmuota administrativuo daleišona i puordaleišona ir vāzda skrytulī sevkurai vaļstei.

Lasejumūs ir vēļ ūtrys i trešs i var byut pat catūrts referats ci ziņuojums. Golā -- kaida naviņ naordinaruoka byušona. Šūgod tei ir izdavuma „Latvīšu dialektu paraugi” pasumynuošona. (Hm, ka burtiski, sumynuot tok zeimoj ‘bučuot’!... Na tik pryušu tekstūs, myusu pošu Austrumlatgolā vuordu itaidā nūzeimē vēļ lītoj. Tai i Valeiņs nazkod saceja, khe-khe...) Kod dorbs golā, var kavētīs atmiņuos pi vīna ūtra „korstuokuo” momenta, kuruos naviņ aizakeršonys, puorprotuma, atkluojuma, kurioza. Kur vēļ vairuok jūs, ka na dialektologa gaitā!... Runojam i par taidim, ar Mežu vīns ūtru iz zūba pavylkdami.

Ka jimt itū vysu plotuok, i Dialektologejis lasejumi olpom (šaļtim, breižim) suoc ruodeitīs „naproduktivi” -- varbyut navajag vaira jūs taidu, ka vysi tik skrīnūši, vysi tik „aizjimti”?... Nu ūtrys pusis, kai lai vīglu sirdi atsasoka nu lobys lītys, kai lai atsvīž laseišonūs, kas tykuse tradicionala? Piec lasejumu vaicojās kolegys, kod jī byus, prosa draugi geografi. Lasejumūs ir vareiba dūt vuordu studeņtim, kam taipat sovs lobums!

Vyss saīt labi i šūgod, koč i na lelā ļaužu pulkā. A kam tūs pulku, ka tai padūmuot, -- ka tik vīna pruota ļaužu ‘domubiedru’ vēļ ira! I jūs -- kai ira, tai ira, paļdis Dīvam!...

Par ituogods lasejumu „centralū asi” laikam var turēt Ilmāru Mežu. Koč i na volūdnīks jis. Diski izdūti ar  lelu juo prācu, niu stuosta par suoktū pietejumu pi latgalīšu uzvuordu. Sēd cylvāks arhivā dīnom, valk uorā zinis nu tautys skaiteišonu. Da šam nivīna nadareits dorbs. Smejūs sevī par juo pīzynumu, ka latgalīšu uzvuordi ir iz vysa saistūšuokī. Na kaidi Kaļneni, Bierzeni, Līpeni zam eilis, a pavysam naskaidrys i arhaiskys onomastikys sluoņs! Byus i mums sova „uzvuordu geografeja”, jamūt krīvu onomasta Vladimira Nikonova terminologejā, byus. Seņ jau laiks taidai!

Rudzeitis pyrmuo „meitine” Beatrise duovonai sovu jaunū gruomotu atnasuse... Eh, labi!

Baltistu prīki

Kod gods īt iz beigu, kai lai napasaprīcoj par tū, kas lobs bejs!...

2015. gods paliks viesturē kai XII Baltistu kongresa gods. A tymā? Tymā -- i latgalistikys sekceja beja!!! Padūmuot tik -- lels storptautysks volūdnīku saīts (ap 250 referentu nu apmāram 20 vaļstu!), a jimā -- atseviška latgalistikys sekceja dorbojās!... Prīca! Skumdynoj kongresā tys, ka „vacuos gvardis” vaira namona, vīns pats Zigms Zinkevičs tik variejs atīt... Nu koč vīnu baltistikys legendu jaunī vēļ redz!...

Ar pārnejuo rudiņa bādu (myusu vysod styprais mamuks, i pieški ... ak, Kungs!...) saprotu i nasaprotu reizē, kū i kai dorom tuoļuok. Latgalistikys sekceju dasacejom ar Alekseju -- nu Rēzeknis, pādejā breidī. Ar filologu nūvālynuotū „izakasšonu” riezeknīši jau beja paspiejuši kongresam sovu sekceju dasaceit. Otkon ar nūsaukumu nu gudru svešvuordu -- kuoreigi jī iz taidu kai kačs iz kriejuma, nu golā poši i „izvalk”, paļdis Dīvam! Lelais valnavuotuojs ‘rosinātājs’ baltistu kongresā nūskandynuot latgalistiku -- vīns gudrys lītaunīku lingvists, ar kurū Aleksejs beja fonetiku konfereņcē ticīs. Rēzeknē itū rūsynuojumu puorsprīžam dziļuok, -- nui, par kū lai baltistu kongresā nabyutu latgalistikys!? Koč i jau nazcik reižu asam sovā storpā puorsvīduši, organizēt vaira taidys konfereņcis ci nā -- pamoz mums spāka, a dajimt kluot vysakuo (kai niulenejūs „Tāvu zemis kalendarūs” -- saturā lai voi kas, ka tik bīzs i ar bazneicu iz vuoka!...) -- nasagrib. Nūpītna līta tei myusu latgalistika, na kaida staipoma, raustoma spēleite (kaiteņa, cackeņa) nasapraškys rūkuos.

Nūdūmuotajai sekcejai nūceju (jaunuokūs laikūs sokom -- cereibu) turim na tik iz Latvejis puorstuovu (ceļu kuojuos vysu myusu ekspertu komiseju), a i uorzemnīku (Nikole, Iļja, Bernhards, Sturla, Norberts, kurs nu lītaunīku -- jī tok pietej ci sovūs pietejumūs ījam i latgalīšu volūdu!). Tik, kai zynoms, na vyss, kas nūdūmuots, izapylda. Kurs brauc, tam jau saplanavuots kas cyts. Da i vyspuor, cik tūs lingvistu ir, kam latgalīšu volūda iņteresej piec byuteibys? Nu i lai, byus mozuo sekceja! Tai i saīt. I labi saīt! Prīca, nui. Kai soka, varējom i sevi paruodeit, i cytu beja gona laika pasaklauseit.

Kulturys programā dabojam apsavērt nazcik lītaunīku senejūs drukys dorbu originalu. Aktualizeju deļ sevi karti, kur Rūbōna, kai nazkod Daugovys sauce, redzīs. Pasalaimej dabuot Donelaiša izstuodis kataloga. Malaci (varbyut vajag saceit moloci, kai ap Viļuonim?) kaimini, verīs tik i prīcojīs!... Cytā vokorā -- pījimšona pi Latvejis viestnīka Semaņa. Tī vysam prīškā -- nazkodejuo viestnīka latgalīša Aļberta Sarkaņa lobuo slave, kas taipat sylda. Kongresa beigu vokorā Girdeņa dāls dzīd žemaišu dzīsmis iz tāva raksteitūs vuordu, i otkon atminis, atminis... Slovonais Alekss Girdeņs (Aleksas Girdenis) beja myusu Reiņa Bārtuļa (Bērtuļa) lobs draugs. Kod agruokūs godūs lītaunīki cīmova fakultatē, saīti parosti beidzēs ar Girdeņa žemaitiski skaiteitū gobolu „Pypkė” i kolektivi dzīduotu čyguonu tautysdzīsmi... (Hm, pi myusu saceitu -- cyganu. Nom. cygans, gen. cygana, sīv. dzimtē cygonka, cygaņceņa. Ap Zīmyssvātkim ļauds da kaimiņu īt cyganūs. A čyguoneicu (sieņu) myusu mežūs nav.) Vēļ leluoks puorsteigums ir italīšu puiši ar sovu brašū „Bella, čao!...” Īdama iz vīsneicu, dzīsmi dyucu pi sevi latviski, raudzeidama dasaguoduot vuordu: „Rīta stundā no miega modos: „Sveika, māmulīt, māmiņ, tu mīļotā...”” Koč kas nu munys studenta jauneibys -- beja nazkod taidi politiskūs dzīšmu festivali Latvejis universitatē...

Ai, labi ir Viļņā, pateik maņ itei piļsāta, pateik vacuo universitate ar juos naskaitomajim pogrobim, ejom i labiriņtim! Latgalistikys sekcejis dīnā nu jūs mani „gluob” Gintare, paļdis jai! -- izīt pretim, saprozdama, ka varu blūdeit, i dreiži nūvad, kur vajag. Sastdīnē iz Kernavi nabraucam, ar Edmundu nūrunuots sasatikt vāluok, varu vēļ izstaiguot kongresa vītys. Baltistikys katedrā salasejuse sapierktuos, saduovynuotuos gruomotys, īsagrīžu Domus Philologiae, kur niule klusums i mīrs. Tī -- koridors ar lītaunīku kulturys darbinīku bareljefim, tī -- zaleite ar sīnu gleznuojumim. Pieteit i dūmuot var stuņdem. Galeigi atsavasaloju nu piļsātys, pastaiguodama pa vacpiļsātu i nūsalaizdama pa Literatu ūļneicu da pat sv. Anis bazneiceņai. Pa lītaunīkim jei -- Onos bažnyčia.

Palic vasala, Viļņa! Da cytys reizis!

Jau gods...

Jau gods puorguojs, kai mes bez Tevi, mamuk... Ci esi da cik kuo mīrā ar mums?...

Cepli nūjaucem, kai Tu saceji, juo vītā niule plita ar čiteņu. Sylda labi, koč vyss vēļ nadajiukts. Juoneits ar Viku paleidz taiseitīs tuoļuok. Ar Reineiti vacū beseņu pi krylca nūgrīzem, nūlyuzušū šliuceņu pi pyunis. Cytus ūgu kryumus -- aroneju, šliucenis i pat upynuojus -- labtik pagrauzuši bebri, duorzuojim niule pavysam gaišs byus, ka kū siešūs iz cyta gods Tovā gabaleņā...
Bejom Tev mišu aizsacejuši, tok jau dzierdieji -- taidi naparosti saulis stori te pasaruodeja, te gaisa pa mišys laiku lūgūs, pat bazneickungs beja īvārovs... A vokorā buobenis Geņgereišūs dzīdova saļmus -- Valentina, Anita, Ilona, abadiv Deļveri beja, vēļ Inta, Anda, Alida. Ladze ar Broni dzīdova i lyudzēs. Beja Ontons ar Klavu atbraukuši, Agreits, Juoneiša saime. Pa vydam Tovi mozmozbierneni jaucēs, tik vysi vērēs syltom acim iz jūs, nadūmoj! Jauna dzeiveiba sātā ir jauna cereiba... Lyugdamīs par Tevi, cytu naaizmiersom: Tovs Upceleits i Juoņs tīpat nu sīnys vērēs, i tietjuku pīminējom. Irena paviesteja, ka Kesteru Broņce tikū Reigā paglobuota -- zynovi? Mierst Tova laika ļauds tys piec tuo... A Tovys Monei dzīduotuos bieru dzīsmis īroksta tai i naatrodu, koč puorsaklauseju daudz. Varbyut nagribieji, kab atrostum, -- kam tei bieru, na pamenku dzīsme... Atrasšu cytureiz i atdūšu -- lai vuicuos. Anda niule iz koru dzīd, redzi jū?... Ladze pi pamenku golda tai dūmeigi nūsaceja: „Tagad es pats vacuokais dzymtā...” Velta par dorbu naudys najēme.

Piec mišys Doņuks izvodova myus treis -- Tekle ar Lauru beja atbraukušys nu „Tr. zv.”, koč i na Tovs „iņceliˑgentnais puiss” vairs -- pa vysurīni vysapleik. Undrukānu es napazynu, kauns! Vajadzēs kod naviņ kuojom apstaiguot, navarātu byut, ka vyss tik cīš puorsavierts -- varbyut tik pa mašynys lūgu pasveša tei apleicīne ruodejuos. A Kolna Romuli jau kuo na nūkosti grantā, i Tu napazeitim...

Iz reita kryta lāns snīdzeņš, tai mīreigi i skaisti. Zeme teira, teira, i pasauļs bolts... Guojom da Lelajam ceļam, kab braukt da bazneicai ar Andu i Reineiti -- jis pīkolpova i sastdiņ, i svātdiņ. Advents, Advents suocīs, tai ir. Kaladys pajēmem, pajiemu i deļ bārnu, kas zyna, kurs byus, kurs nabyus, nu sovu byušu padarejuse.

Tovu nūmieršonys dīnu byus vīgli pruotā turēt -- kai pīdzymi 29. datumā, tai i nūguoji 29... Myusu rūzis iz Tovys dūbeitis beja ar boltu snīdzeņu, sveceitis izdagušys, i obejis bazneicys, kur iz 15. augusta pierktys, taipat: laiks mīreigs. Lai mīrs i Tev! 

Ci tyka Tev koč cik syltuoks nu ituo vysa?... Voi esi koč cik mīreiga par mums?... Tik nabādoj!...

Jau es Reigā, sātā palyka Doņuks ar puišim, Anda sūleja dasavērt. Izakurynuot paspieju, sātā sylts.

P.S. Tovs Robeits -- dzeivs! Suopuļs jam vēļ vosorā pleisa, vys laiza, nabogs, rānu, pleisumu leluoku taiseidams. Ilga deļ juo syuta zuolis, „pukojam” viersā, varbyut aizaviļks...

Rudiņa gailini

Ir latgalīšim vīns duorzeņš, kurū ar dzīsmeiti „Sienīs(i), sienīs, baraviku lauztu!” īt. Jū nazkod Zīmys školā Ačynskā Ilona vēļ sibirīšim vuiceja. Taida loba izastaiguošona pīsadaleituojim: duorzeņu var īt i vacī, i jaunī...

Tik runa ir par nasenejū sieņu laiku. Par jaukim breižim Teļa vacainī, Tumaša kaļneņā, Peleitis kryumūs, Saušu kolnā, Lelajā mežā, kur īmam jūs laseitu, na lauztu... Ratu reizi saguojs staiguot pa cyturīni, koč zynu, ka Pokuleišu kryumūs aug ciucinis, Vieršņu kolnā i Kazinī gailini i tam leidzeigi, nu vysod ir bejs gona sova meža. (Tai soku pa vacam, koč pīmynātajom vītom jau pīkts gods kai glums „saimineicys” kleims viersā: „Muni īpašumi!”... Nu i lai -- gona maņ vysakuo taipat! A nūlīgt staiguot pa mežu -- nav taidys varis nivīnam: na kungu laiki, kod meža sorgim beja pīsaceits iz ļaužu saut, ka kurs „jūs” eipašumūs kuoju spēre...)

Sieņu pi myusu par grībim sauc -- ar slavisku vuordu, kai aukštaišu izlūksnēs. I nūsaukumi jom, saprūtams, vītejī. Ir lobī, ādamī grībi (gailini, baravīki, luocineitis, ļapuškys, bārzlapeitis, kazļaki, rudmīsis, a ceļminis ci makavīkus jamam ratai), ir i suņa grībi (mušmeris, glūmeizlys). Cyti lobī grībi ir rudiņa, mārcamī (kremeli, vylnaineitis, ciucinis, elekšnineitis). Kai jūs vysu „pareizi” latgaliski saukt, cikom kas nazinim, nu zinim, ka kūpeigais latgalīšu volūdys vuords ir taids pats kai cytim latvīšim -- suomugrisms „sieņs”. Koč LVDA sieņs nav kartātys, na gryuši īsadūmuot, ka raibums byutu lels. Pi „Skreineitis” sprīdem par Bolvu pusis vuškinem, beiguos jūs ābeceitē naīlykdami. Kam apvyda vuords, na vysu latgalīšu.

Sovā laikā korekcejis myusu saimis ādamūs sieņu proviantā īnese vadaklys -- vīna izvuiceja naēst tai sauktūs syla baravīku (asūši iņdeigi, koč bejom jūs āduši, cik viņ sevi pīmiņu -- tok jau navuodej, ka pyrmuok cepšonys izvard), ūtrei īvuiceja par ādamom turēt vieršu mēleitis -- gailinim paejūšys sieņs, kurūs agruok nalasejom. A cik vēļ palīk taidu, kurūs nalosom, kam napazeistam!... Pīmiņu, kai nazkod, agrā pavasarī, dreiži piec snīga, Pītereits beja pīlasejs i capurē atness luočpurņu. Jūs bryunūs  gaļveņu rīvis beja pylnys ar zemi i pošys napapryšys 'ne visai glītas', kam cīš grumbūtys. Kod beja kuorteigi izskoluotys i izcaptys, ēdem gordu muti.
Rudiņa gailini ir sieņs, kuruos var laseit da vāla: da pat soltumu aug. Taids lobs, veseleigs meža smuords nu jūs īt. „Loba paūsšona”, kai Akelevičs byutu sacejs... Gordys!

Īmu grībūs koč i oktobrī (voi pat novembrī jau). Staiguodamai otkon juodūmoj par mamuku -- lelū grību laseituoju (pi myusu nasaceitu „sieņuotuoja”, kam sieņs pi myusu taids kai „trešuos izlūksnis” vuords)... Guoja da pādejuo, i tok jau nu juos tei mežā īšonys patikšona datykuse mums -- juos bārnim i vīnam ūtram unukam. Rudiņam atejūt, kod mežs palyka tukšuoks i tukšuoks i da sātai jau guojom pusdīcim spanim ci kerzeitem, jei na reizi pasasmēja, ka namuokam atrast. Cytureiz piec myusu vēļ guoja poša, kab „dalaseit” -- šei zynūte, kur rudiņa gailini aug! I eistyn -- vysod kod cik beja pīlasejuse, koč ruodejuos, ka Teļa vacaini ar tyvuokū apleicīni jau vysā asam izmoluši... Nazy kur tuos „juos vītys” beja?...

Kod puorrunojam itū saimē, Juoneits dasaguodoj, kai jei jam ar muosu, mozim byudamim, nazkaida iudiņa molā statejuse stuovēt i gaideit, a poša bryduse dziļuok. Tik na par Saušu upeiti, nā, -- nazkur cytur! Tai i palyka nazynomys mums juos rudiņa gailiņu vītys. Staiguodamai niu -- vysaidys skumeigys puordūmys. Cik dreiži vyss puorskriejs!...

Ceļā ar geografim

Roksta Vita, ci nagrybūte sabraukuot ar jim iz Naratu (Neretu), -- tī jim seminars par vītu vuordu raksteibys vaicuojumim. Puorzvonu, -- nui, ar vītejim pošvaļdeibu i kulturys darbinīkim vyss, a klauseituojūs byušūt i školāni. Nu reidzuonu koč kū par tuos pusis izlūksnem grybūši dzierdēt, i voi ta geografam par tū kam stuosteit!...

Gribēt jau grybātu, seņ nav tamā Sielejis pusē byuts. Paskaitu, -- nui, nazkod vēļ studenta godūs braucem, ar vysu grupys kuratori Gaili (kam piec Elgys kuozu beja rodusēs pretejuo dzymuma putna īsauka). Garā ekskursejā pa vītom pi rūbeža ar Leitovu, ar puorguliešonu Daugovpilī. Pasasmeju par skotu, kurs palics atmiņā kai kaidā karteņā, -- tuolaika Daugovpiļa Pedagogiskuo iņstituta garderobe, pylna ar saldatu capurem iz pakaramūs. Nikaidu cytu driebu, tik pylns ar formys capurem! Bejom patykuši taišni iz iņstituta bala, iz kuruo beja palaisti kursaņti nu cītūkšņa. Vysi jauni puiši, kaidi tī šineli rudiņ! A capuru koč kur nūlikt vajadzēja, naīsi tok doncuotu ar vysu iz golvys!...
Saprūtams, pīmiņā palics i vysakas cyts -- Raiņa Juosmuiža, Pumpura pīmineklis parkā pret iņstitutu, Vacuo Steņdera kops ar viersā pīraksteitū „Latwis”, Jaunsudobreņa „Rīksteni”. A kaida nazy niule tei sāta, nu kuruos pasaulī izguojs „Boltuos” i „Zaļuos gruomotys” radeituojs? Voi tī vēļ turīs Jaunsudobreņa muzejs, kod kulturai i izgleiteibai kapeikys dateik?... „Rīksteni” teik sūleiti i ituos reizis maršrutā. Nui, braukšu!

I eistyn -- koč vysam beja tik vīna dīna, par nūtykumim tamā bīzu ceļuojuma dīnysgruomotu varātu pīraksteit!...

Seminars nūvoda centrā, a tī myusu jau gaida ... Žanna -- nazkodejuo myusu studeņte, kluot pi vysa -- latgalīte! Pīmiņu jū labi, tik izskots nasapas ar tūreizejū. Juopasasmej par sevi otkon -- jau tei stadeja pastuojuse, ka studentus atpazeistu voi nu piec jūs vuordu, voi izskota, a obeji kūpā saīt vys ratuok i ratuok. Na tik pa tam, ka jūs izskots mainuos, a i pa bejušūs studentu daudzumam...
Publika Naratā loba -- vīns ūtrys vītejais specialists, biblioteku darbinīks. Školāni nu vysu treju nūvoda školu sabraukuši! Pīsadola volūdys „meikļu” miniešonā lobu pruotu, beiguos sirsneigi papaļdej. Naratys bazneicā teikam i da pat zvonu tūrņa viersam izakuopelejam. Pabyunam pi (koč piec nuovis!) atsagrīzušuo rakstnīka Kišku kopūs. Niulenejuo muzeja saimineica stota jūs par „kopsātu” saukt, kam „kops” asūte tik dūbeite, a maņ pruotā Rudzeitis vuiceitais, ka latvīšim dabeigs vuords ir „kapi” (kod kursadorbā beju pīrakstejuse „kapsēta”, grybādama „smolkuok”...). Zeimojās, latvīši kopu var saukt tai i tai. Puorsprīžam par trābom, kas pa ceļam, -- vacūs lauku kuormu kompleksim. Vuordu asam aktualiziejuši seminarā i niule varim dareit vēļ dzeivuoku deļ sevi -- tamā pusē trābu gona. Ekskurseja pa Jaunsudobreņa vītom beidzās „Rīksteņūs”, kur kuo tik nadazynojam, kuo tik naatsvaidzynojam!... Puorbyunam vairuok stuņžu i vēļ nasagrib braukt paceli...

Atpakaļ ceļā, jau patimsī, izbraucam Ūrmaņu kolnā pi Saukys azara. Rudiņa dobys skoti ar saulis rītu -- naaprokstomi... Datiks iz tīni vēļ kod naviņ sabraukuot. I dreiži -- vīnys teiciejis adress jau kuldā! Koč nu dagaideitu jei myusu!...  
P. S. Piec ekskursejā sajimtūs spuornu tamā pat svātdīnē izvalku i puorskaitu „Zaļū zemi” („Augšzemnīkus” puorskaiteju vēļ da seminara). Cik latvyska vystik tei Jaunsudobreņa volūda!... A pīminekli muotei Garkaļnē jis ir pastatejs vēļ pats -- naseņ saceju studeņtim, ka nu Vuocejis. Kab tik naaizmierst „grākā” atsazeit!...

Valerjana redzīni

Nazkuru dīn iz fakultati atīt seņ naradzāts puiss. Pazeistu par reizi, vēļ padūmuodama sevī, ka i jis jaunuoks nav palics... Ni saukts, ni aiz laika pīsasacejs, nu gotovs nūpītnai sarunai: pazusē gruomota. Poša saraksteita, na kaida. Soka -- nazkod es jam sacejuse smolkuoku izlūksnis aprokstu pīraksteit, kab magistra grada dabuot, a šys pa šū laiku gruomotu pīrakstejs... Paceli nūīt, tok jau ryugtumu turādams, -- steidžūs iz lekcejis, nazy voi tys, kū paspējom puorrunuot, ļuove jam dūmuot, ka ir izklauseits. Nasagrib, cīš nasagrib, kab piec taidu dreizūs sarunu kurs naviņ nūītu ar ryugti sirdī, tik tai olpom izīt. (Pīrokstu i ... sasatryukstu -- otkon vuords nu mamuka leksikys: ryugts te dūmuota kai lītvuords, na eipašeibys vuords! Kai nakts, sirds voi (sīna) smeļts, na kai vuordu savīnuojumūs ryugts svīsts, ryugts kriejums voi ryugti vuordi, ryugtys zuolis i tml. A, saceisim, simts nu ituos pat vuordu grupys pi myusu ir teiklys, kimā zivs giut, na symts ‘100’ -- eh, volūda, volūdeņa, kas tevi kod piļneiguok apraksteis, kas jaunajom audzem nūdūs!? Tai tu laikam i nūmiersi, gudreišim gudrejūtīs, tīpšom tīpūtīs, paslaptinim -- rejūt...)

Nagaideitū cīmeņu pīmiņu labi -- myusu bejušais students Valerjans! Da myusu, kab studēt magistranturā, atguoja piec žurnalistu. Dzeiva vēļ beja katedrys „vacuo gvarde”, kai Sk. saceitu, sasprīde, ka varim jū pījimt. Valerjans beja nu Zīmeļlatgolys, gribēja koč kū dialektologejā dareit, tai juo „dasavieršonai” izalaseja mani -- tuo laika Latvīšu volūdys katedrys aspiraņti, taipat cālušūs nu Latgolys.

Valerjans jaunū vuiceibu spāku dareja nadrūsu: juo izlūksnē beja lītys, par kurom pat ar Breidaku nabejom sprīduši, a atsevišku patskaņu izrunā tuos starpeibys, par kurū beja puorlīcynuots students, juo „vadeituoja” tik labi nadzierdēja... Palykom pi tuo, ka jam vyss pošam smolkai juoaproksta, a es atbaļsteišu jū tymā, kū jis puorlīcynūši byus daruodejs. Koč i dašamejai dialektologejai natradicionalā veidā. Tik piec laiceņa tys davīreitais, kai vacajūs latgalīšu rokstūs saceja, natradicionalists ... jēme i pagaisa! I zīmeļlatgalīte Līga (Lijga, Leiga) piec juo nikuo lela iz prīšku napadzyna, koč par vokalisma sovpateibom šū tū (smolkuok kai volūdnīki da šam) pasaceja.

Niu (piec tik laika!) Valerjans beja atsarads i, oho, ar vēļ kaidim redzīnim!... Atguojs beja, kab paruodeit, ka nikas nav aizmiersts, a taišni ūtraiži -- pa tim garajim godim īts vēļ dziļuok, jimts vēļ „globaluok”. Niu piec Valerjana saīt, ka „pasauļa pupona” („noba” latgalīšim ir „trešuos izlūksnis” vuords, čyulisms) ir juo dzymtuo izlūksne: daudzim viļacuonu vuordim i atseviškom morfologiskajom formom ir dalaseitys paralelis nu sanskryta. Soku, ka navaru tuo viertēt -- naasmu indoeiropeiste. I eistyn naasmu!
Valerjans nūīt, a iz dūšys nazkaidys mīlis palīk -- itik laika puiss pi vysa siediejs, saleidzynomi viesturyskuos volūdnīceibys klasikus skaitejs i puorvietejs! Sprīž na glupai. (Īskrīn pruotā paseņ myrušais latgalīšu kulturys darbinīks VV, kurs stuņdem jēmēs ap myusu vuordim, ziļbis plusūs i minusūs skaiteidams i sazyn cik arhaiskys saskanis dabuot grybādams...) Ka par vacuokū latgalīšu volūdys formu byutu juopījam Valerjana pasūlejums, -- ni pruots, ni sirds naīsylst: Zīmeļlatgolys izlūksnis nikod nav bejušys svareigys deļ latgalīšu rokstu volūdys, jamuos daudzi kūpeiga ar vyds dialektu. A myusu raksteiba -- iz dīnavydu Latgolys izlūkšņu izauguse! Partū par Valerjana redzīnim, kai soka, -- sprīst gudruokim!...

Lykuot

Lykoj pi myusu suņs, lykoj i kaki. (Apsaveru Rekēnys vuordineicā, pi jūs vyss taipat.) Zeimojās, Latgolys dīnavydūs i rītumūs (vokorūs) suni ar kakim (na kačim!) na lūk (koč par cytu leidzeigu iesšonys darbeibu saceitu i lūk), na lakatej, na ād, a taišni tai -- lykoj. (Sprīdem par itū jau ar Juri, „Skreineiti” taiseidami, -- atteiceigys darbeibys apzeimuošonai beja juoizalosa kaids neitraluoks viersizlūkšņu variants, palykom pi „ād”.)

Kod jim kas salīts, saucu āstu: „Lyk-lyk-lyk!” Nu tuo tys lykuot -- skaidra līta! (A kai nazy cyti latgalīši sovu sātys draugu da bļūdai sauc, ka jī pi jūs nalykoj?...)

Tai kuorteigi tim myusu lūpenim tei lykuošona izīt -- i kakeišim, i suņam. Kakim taida moza, sorkona mēleite, dreiži (pi myusu nasoka ni mudri, ni kruši, a ar „trešuos izlūksnis” vuordu uotri cikom kas i īdūmuot navar) šauduos iz prīšku atpakaļ. Robeits, ka iedīņs jam gords, valk lelim guļdzīnim (cyti latgalīši saceitu – guļdžim), syltu aci iz mani pasvīzdams, kod daleju vairuok. Ka olkons, lykoj dreiži -- tai, ka net klakst. Ūsys palīk slapnis, ap muti bolts -- prīca vērtīs, cik jam gordai.
Verūs, i ... pruots aizlyust -- nav jim vairs, kas pa nazcik reižu dīnā kuo naviņ sylta pasūleitu. Salēja -- kakim vīnā bļūdā, suņam -- juo traukā -- i sauce pamuoneidama: „Ai, gords, ai, gords!...” Niule jim tys gordums da vaļai -- nu reizis da reizei... Atskrīn kurs, paber granulu (labi, ka koč tuos izguoduotys), nūsvīž batona i skrīn tuoļuok. A cik prīceigi jī, kod kurs pasaruodom iz vairuok dīnu, i cik draudzeigi storp sevim! Pataisu syltuokys mygys invalidam Robeišam, vacu bārnu paļteņu (pi myusu nasaceitu mieteleiti) gulis vītā īkluodama, -- verūs, jau vysi kaki tī. A Robeits, lobs saiminīks byudams, tīpat iz prīškliets goldu izastīps. Vīnys bādys bruoli i muosys...
Ak, mamuk, mamuk!...  

Buraceni-duraceni...

Varātu padūmuot, ka bebri (babri) ād i burkuonus, i sorkonūs buraceņus... (Vuords biete LVDA nav kartāts, i cytaižuok zinis par jū nav laseitys i saleidzynuotys, tai da pat šam navā eisti zynoms, kaida byutu vuorda biete „literaruo” forma latgaliski (biete ir nu vuocu Bete, buraks -- nu pūļu burak voi taida poša boltkrīvu volūdys vuorda бурак -- svīd, kai gribi, nasovi obeji!). Par (sorkonajim) buracenim pi myusu cytys molys latgalīšu batviņu sauc, a tai saucamais runkuļs, kai cytuvīt Latgolā par lūpu burakim soka, otkon ir germanisms. Jamūt piec Rekēnys, mums sakreit ar Kolupu, koč na pavysam: i pi jūs ir sorkonī buruoki i lūpu buruoki, tik cukra buraku vītā jī par cukrabītem ci pat cukurbītem runoj, i tys jau ir „trešuos izlūksnis” pajiemīņs, jaunai realejai vuordu dūdūt.) Nui, taidi breinumi Geņgereišūs ar duorzuojim nūteik, sauc tu jūs kai na pasaukdams!... Jau ūtrū godu itei naceisteiba!

Pārnejā rudinī pi sātys kai pādejūs paspieju izkast (cytur latgalīši saceitu -- izrakt voi izbest) tik topinamburus (mamuks jūs par cyuku guļbem sauce): ar koč kū tī „lūpi” ir juobaroj, a samaiseitu jī apād vysu, koč tī i duorzuoji byutu. Burkuoni (pa Strodam -- būrkōni) īsola. Nu īsola, īsola, nikuo nadareisi. Padūmovu -- lai sev, zeme atsalaiss, nūraušu, kod varēs, -- rudiņs gars. Tik nadatyka: nazkas beja nūruovs da mani. Dzeiva vēļ beja burkuonu siejieja i ravātuoja, vēļ jei varēja grīztīs, ka byutu bejs tai nūlykts, tik piec juos prācys jau nazkuo garuo rūka beja izastīpuse... Kod zems beja atsalaiduse i otkon varēja duorzeņā kū naviņ dareit, nanūrautajuos vadzeņuos burkuonu vairs nabeja. Nūzīdieja, kai pi myusu par taidom lītom soka. Ci -- kuojis daauga...

Šūrudiņ -- tys pats. Pavasarī sasieju „mamuka gabaleņā” vysu, kas beja pa rūkai, -- vys kas izaugs. Koč zynūt, ka vysam vajag dakūpšonys, koč saprūtūt, ka zemi syuduot vajag... I cīš žāluotīs navarēja -- šys tys izauga ar vysu nadakūpšonu.

Buļbis nūkašu poša, kaidu laiku nu Reigys voi cyturīnis vest navajadzēs. Na jau pa tam, ka navarātu nūpierkt ci kur naviņ tyvumā dabuot, tik, kai labi zyna tys, kurs siej i stota, poša audzātam -- cyts gordums! (Itū mamuks cytureiz ar slavismu izsaceja: „Savam -- cyts skuss!...”)

Ar teirumā palykušajim burkuonim i burakim izguoja kai pārņ -- cyta prācys otkon beja aizavajadziejs cytam. Vīnā jaukā oktobra sastdīnē vysi muni buraceni, burkuoneni beja nūzīdiejuši kai nabejuši... Iz plykūs vadzeņu -- ni loksta galeņa, tai teirai vyss nūlaseits. Tik vīns vīneigs burkuoneņš nazcik dīnu prūdā pi molys mierka, ar vysu buorzdu. Kai ba ruodūt ceļu, pa kurīni duorzuoji nūguojuši, kai ba dūdūt līceibu, ka vysakū apād bebri... Gribi -- tici, nagribi -- natici!...

Ak, buraceni-duraceni, ci pliukys jiusu āduoja naraun?...   

Dzeņs kola krystu...

Nu reita pogolmā baroju „lūpus” i dzieržu, kai nazkas pastyprai sabrazd iz šklepeņa pusi. Nazy kas tī taids -- vajadzātu zynuot?! Pakluseņom īmu da ustobys gola. Aha, līta skaidra -- salidovuši (sibirīši saceitu -- salākuši, i tys ir breineigi lobs vacs vuords, tik pi myusu putni jau seņ kai lidoj, na lāc...) dzeni! Vīns kaļās prīdē pi pierts, ūtrys -- tepat pi Pītereiša budkys (iz padreizys rūkys nazkod caltuos vosorys kukneitis, grybātūs atgrīzt dzeivei i jū...). Tuo tyvuokuo nikai navaru īraudzeit, a, kod īraugu, varu nūsavērt kai kaidā cyrkā i bez naudys. Dzeņs tai vīnkuorši, bez kaida īmesļa, tok nadauza sovys sorkonuos gaļvenis ap kūku, jis kaļās, kab dabuot kaida tuorpeņa ci kirpis (kirpe ‘ķirmis, kokgrauzis’, vuocu Holzwurm), kaidys vabaleitis. Šūreit dzeņs pasasyt, pasasyt i pieški puorskrīn iz prīds ustobys golā. Varbyut nikuo gorda pi budkys naatroda, varbyut reitiškom cierkuža siekleņu īsagribēja. Stuovim, a jis tepat ocu prīškā loksta pa zorim, ni iz mani, ni Robeiša i acs napasvīzdams. (Tys klus maņ pi kuojis, reiklis (pi myusu reiklis sauc par gerkli, nu lītaunīku pajimtā vuordā) bez dzelys nasaldādams, -- gona izariejs par nakti! Laikam tok tī bebri pa vysurīni niu lūdoj.) Dzeņs loksta, loksta, cikom īrauga paejūšu cierkuzi. Rauga jū ar kņuobi nūškeit, -- cierkuzs cīši turīs zorā. Tik i dzeņa nūdūms cīts! Pakņuoboj vēļ i vystik ir nūplyucs. Puorlidoj ar vysu iz sausuos prīds i suoc reitiškuot -- tuk-tuk, tuk-tuk, tuk-tuk-tuk!...

Leidzeiguos itūs putnu reitišku ci dīnišku reizēs mamuks vys saceja, ka dzeņs jai krystu kaļ, ka dreiži datikšūt miert. Sirdejūs tūlaik i apsauču, saceidama -- skaidrys, ka miers, i es mieršu, mes vysi miersim, lai paruoda koč vīnu, kurs dzeivoj namirs!... Patīseibā ni jei tai dzeņa kaļšonai cīš ticēja, ni mani baidēt gribēja -- tai nu senejūs laiku saceits: ka kur tyvumā kaļ dzeņs, tamā sātā gaidomys bēris. Tik kam lai jis nakoltu, ka pi myusu šklepeņa jam (voi jim, kas tū zyna, cik jūs tī apsagrūza par dīnu) kaļve -- sausuo prīds! Ka vēļ garai juos nanūgrīzsim, dzeni tī kaļs i kaļs.
A par tū „dzeņs kola krystu”, -- tys ir vīns nu dzejūleišu, kurūs mozūtnē skaitejom kūpā ar mamuku... Juos laikā Izvolta školā vysys stuņdis beja latgaliski. Munā laikā tī latgaliskuo vairs nabeja nikai, tik ka myusu runuošona puortraukumūs storp stuņdem. Niule i taidys vairs nav... Ot, tys to eistyns krysts iz Latgolys!! Dziļai dzīd Sovvaļnīks: „Krysts pi krysta, krysts pi krysta, -- vysa zeme krystā systa...” -- tai palics pruotā nu nazkuruos saīšonys Nacionalajā bibliotekā, koč originalā laikam beja drupeiti sovaižuok.

Kaļ i kaļ dzeņs šūreit, obeji ar Robeiti nūsaveram ar patikšonu. Lai tik kaļ -- mozuok tuorpu apleicīnē byus! A vasareits golvā kaļ kū cytu -- par tū krystā systū latgaliskū. Kū vairuok godu pošai, tūs stypruok i stypruok kaļ...

Mežoga

Pyrmū reizi ar itū vuordu sasatyku, kod pi Eļkšņa taisejom izdūšonai Dianys Varslavānis garū stuostu „Timseņa ausa”. (Pīmiņu pat, ka pyrmrokstā stuosts beja ar nūsaukumu „Tymseņa ause...”, ot, „gramatnī” myusu rakstnīki, tūlaik vēļ padūmovu sevī -- beju jau suokuse īsajust „Stroda raksteibā”.) Mežoga -- kai ba saliktiņs nu mežs + ūga, tik piec koņteksta tai nasaguoja. Izaruodeja, ka tei ir meža uobēle (pi myusu nasoka uobeļneica, a Strodam itys vuords ir „trešuos izlūksnis” formā -- uobele).

Mežoga -- tai soka i Skaidreite, vaicuodama par myusu grušu. Nā, na mežine myusu gruša, jū nazkod, koč napīmiņu, iz kaida kūka, čepeja Ļudvisis Jozopeņš ar tietjuku -- jī vys raudzeja kaidus naviņ augļu kūceņus plotuokā apleicīnē īaudzēt, a pi Dzjadzjuku, kur niule jūs oka, auga lela, gorda gruša. (Pi myusu vīns vuords i augļu kūkam, i augļam -- gruša, a germanisma bumbīre ci kai leidzeigi -- nalītojam.) Čepeituo gruša gorduma ziņā īsadeve piec originala, tik juos augli beja cīti, a, tykdami meiksti, dreiži pyva. Tai -- ni tolka, ni parāda nu jaunuos grušys, koč nūgrīzta nav da pat šam... Tietjukam īrodums audzēt augļu kūkus varēja byut nu vacūs Leikumu -- jūs suodus pīminēja vysi, kū vēļ saguoja izvaicuot nu vacuoka godu guojuma ļaužu.

Pa šņūru vydam Ūdzeņuos (tai saucem duorzeņa mozuokū daļu, kas pi tiļteņa, a lelais teirums beja Gobols -- ot, i myusu mikrotoponimi!) auga i augļu kūki, i ūguluoji. Vēļ niule acīs bierneibys „na·livnī” ('Dzydrī') -- leli i caur speideigi da tuo, ka caur meikstumu sāklys redzējuos... A cik sulūti! Mamuks kurū puorgrīze iz pļautiva (cytur latgalīši soka sierps), ēdem obejis paslavādamys. Nikaidu limanadu ci cyta kuo navajadzēja -- beji i padziers, i aizkūds reizē!...

Dīvamžāļ tyvumā beja pļova (pi myusu, kai daudz kur Dīnvydrītumlatgolā, v prīškā a par o napuorīt, -- sokom pļava, savys rogavys i tml.), tuoļuok pūrs, a soltuos zīmys augļu kūkim cīš vuodeigys -- izsola tei piec tuos. Kod auga Doņuks, uobieļu jau beja moz, a juo nazkurā reizē saceitū mamuka muosa Mone pīminēja da pat smierts -- iz vaicuojuma par uobulim tāva sātā jis jai nu sirds beja atsaziņs: „Pi myusu tik mezini...” (Doņuks garai navarēja ž burta izsaceit.) Pīmiņu i es itū bruoļa mezini uobēli, juos uobuli rudiņ beja gordi. Tik, kai jau i bārnim, uobuļu gribējuos tod, kod gribējuos... (Mežine uobēle i mežini uobuli -- tai myusu molys ļauds saceja i kurs nakurs vēļ niule soka. Ar izskaņu -inis atlasynuojums paīt iz lītaunīku, nui. Varēja saceit i bez lītvuorda -- mežine (par uobēli), mežiņs (par uobuli).)

Ka Juoņa bārnim (mums četrim, kas augom pi tāva ar muoti) varātu gribētīs uobuļu, dasaguodova na vīns, kurs guoja piec zyrga (tāvs pagaru laiku beja kolhoza zyrgu kūpiejs ci, tautyskuok, -- koņaks). Iz vysu gorduokūs nese, ruodīs, Lābiņu Audze -- vylka nu kuldu taidus lelus, sasylušus. Ēdem gordu muti, i mamuks nasabuore, kab solta napīāstumem -- tūlaik kuoss iz vītys. Ar niulenejū pruotu dūmoju, ka Audze mums nese „granšteinu”.

I Audze (< Augusts) pret mums beja cīš lobs, i juo Aņa (jū sauce par Karusāna Ani, nazy pa kam tai?), taidi ļauds garai stuov pruotā. Pruotā palics i tys, ka Augustu gonūs nūspēre pārkiuņs (pi myusu -- parkiuņs, ar eisu a saknē), kūpā ar juo suneiti... Tik itys jau byutu nu bierneibys šaušolu stuostu -- nikaidu pokemonu, niņdžu ci poteru tūlaik vēļ nabeja. Beja puoteri...

Aļberts...

Iz septembra beigu dateik iz sātu braukt par nedeļu -- zvona Voļde: mirs tāvs. Otkon atminis viersā ar veļtini...

Aļberts -- mamuka muoseicys Bronis veirs, pa uzvuordam -- Leikums, koč i na nu myusu radnis. Aļberts beja Leikuma Donis i Donitīnis dāls, pa tam i Bronei ar Voļdi uzvuords Leikums. Mamukam Leikumu uzvuords tics pa veiram, radne juos ar Broni beja pa Krīvenim, na Leikumim.

Aļberts skaitejuos prymaks ‘iegātnis’, īguojs Klekeryškuos nu Mozūs Pokuļu, tautā sauktu par Pokuleišim. Cielīs nu saimis, kuramā daudz bārnu: 3 bruoli i laikam kaidys 4 muosys beja izaugušys lelys, nazcik mozeņu apmirs. A Brone beja vīnmeita. Daguoja laiks, kod Dominīka i Monis sadzeivuotajam vajadzēja jau jauna viļcieja. Aļberts beja iz vysu rūku, nasabeja īt i prymakūs. Tai na Brone, a jis maineja sovu dzeivis vītu. Kai ruodeja godi iz prīšku, -- na pādejū reizi.

Klekeryškys, taipat kai Pluoni (kur dzeivova mamuka muoseica Ļuce) i Odiģāni (dzeivova tāva muosa Verune, reizē i muna krystamuote, ar krystāvu Juļusi), ratuok Būkšti (iz Būkštim beja izpracāta babuka jaunuokuo muosa Iļža, juos vīneigais dāls Juoņs beja myusu tāva, pa vuordam taipat Juoņa, bruolāns) i Ondzuli (tī dzeivova babuka bruoli, jūs es napīmiņu, a tāvs iz tīni staigova i saimis stuostūs itim dzjadzjukim palela vīta), beja meila (niule tai, a vacajūs latgalīšu tekstūs raksteja -- nūmīļuota, byutu juopadūmoj par itū) myusu saimis cīmu vīta.
Aļberts saimē beja svareiga persona -- kas par tū, ka prymaks, na vysur jūs turēja pādejā vītā! Ar lelū sirsneibu, uzmaneibu pret vysim jis pacīš atsaškeire nu cytu puišu. Seviška patikšona jam beja aizdrūsynuot bārnus -- agruok tykom audzynuoti lelā padeveibā, bejom pabaileigi, svešūs ļaudīs pat būgli. Kab saprast, ka Aļberts ir bārnu draugs, garai navajadzēja. Da i na tik mozūs! Smaids par vysu muti, laipna runa pret vysim, ruodīs, jis beja mīrā ar vysu i vysod. Lobs znūts beja datics Dominīkam ar Moni, žāļ, ka itam jaunajam puoram tik vīns bārns varēja dzimt -- Bronis veseleiba daklybova nu jaunu dīnu.

Navīglai Krīvenim beja dzeivuot iz stuovuo Klekeryšku kolna -- zems naaugleiga, gryuši apsaart. (Bierneibys vosoruos mamuku iz tīni bīži atdeve par ganeiti, tī jei dzjadzīnei (Kazimera Aļbinai) varēja paleidzēt i bārnu paauklēt. Klekeryškys jai beja kai ūtrei sāta, daudz laika mamuks tī sabeja i vaidūs. Vysi stuosti par ituo zora radni mums nu juos, vysa suokums stuostūs -- myusu Pokuļu baba Veronika Krīveņa, Juoņa i Ksaverys meita, Dominīka, Kazimera i Iļžys muosa. Beja Pokuļu babai vēļ i cytys muosys, tik ar jom sasatikšona beja ratuok, pa tam juos pīminēja mozuok. Veronika nu Klekeryšku beja izguojuse pi Lelūs Pokuļu Augusta Celeitāna, bez myusu mamuka Aļbinys jim dzyma vēļ Valeite, Ladze i Mone.) Palela aizūne tuos Klekeryškys beja, partū ar godim myusu Krīveni (cyti palyka iz vītys, nu jūs cālusēs i munys klasis Vale -- oficiali Kriviņa Valija) puorsacēle „tyvuok civilizacejai” -- iz Izvolta pusi. (Aizūne -- tai saceja mamuks, myusu leksikā dzeiva ituo vuorda vairs nav, apsaveru ME -- i tī nav; EH dūts apstuokļa vuords nu Kaldabrunis aizuoņ ‘suoņš, nūmaļā vītā, nūstyn nu ceļa’ i tml.)

Aļberts paleidzēja dālam sataiseit sātu Izvoltā, laiceņu tamā padzeivova jī vysi. Kod beja myruse i Mone, i Brone (Dominīks myra vēļ Klekeryškuos), Aļberts garai pi dāla nanūbeja. Jī nūpierka sātu Liukānūs, i Aļberts puorguoja iz tīni. A tī jam roduos jauni draugi i puišu slimeiba palyka hroniska...

Aļberta dzeivis guojums beidzēs, kai Dīvam pīdar, -- nabeja jis vīns par dzeivi, nabeja vīns i sovuos gryutajuos dīnuos. Bazneicys gruomota jam, nazkodejam Izvolta draudzis dzīduotuojam iz koru, bejuse pa rūkai i Liukānūs... Slimineicā vēļ sirsneigi izaspovidēja (kopūs itū emocionali pīmiņ Izvolta jaunais bazneickungs) i dreiži devēs ceļā, nu kuruo nasagrīž nivīns laiceigais.

Bērēs cīš sylda, ka ļauds nu Aļberta atsavasaloj sirsneigi, pīmiņ gaiši -- lobais nav aizmiersts... Dūdi niu myužeigū mīru jam, Kungs!

Nikodema Rancāna bolva

Kurs ir palaids mēlis, ka 13. datums ir nalaimeigs?... 1870. goda 13. septembrī Ludzys apriņka Zaļmuižys pogosta Ivanovys foļvarkā Pītera Miglinīka muosai Annai i juos veiram Vincentam dzymst ūtrys dāls Nikodems (pyrmais ir Kazimers). Tai -- ka skaita pa vacam, pa jaunam N. Rancāna dzymtuo dīna byutu juosvietej 25. septembrī (itū vysu niu precizej Andra, gaišais myusu Teklis bārns, kurs na mozuok gaišu atlaseiti pasauļam devs meitys Laurys personā.) Lobs taids storplaiks deļ konkursa organizātuoju, parūceigys taidys dzymtuos dīnys, kuruos var skaiteit pa vacam i pa jaunam... Nu ūtrys pusis, -- garantāta naskaidreiba personys datūs godim!...

Nikodemam Rancānam, kai jau i katuoļu bazneickungam, beja lamts palikt na par vīna kura bārna, a leluokuos dalis tuolaika Latgolys iņteligeņcis tāvu. Jis varēja taiseit lobu militarū karjeru piec Pskovys realškolys beigšonys, beja jau pastuojs dīnastī i tics da praporščyka pagonu, tik vysu mete pi molys, maneidams sevī cytu paaicynuojumu... 1891. godā pastuoj Pīterpiļa Goreigajā seminarā, 1903. godā beidz i Pīterpiļa Goreigū akademeju. Nūsadevs izagleituošonai ar taidu energeju, ka ap desmit svešvolūdu zynovs! Ot, i Latgolys atraitis dāls, kurs vēļ taidam var sūpluok stuotīs!?

Nikodems Rancāns -- eists jaunuotnis audzynuotuojs i školuotuojs vuorda lobuokajā nūzeimē. Lels altruists. Pīterpilī dybynoj iņternatu deļ latgalīšu bārnu, atdūdams tam pādejū kapeiku i nažāluodams laika. Aktivs sabīdryskais darbinīks (vīns nu 1917. g. Latgolys kongresa Rēzeknē organizātuoju i tml.), literats -- originaldorbu autors, tulkuotuojs, publicists (ap 20 juo gruomotu izdūts, apmāram tikpat naizdūts, na vysi juo publicātī dorbi jau zynomi), avīzis „Sākla” (1906) redaktors. Latgalīšu volūdys aizstuovs i popularyzātuojs, školu dybynuotuojs i vadeituojs. Pyrmais aizveds ticeibys muoceibu latgalīšu volūdā poša dybynuotajā Rēzeknis draudzis školā 1907. godā, īveds Latgolys zemnīku bārnus i muotis volūdu Rēzeknis Tierdzeibys školā, Greiškānu zemkūpeibys školā. Bejs Reigys Katoļu goreiguo seminara profesors, Aglyunys i Jaunaglyunys gimnazeju direktors, Rēzeknis Vaļsts školuotuoju iņstituta direktors. Pādejū vadeidams, i myra 1933. godā, 63 godu vacumā. Kai juo bērēs saceja Pīters Strods, Nikodems Rancāns vairuok dedzs iz tautys kai bazneicys oltora...

Īvārojamuo Latgolys pyrmuos atmūdys darbinīka, Romys katuoļu bazneickunga, pedagoga i literata Nikodema Rancāna (1870–1933) pīmiņai īdybynuota juo bolva Latgolys izcyluokajim pedagogim. Šūrudiņ sudobra pokovsakta (autors -- rūtu kaliejs nu Maltys Ryhards Ciblis) laureatim teik padūta pyrmū reizi. Ir Nikodema Rancāna 145. dzymtuo dīna...

Storp Latgolys lobuokajim pedagogim (bejs 31 nominants) nazcik cylvāku N. Rancāna bolvu sajam uorpus kuortys. Tymā skaitā i es -- Lideja Leikuma. Osora apbierst narauduota, -- ir patīsa prīca (saviļņuojums i aizkustynuojums, runojūt puorcālumūs), tys tok lels gūds! Eistyn puorsteigums: beju saprotuse, ka runa ir par školu pedagogim, beju koč kū konkursam raudzejuse saorganizēt nu sovys pusis, a golā -- sveic pošu... Ok, i tajemneicys turātuojis vysys! Ilga ir bakstejuse pa nazcik reižu, ka juoatbrauc, ka es tok žurejā. Nu i kai lai nabrauc pīnuokuma cylvāks?... (Jau pa druskai izīmu tautuos, nav vairs taida akmiņa iz sirds, kai kod iz Boņuka brauču. Miersim vysi, kod laiks daīs, skaidra līta, a mamuks patīseibā ir izklauseita -- var saceit, nūmyra iz sovu kuoju, kai vysu laiku beja lyugusēs...)

Labi sakreit, ka Maruteņa brauc iz sātu tymā pat vokorā. Nu skumeiga pasuokuma grīžās -- Reigā ir palaiduse pādejā ceļā Kolis vacuokū muosu Emileju. (Juos, ituo sirsneiguo, par vysim myužam klapatejušuo cylvāka, aizīšona ir vēļ vairuok nagaideita kai Kolis, tik taida tei myusu gaita -- Jam viņ zynoma...) Runojamēs vysu ceļu, cik vyss patīseibā vīnkuorši i navīnkuorši reizē...

Nu reita apgraizom Marutenis sovvalis duorzā skaistuokuos rudiņa pučis i braucam ar Rušyuna Lideju i juos Juri iz Rēzekni. (I pat tūlaik vēļ nazynu, ka braucu bolvys sajimtu, eh, cylvāka naivums!...) Paļdis vysim par nagaideiti skaistū septembra vydu -- stuovu Latgolys lobuokūs školuotuoju pulkā! Nā, na stuovu, es lidoju!... Vēļ i „Alise breinumu zemē” latgaliski saguoduota... Kod Lidejis Jurs atvad munu nakt autobusā pagaisynuotū daudz cītušū Šveicis nazeiti, pastuoj „laime piļneibā”. Nikuo jau daudz tam cylvākam i navajag, ka tai padūmuot. I -- breineiga vystik tei latgalīšu bruoleiba i muoseiba!...
Iz Reigu (pi myusu saceitu -- da Reigai, eh, lai vajadzātu ap latgalīšu volūdys sintaksi paprācavuot, tik kas tū dareis?...) atvad Artis, da pat durovu Ruļa ūļneicā davad, gūds i slave jam! (Nu riezeknīšu golda īsabārtūs žagareņus ādu div dīnys, i pat kauna nav -- Ilga tai vadynova. Tī muni bierneibys gorduocī (zynu jau zynu, ka literaruo forma i gorduokī, tik ite prosuos sagrākuot!) capumi, kai lai napīsalosa?...) 

Nikodema Rancāna bolvu planavuots pīškiert reizi godā, ap N. Rancāna dzimšonys dīnu. Tū varēs sajimt vyspuorejuos izgleiteibys i pamatizgleiteibys īstuožu školuotuoji, augstuokūs i videjūs profesionalūs vuiceibu īstuožu vuiceibu spāki. Par nūzeimeigu īguļdejumu vuiceibu dorbā, par latvyskuos i latgaliskuos kulturys i tradiceju audzynuošonu jaunajā audzē. Kab styprynuot pedagoga profesejis prestižu sabīdreibā, kab pagūdynuot pedagogu par kū gūdam padareitu. Taidys tuos lītys.

Koss

Latvīšu literarajā volūdā itys vuords byutu kašķis, latgalīts soka -- koss. Mums loba paruna ir: Naej svešā piertī kosa maklātu! Izasacejumu var tulkuot taišni -- svešā piertī var nabyut teirs, var vysaidu uodys sieneišu dasabuot, na par veļti daudzim mīškuonim publiskuos pierts nav pījamamys (i poša taidā līnu na lobu pruotu, koč i par „suomu” pierti sauktā...). Tik, dūmoju, ka itei tautys gudreiba ir juosaprūt dziļuok, runojūt „tautyskuok”, byutu: Nalīņ, kur tevi naprosa! Stroda vuordineicā pi kosa ir vēļ naizs, i Bārzkolnam ir obeji (pi koss i pi naizs īkovuos vēļ daraksteits kaškis). Koč vīgļuok „karuot”, kod „trokais īnaidnīks” zynoms, ok, kai vacuos audzis klīdziejim otkon i otkon vajadzātu paskaiteit sovus par karūgu cyluotūs „klasikus”!...

M. Bukšs sovā i J. Placinska „Latgaļu gramatikas un pareizraksteibas vōrdneicā” (1973) runoj par „raksteibas alternativem”, i Bukša raksteitajam var tik pībolsuot: „..jaunas zynōtniskas atziņas .. izškir daudzus vacus streidus par alternativem. .. Nivīns pasōkums nav palīkūšs uz vysim laikim. Zynōtne īt uz prīšku, .. nōk jauni volūdas dryvas kūpēji.” (346. pl.) Labi byutu, ka tūs kūpieju latgalīšu volūdai byutu vairuok. Dīvamžāļ vys vēļ (kai i Stroda laikā) vairuok ir cyta prācys nūlīdzieju, bļauku, pat zylom gunim spļaudeituoju, na realu dareituoju.  Cytureiz -- koč kū sasprīžam, a prīcys vysleidza nav... Cik ap taidom „aļternativem” jau saguojs golvu lauzeit!...

Naskaitu par lobu rezultatu 2007. goda 28. septembrī apstyprynuotūs „Latgalīšu pareizraksteibys nūsacejumu” (drukuotā veidā izguojuši 2008. godā, atrūnami i www) vysupyrmom kuortom pa tam, ka tī „atļauti” jauni morfologiskūs formu variaņti. Na arguments, ka taidi bejuši i Strodam, -- runojūt sporta terminoleogejā, tuos ir atškireigys svora kategorejis! Struodam paralelu morfologiskūs formu nav daudz. Par pīmāru, juo 1933. goda gramatikā paruodeiti nomeni ar nūteiktajom golūtnem daudzskaitļa genitivā: boltūs // boltū, pyrmūs // pyrmū, jūs // jū, šūs // šū, taipat kondicionaļa (Strodam „nūleiguma izteiksme”) formys: mozgōtum, mozgōtim, mozgōtu, mozgōtumem, mozgōtumet // (vysuos personuos) mozgōtu. Ka itam daskaita juo guodus cytūs koņtekstūs da vēļ 1929. goda IM sasprīdumus (par nomenu vsk. G., dsk. N. i A golūtnem -as, -es // -ys, -is; paguotnis -uoja // -ova), „raksteibys aļternativu” saīt vairuok. Tik līta ir tei, ka tuos vysys ir sakarā ar volūdys viesturi, -- tuo laika nūsacejumu paraleluos formys ruoda kaidu naviņ seneju latgalīšu volūdys gramatiskuos sistemys atteisteibys stadeju!

Myusu laiku nūsacejumūs dalyktuos paraleluos formys ruoda jaunuoku laiku puorgrūzejumus paradigmuos, tai sauktū paradigmu jaukšonu, nu kuo kūptā volūdā rauga bēgt. Kai sacejuse latvīšu volūdys sinonimejis pietneica Ruta Veidemane: „Attīstītu literāro valodu raksturo lietošanas tradīcijās nostabilizējusies gramatisko formu sistēma un stabili ortogrāfijas principi.” Par kaidim stabilim pryncypim var runuot, ka poši raibumu vairynojam, sev dajiuktys izlūkšņu formys „legalizādami”?! Tai niule, ka grybātu, paguotnē var raksteit: peļneju i peļnieju, peļneji i peļnieji, peļneja i peļnēja, peļnejom i peļnējam, peļnejot i peļnējat. Pat tik tuoli dasalaists, ka atļaunam tagadnis i paguotnis golūtnis jaukt! I tam leidzeigi... Nanūteiksmē nazy pa kam ir vīns pats peļneit, koč izlūksnēs, kur paradigmys teik jauktys, i te saceitu peļnēt, na peļneit. Nuokūtnē, kam pamatā nanūteiksmis calms, otkon dūta vaļa divejaidai raksteibai: peļneišu, peļneisi, a tuoļuok: peļneis i peļnēs, peļneisim i peļnēsim, peļneisit i peļnēsit. Nu kura nazy calma tod tī peļnēs, peļnēsim, peļnēsit byutu (-ei- ar -ē- nakorelej!)? Cytūs gadīņūs nūsaceits leidzeigi: gribi, roksti ar -sa-, gribi -- ar -za-, i kas par tū, ka -sa- ir vacuoks i izlūksnēs dzeivs da pat šam, eh, buobys!... Parkū mums ausīs naskaņ Breidaka pruoteigais atguodynuojums -- kur var naatsakuopt nu Stroda, nu juo i naatsakuopt?! Tei i byutu tei vālamuo kūptys volūdys gramatiskuos sistemys stabilitate, kurū ruoda i vacī latgalīšu teksti. 

Par īdūmuotū puorīšonu iz divskaņa uo raksteišonys ar divejim burtim (zeimoj -- uo) Pīters Strods (ar dūmubīdrim, nabeja jis vīns!) runoj, mozuokais, nu 20. godu symta 20. godu suoku, a 20. godu beiguos par sovim guodim pīroksta skaidri i gaiši. Taišni tūlaik (tik tūlaik, nui, nui, tik 20. g. s. 20. godu beiguos, ka kurs tuo vēļ nabyutu pamanejs!) latgalīšim i suocās divskaņa uo raksteišona ar garū o (= ō)! Pa tam jaunuokūs laiku raksteibys ar divskani uo (leidzeigi lītaunīkim, suomim) navar skaiteit par stabilys, godim pastuoviejušys ortografejis jaukšonu -- garys viesturis itaidai raksteibai ([uo] = <ō>) latgalīšu volūdā nav! A par gramatiskuos sistemys atjaukšonu (škeidynuošonu) i palaisšonu poluot (ka tik tak!) lītuotuoji sasprīdiejim, dūmojams, sovu „paļdis” vēļ pasaceis...   

„Trakins” i „Nazeiši”

Kod Geņgereišūs cīmoj Aina i atguojs ir Doņuks, īsarunojam par bierneibys spēlem. Aina pīmiņ sovejuos, mes stuostom par sovejom. Nabeja jau nikaidu pierktūs cacku tūlaik, spielējomēs ar tū, kas pa rūkai. Maja vabaļu keršona, pa kaidai par sevi mozuocim aizbuožūt aiz apaklis, „cīmā īšona” pi okys bārza ar muola blīnim vysys vosorys garumā, buoveišonuos stuņdem smiļšu dūbē, iz kuruos vāluok kolhozs sīna pyuni pastateja. Pa vīnam voi tys aiz tuo sasakāruši, braucem „mašynā”, „uotrumu puorslāgdami” iz kūka šakaļa, kuru „šofers” turēja rūkuos i kura zori beja piec vajadzeibys apgraizeiti. Muocējom sovu „mašynu” daturēt i apturēt, muocējom nūstuot, kod beja dabraukts da objekta. Par tormazu (slavismu lītovom, na germanismu bremze) kolpova pošu kuojis. Kuopem jaunajūs bierzeņūs ci elekšņūs, kab „paliduot”. Cytureiz izlaseitais kūks beja par rasnu, tai i palyka kurs „liduotuojs” koruļojūt (nu sibirīšu koruļuot vītā dzierdējom kirinēt), cikom rūkys pīkusa turētīs. Sasasysts na reizi, tik voi tys atturēja nu prīcys i pīdzeivuojumu mekliešonys?... Vāluok -- pyrmī motocykli (pi myusu -- morcikleti), da vēļ i ka naktī!...

Patyka mums spēle iz „kurs dreižuok”, jū par „trakinu” saucem. Nūsacejumi vīnkuorši, izaskrīšona lela. Vīns palyka sarunuotā vītā, kur stuovēja spēlei svareiguo pagaleite, aiztaiseja acs i dreiži skaiteja da symta. Bolsā, kab dzierdātu tī, kas globojās. Tūlaik guoja tūs aizaglobovušūs maklātu. Kurū pamaneja, sauce vuordā i skrēja, kab pyrmajam dasist ar pagaleiti par akmini, myuri voi paksi -- kas kuramā reizē beja sarunuots. Vysu izškeire uotrums: cytureiz maklātuoju apdzyna i pyrmais atsatrakinova (vajadzēja dasist ar pagaleiti, saucūt „trak-trak-trak!”) pamaneitais spālātuojs. Ka vysi atsasyta pyrmuok maklātuoja, zaudātuojam mekliešonu vajadzēja suokt nu gola. Nabogs gūdeigi aiztaiseja acs voi atsastuoja kur pret sīnu i otkon bolsā bēre da symta, kab koč kurs vīns napaspātu labi aizaglobuot. A aizaglobovušī garai nagaideja -- daleikuši nu maklātuoja, cytureiz paruopuodami, cytuvīt paskrīdami, zoguos iz pagaleitis pusi, kab atsasist pyrmajam. Kurs dreižuok?!

Beja kam spēlētīs -- apleicīnē bārnu beja daudz. Atguoja Augustīnis Kaze ar Jozopu, Valaiņa Jurs, kod daskrēja i Krīveņu Juoņs, Cjukešu Kaze. Kurī beja leluoci, kai myusu Juoņs, Trūpa Edzjuks, Cjukešu Juoņs, Valaiņa Juoņs ar Puzu Ontonu, tī spēlēs pīsadaleja ratuok, nu jī bīži izdūmova kū jaunu. Saceisim, pataiseja kūka kuojis, iz kurūs, kod jim beja atbuods, vuicejomēs staiguot i mes. Īsavuicejom nu jūs spēlēt kartys, peipēt, īvuiceja jī mums „kilu”, „nazeišus” i cytys spēlis. Sovs salīciņs puikom tūlaik beja lels monts! (Par vuordu „druozt” tūlaik nivīns vēļ nasasmēja...)

„Nazeišus” beju aizmiersuse. Kod Doņuks stuosta Ainai, vyss atsadzeivynoj kai šudiņ, koč, kurei darbeiba piec kuruos, par reizi varbyut i napasaceitum. Vajadzēja nu pierstu īdzeit zemē nazeiti, tai vīnkuorši, ar svīstini, tūlaik nu plauksts, nu kulāka, apsvīžūt nazeiti ūtraiži, tuoļuok -- nu rūkys, nu ceļagola, nu golvys i pat nu mutis. Ruodīs, vyss. Kai punktus skaitejom? Koč kai jau skaitejom -- mutē net zems garša īskrīn, pīmynūt, kai zaudātuojam vajadzēja izviļkt zemē īdzeitū kūceņu. Ar zūbim, na kai! Taida beja struope par naveikleibu. Cik punktu beja minusā, tik reižu i syta iz kūceņa ar naža spolu spēlis vadeituojs. Kūceņš leida zemē dziļuok i dziļuok, spēlis zaudātuojs varēja tik nūsavērt... Kab lobuok datikt da kūceņa, zemē vēļ i caurumu zaudātuojam kurs izgrīze deļ nuoss...

Nikuo strāšna, cytā reizē zemē ūrbēs jau cyts. Dzeivuodama storp puikom, i „nazeišūs” nabeju pādejuo!...

Pylnys kuldys okuleru

Pyrma jaunuo vuiceibu goda nūsadūdu veseleibys vaicuojumim. Na cīš parostai tys, pa druskai smejūs par sevi, prūtama līta, -- nadajiukts vēļ par vacu cylvāku suokt byut... Tik i na pyrmuo jauneiba vairs -- juopīzeist grybūt nagrybūt. Pīsaregistreju i dagaidu ryndys pi zūbu uorstis, otkon lelu naudu atdūdama. Tik, kai myusu sātā saceja -- deļ dzelys nav žāļ.

Tys nabeja vyss: nazkas beja suocs mīgt iz ocu, olpom net lauzt. Kam -- tys vys cīšuok i bīžuok, izdūmovu sastaiguot da okulista. Guodovu tai i šai, beiguos sasprīzdama, ka vajadzātu nikur cytur kai ARSā tuo specialista meklēt. Pyrmū reizi myužā tī (Dzintra nu suokta gola itū īstuodi teic, vajag tok kod naviņ taidā pabuozt nuosi i maņ). Pa eistam, nav kuo skūpeitīs taiduos reizēs, nav kuo žāluot laika ci naudys! I nav kuo iz naviļšu okulistu atsadūt -- acs ir svareigs organs, jūs vajadzēs vēļ i vēļ!
Par laimi, nikas brīsmeigs naatsarūn, vyss, kai uorste soka, saisteits „ar vacumu”. Kam nikaidu bifokalūs breinumu nasagrib (atsasiessi viersā, kai jau nazcik reižu ir bejs, i vysi tovi eiro symti -- pa gaisu!), sarunojam par divejim parostim -- dorbam i tuolumam. Tai maņ niu pylnys kuldys (pi myusu nasoka ni kārmani, ni kārmyni, ni kešini!) okuleru! I germanisma brillis pi myusu nalītoj, izteikam ar sovu vacvacū polonismu -- okuleri (nu pūļu okular)! 

Boguotuo niu -- bez legendys...

Taišni zam pyrmuo septembra nu Sibira atīt skumeiga viests -- Boguotuos školuotuoja Puku Emile davusēs myužeibā... Nui, boguots bejs ituos bogatītis (vītejī dzeraunis sauc „pa zīmeļlatgaliskam” -- Bogatuo, nu tuo izīt, ka dzeraunis dzeivuotuoji ir bogatīši) myužs. (Sibirī ap Ačynsku i Lelū Uluju cīmi ir dzeraunis, koč aiz Jeniseja satyktī latgalīši par solom runoj -- pa tam, ka tīnīnis īceļuotuoji ir nu Dīnvydlatgolys.) Puku Emilei beja nūmiereiti pylni 95 godi i vēļ „ar liškys” -- decembrī byutu jau 96! Kai „atrodom” itū eistyn boguotū cylvāku sovā pyrmajā Sibira ekspedicejā, tai nabeidzem īskrīt pie juos vysuos cytuos reizēs, kod tik ceļš truopejuos iz tū pusi. Daiņs vēļ kinys seansu školuotuojis sātā sataiseja, kod bejom tī ar pādejū Latgalīšu volūdys i kulturys zīmys školu (ak, cik seņ tys jau -- 2009. godā!)...
Myusu dīnuos Sčastlivuo, var saceit, jau izmyruse: Sprukuļu Bertis unuks Vadiks (Vadims) pa Byčkim blonduos, Babru Juļuša Vaņdze nūmyra itūzīm (dīvamžāļ palyka Ačynska kopūs, koč cīš prasejuos, kab iz sovim kopim jū vastu, tik kū tu, nūmirs byudams, vari vairs gribēt -- kur pagloboj, tī i juoguļ). Nav ziņu par Juļuša muosu, varbyut jei vēļ Sčastlivajā ar sovu dālu Ļoņu...
Boguotajā niu? Paskaiteisim: Puku Emilis Anne, Leišaunīku Ženis „gubernators” (čuvašs) da Babru Gele! Leišuku Geņupe (pylnā vuordā Genufa Leišovnika) ar bruoļameitu Žeņu (Jevgeneju) nūmyra da ituo, a Locānu Juoņs -- vēļ agruok (redzējom jū buļbu vogā sovā pyrmajā ekspedicejā 2004. godā, vāluok dāls pajēme da sevi, myra pādejais bogatīšu latgalīšu puiss jau Graznovā). Kas zyna, cik garai Boguotajā tī treis ciļvieceni vēļ turēsīs -- dzeraune žierga deļ Puku Emilis, kab Školuotuoja varātu sovā sātā nūmiert... Izīt, ka līcinīkūs, kai izmierst latgalīšu cīmi Sibirī, asam bejuši i mes, tik, ka tai padūmuot, voi Latgolā kas lobuoks?... Varēja, ai, kai varēja tī cara laika izceļuotuoji pacīst vēļ godu 10–15 tepat Latgolā, varbyut byutu ļaužu pylna myusu mola da pat šuo!...

Par bērem roksta Valentina. Emili palaiduši gūdam -- ap 50 cylvāku sabraucs, golvonom kuortom bejušī školāni ar sovom atlasem. Dzīduotuojuos beja Ačynska kļaštora muosys, ar jom i Oļga Bajandina, krysta nesiejs -- Planu Jezups.
Boguotuos škola beja nūjaukta, kod iz 6. latgalistikys konfereņcis braucem, -- 2013. godā... Niu i tīnīnis Školuotuojis vairs nav. Lai myužeiguo gaisme niu pošai lela gaišuma nesiejai!...

„Babys” nedeļa...

Tai smiejomēs, kod augusta beiguos eistyn datyka paganeit Juoneiša i Vikys bārnus kuo na vysu nedeļu. Saceju, kab bārnus lobuok vastu da manim, a jī paprīšku div reitus da Izvoltam savodova mani pošu. Tai iz vysa vīnkuoršuok -- tī jī dajiukuši, tī da jūs kurs naviņ atīt, cikom tāvs ar muoti aizjimti kur cytur, Izvoltā jim lelys ganeišonys i navajag. Ar laukim jau vyss nūpītnuok -- iz tīni jī braukuši tik cīmā da vacuos babys. (Par jū Ryhardeņš vys vaicovuos nu suokuma... Niule navaicoj. Voi pīmiņ vairs, nazinim tuo nivīns...)

Pyrmajā reizē nikuo naloba nav -- atvazdami iz nazcik stuņžu, atvad i bārnu ritineiti. Tai Ryhardam ir kuo dareit, pogolms mums lels, a muoseņa jam taida, ar kurū jau daudz kū var sarunuot. Izjuodelej vysu pogolmu, izabraukalej ap klieti, pa celeņu da okai -- labi turīs i labi brauc, koč dasavērt vajag. Dīna sylta, īmam da prudkai (tai pi myusu prūda pi pierts sauc): i mute muoseņai jau nateira, i ar zaļajom vardivem nūdūmuots sasapazeit. Jūs tī pylns -- leluoku i mozuoku. Eisti jau rūkā nasadūd, koč pa kaidai nūkeram, kab paglaudeit.

Traumatiska ir ūtrei cīmuošona, kod tāvs ar muoti bārnus atvad, cīš skrīdami, -- gribēja paspēt da Daugovpiļa, cikom vēļ veikali vaļā. Kas par izmysumu suocēs, kas par gaudom osorom!... Ryhardeņš dzynuos mašynai pakaļ -- apskrēja ap kliets styuri, tūlaik atsasāda tīpat ceļa maleņā i raudova aizavylkdams... Naguoju par reizi kluot i namīrynovu -- atgryustu tok sevkuru žāluotuoju tik lelā „bādā”. Kai soka, -- bādu vajag izbāduot. Labi, ka koč muoseņa naraudova, leidzcīteigi atsasāda tīpat pi bruoleiša i kluseņom spēlējuos ar smiļteņom.

Nu osoru pasagluobt paleidzēja nivīns cyts kai Ilgys rasnais ruņcs, kurs, lākdams nu palūdzis iz klāva vydu, vysu sovu nasmukū zamastis vaļsteibu paruodeja. Tūbreid Ryhardeņš jau beja maņ iz rūku, i navajadzēja daudz, kab juo pruots iz kuo cyta puorsasvīstu. Vēļ piec breiteņa smiejomēs vysi treis i guojom ustobā kuo gorda maklātu.

Parkū tuos leluos osorys? Da līta vīnkuorša -- puika beja saprats, ka mama jū pamat, ka jī nikod piec jūs vairs naatbrauks... „Lomovu” vāluok obejus „lelūs”: nu navar tai -- jimt i pamest saprateiga bārna iz dreizys rūkys! Ar taidim vyss ir „juosarunoj”, tūlaik i „tragedeju” nav!... Kod svātdīnē bārnus iz nazcik stuņžu atvad i pamat Anda, nikaidu ni puordzeivuojumu, ni osoru -- jim vyss skaidrys!...

                                                                                                                      

Mienesneica

Parkū laukūs ir tik labi? Partū ka tu, ciļvieceņ, esi tī dobā. A tei Latvejā, paļdis Dīvam, vēļ napavysam samaituota. Kai paīt pylnuo mieneša nakts, ustobā ni nūsēdēt!...
Geņgereišūs tei iz vysys mutis smaideiguo ripe (pi myusu nasoka mienesnīks, koč atlasynuojumam ni vainis, ir vīnkuorši mieness: i goda divpadsmytuo daļa mieness, i tys, kas pi dabasu, mieness) izaceļ nazkur nu aiz Teļa vacainis, tai ap Tumaša kaļneņu. Tūlaik garai speid viers kūku viersyuņu, cytureiz vysu nakti. (Ni radzāts, ni dzierdāts tys Tumašs, i Kruoslaukys pogosta jis nūteikti skaitejuos, na Izvolta, a pakaļneitei pi Valaiņa pūra, kuramā nazkod pat rudzi audzāti (piec ūtrūs vaidu tys, kod mamuks jau beja atguojuse iz Geņgereišim dzeivuotu, poša pīmiņu vairs tik kanovys ap teirumim deļ jiudiņa nūlaisšonys), sazyn pa kam dūts Tumaša vuords. Varbyut kaids gadīņs ar tū puisi tī bejs -- Jurāni jau suonim ar myusu solu, a ļauds agruok ar kaiminim dzeivova cīš draudzeigi. Mozūtnē da Tumaškaļneņam (naasam patīsi tamā reizē, kod sokom, ka latgalīši saliktiņu nalītoj, ka jim vīnys vuordkūpys, -- ir mums i saliktini!) skrējom zemineišu laseitu. I bīzys bārzlapis sorkonom golvom tī labi auga, ratai kurei beja tuorpūta. Dīvamžāļ na tik Tumaša seņ vairs nav, a jau i juo Viktora. Vys daguoja apsarunuot kod kopūs ci ļaudīs, vēļ nūsajēmem obeji Izvoltā pi kluba piec sabolsuošonys par vīneigū vaļsts volūdu tymā krīvu sacaltajā trokumā. Cylvāks dzeivoj eisuok, nakai juo pīmiņa, nui, tai ir. Ak, atminis, atminis -- kai teic sātā, ar jom viņ var nūbyut nu reita da vokora...)

Taidu pylnū mienesi var redzēt tik laukūs: Reigā voi nu mieneša nav (kai tok navarātu byut), voi ratai acs pret dabasim ceļās (nav labi tys). Jamūt nu volūdys pusis, apstuokļa vuordu ratai (i tam leidzeigus) var saceit/raksteit i cytaiži -- gramatiski loba forma ir reši, tik Dīnvydlatgolā adverbi bīži ar golūtni -ai beidzās. Jaunim apstuokļa vuordim, kas darynuoti nu eipašeibys vuordu, navajadzātu likt golā tuo -ai vysim bez izškireibys! Koč i vacuo myusu pošu volūdys sistemys golūtne, koč i paīt ar lītaunīkim, -- tai vysleidza teik grākuots pret volūdys goru!

Cik namīreigi skrēja muokūni dabasūs rudinī piec Pītereiša -- vēļ niule acīs i pruotā... Itūgod nazkaids pīklusums vysā -- ni namīra, ni skrīšonys, ni satraukuma. I muokūni mīreigi. 

Uļmana ļauds!

Tai storpkaru audzis ļaužu sauce mamuks, sirdīs olpom vēļ dalykdama: „Paga, paga, apmiers Uļmana ļauds, tūlaik jius valnu redzēsit!...” Kas zyna, cik brīsmeigs tys valns kuram pasaruoda voi vēļ pasaruodeis, nu skaidrys, ka dorba tykums Latgolā atmierst... Tik kai kaids rudiments vēļ turīs, kai pirškauļs nu cylvāka astis tuoleimajā paguotnē... Žāļ, kai tai, a vēļ vaira žāļ, ka nazy voi dorba prīca ļaudīs atsagrīzs dreiži -- izlutušai mīsai gryuši par darbeigu palikt. Bruoļs soka vēļ tai: „Padori sasolušu uobuli par nasasolušu -- naizīs!...” Nui, nui, i te na tik tys: „Kod mes augom...”

Izlutušuo sabīdreiba gaida kotra nīka aizmoksuojuma. I vēļ kab na vīnkuorši byutu samoksuots, a „par Eiropys cenom”!... Laukūs atrast cylvāka, ar kurū var sarunuot i drūši zynuot, ka sarunuotais paliks, kai runuots, -- ui, cik gryuši! Da i dorba eisti vairs namuokam. Saceisim, ar izkapti pļaut namuokam, ar trimeri -- byušona jau lobuoka, tik apniceiga, dreiži atbuost, tai apsapļaušonu ap sātu teik atlykta. I tam leidzeigi. Pa tū laiku mežs īt viersā, prūdu puorjam bebri (koč pareizuok jūs par babrim byutu saukt i taipat raksteit; i Strodam ir babris), tuorpi jau par lelū ceļu ruopoj, dreiži byus iz pogolma. Taida niule tei lauku idile...

Vys dūmoju par sovu tāvu ar muoti -- jī to sūļu naskaiteja... Dorbs dzyna dorbu, i vyss jim vedēs! Tāva dzeivis gudreiba (beja iz ostoņpadsmit godu vacuoks par mamuku), muotis energeja i spāks ļuove jim īsadzeivuot i iz pīcdesmit sotku (tik viņ tuos zems turēt beja ļauts kolhoza laikūs) ar vysom sovom četrom atlasem: treis dālim i meitu (myusu laikā tys skaitejuos daudz -- nazkod bārnu tik pylnajuos latgalīšu saimēs, myusu pusē četri beja vēļ tik Cjukešu Juoņam ar Kustaņci, a iz vysu vairuok -- septeni! -- Martaļa Donei ar Moni...). I mums sovi darbeni beja nu bārna kuojis i pa myusu spākam. Myuža golā obeji aizajēme ar tū, kuo par dzeivi nabeja darejuši: tietjuks beja suocs peit kerzis (cytur Latgolā saceitu -- skalineitis), mamuks jēme rūkuos tamburku (tamburejamū odotu), graizeja vacūs lokotus i nu jūs taiseja palavīceņus (pakluojeņus) -- vairuok opolus, mozuok kantūtus. Dorbs, kas beja īlykts rūkuos voi palics pruotā nu mozūtnis, atsadzeivynova, tikū juo aizavajadzēja. Ka tai padūmuot vēļ, tok tāva tāvs myra, kod myusu tietjukam beja tikai pīcpadsmit godu. I palyka Oduma vacuokais dāls Juoņs par sātys saiminīku, jis tū varēja! A kū nu agruokuo puorjamam mes?...
Iz laukim niu braucam „atsapyust”. Piec lobys „atsapyusšonys” iz reita otkon prosuos „atsapyust”... Tai dīna puorīt, a dorbs stuov. Skaidrys, na vyss tik cīši skrīnams, daudz kū var padareit i vāluok, tik dorbs vysleidza pats napasadora ni šudiņ, ni reit!... Vadynoju unuku īt ūtrā klāvā apsavārtu, kai jūs baba vysu pamatuse. Kod lūpu vairs nabeja, jei klāvu kuortova, „kab byutu teirs”. Ni dzeita, ni stateita, a pa tam, ka: „Muna sirds tuo nacīš...” Nakuorteibys nacīte, pa rūku golam dareituo nacīte, bezdarbeibys nacīte. Na „vysu” paspēja, kas beja nūdūmuots. Ka byutu paspiejuse, vysleidza kū naviņ vītā atrostu... Namuocēja jī bez dorba -- itī Uļmana ļauds!... Lai gaiša jūs pīmiņa!

Aina

15. augusta vokorā atbrauc Aina -- mamuka krystameita. Kristeitu juos nazkod vede Kūdeņu Pīters, Ainys tāva bruoļs, ar mamuku. Brauce da tiveimajai Peipiņu bazneicai. Mamuks tūlaik beja jauna meita, vēļ bārna sateit, kai vajag, namuocēja. Vāluok poša na reizi smējuos, kai jī ar Pīteri „pīsamūcejuši”. Īlyka bārnam vuordu Anna, tik par Aņneņu Ainys, ruodīs, sauc vīns vīneigais cylvāks -- juos veirs Toliks. Ar godim tei kristeituo Anna nazkur pagaisa, kai i daudzi cyti latgalīšu krystomī vuordi... Saceisim, zynu vīnu Anastaseju, kurei Vydzemē par Aiju puorsavārtuse, i tml. Aina nu sova krystamuo vuorda nabāg, nā, jei na taida, ar jū latgaliski runojam i Reigā. Dzeivuotu jī sovūs Pluoņūs (sarokstūs itei sola laikam Meļderyškys, nazkai raudzeju saprast, kas pa kam), skaidrys, ka vyss byutu pa vacam.

Ir taida karteņa, kur mamuks ar mums vysim četrim nūsajāmuse. Cīmovom pi Pluoņu Juoņa ar Ļuci (Ļuce -- mamuka muoseica; pi myusu nasoka muosiniška). Aina tamā karteņā jau lela -- skaista, jauna meita, eista mārga. Labi pīmiņu, ka nūbraukuši tūreiz bejom iz tai sauktūs u·hodzinu -- saiminīki nu vacuos sātys puorguoja iz jaunuos, beja sasalasejuši tyvuokī rodi. (Cytur ituo nūtykuma sauc cytaiži. Ontonam Zvīdrai ir stuosts ar nūsaukumu „Īlyuženis”, i tys ir tys pats, kas myusu molys u·hodzinys.) Koč i piec jaunys sātys īsvieteišonys, itūs Kūdeņu saime nazkai dreiži puorsacēle iz cyturīni -- kai pi myusu saceja, nūbrauce „da Latvejai”... 

Pluoņu Juoņs, vāluok i Ļuce, myuža mīru roduši Saulkrostu (mamuks saceja -- Sauļkrosti, tai byutu pareizuok i pa latgalīšu gramatikai, tik kas jūs vaira tai raksteis!...) kopūs, jūs bārni i unuki dzeivoj pa Saulkrostim, Reigu. Aina iz Aglyunu dūdās kotru god i piec vysa „apbrauc radni”. Malacs mamuka krystameita!

Pārņ Aina sovu krystamuoti vēļ satyka, pasarunova obejis, koč kū aizkūde celinīki pi myusu. Paļdejom par īskrīšonu. Šūgod iznasu mamuka rūkdorbu kuli i dūmu Ainai izalaseit nu mamuka pādejūs adejumu -- mamukam patyka, ka var kū ūtram īdūt. Zam beigu jei vys „daleja montu”, apdaleja (pa vacam saceitu -- apdāravova) vysus ar sovim adejumim, tamburiejumim. Koč i, kai jei saceja, saskrybynuotim „nu tuo bednuo kapitala”, tik voi cenā duovonys vierteiba?... Nabeja vairs mamukam lobys dzejs, uordeja vacūs lokotus (pi myusu jūs nasauc par kokorim voi kokarim), kaidus jakus, džemperus, tyna komuleišūs i adeja, adeja. Da i nasaredzēja jai vairs labi, pa tam lobuos dzejs vaira napierkom... Na pa skūpumam, jei poša saceja napierkt. A bez dorba vysleidza namuocēja -- taida jūs audze! Kai mamuks poša saceja -- Uļmana ļauds!...

Materiala lobuma Ainai nu krystamuotis datics pavysam moz. I kū lai jei byutu variejuse daudz dūt -- muote ar četrim bārnim?... Pīmiņu, kai nazkurā reizē mamuks krystameitai, iz taida poša 15. augusta īskriejušai, varēja izduovynuot 10 rubļu i par tū cīš prīcovuos -- varēja pat byut, ka devieja beja prīceiguoka par sajiemieju. Zam Jaunuo gods, cytureiz i iz Leldīnis (pi myusu itī svātki ir Lieļdine) mamukam vysod atguoja skaists apsveikums -- krystameitys gūdcīneiba pret krystamuoti beja lela.

4. decembrī mamuku škierstā apsedzem mes ar Ainu... 

Zam i piec 15. augusta

Gribējuos byut Aglyunā i šūgod. Lai byutu kai byudams, nu tys īvadejums kam leluokam, tys „Kungs, apsažāloj!” ir i muns... 14. augusta vokorā leidza brauc i Juoneiša mozī, tik jim tys vyss vēļ eistyn par agru!...

Aglyuna -- skaidrys, ka reizē i vareiba satikt sovejūs. Bīži pat -- na puoruok kū sarunojūt, a tiktīs izīt vysod. Pi golvonūs vuortu maun Eriks -- gaišuo Latgolys zvaigzneite (i teišā, i puorcaltā nūzeimē, koč nu „nasamaituotu” puoruok „gudrī” juo, koč jam pošam naīsagrybātu latgaliski runuot „pareizuok” -- varakļuonīši tok ir eistyni latgalīši, lai kai jūs tī dola i puordola!...). Tīpat sasaskrīnam ar Viju -- nazynovu, ka i juos mama naseņ davusēs myužeibā... Gryuti mieneši bejuši, eists puorbaudejums jai i Bārtuļam. Izturāts! Vija vēļ dūmeigi nūsoka: „A kai nazy tim, kas bez ticeibys?...” Nui, par itū ir izguojs padūmuot na reizi, seviški, kod runa par vacajim. Kū dareitu taidys bez spāka palykušuos, bīži vysu pusaizmierstuos, babenis myusu laukūs, ka jom nabyutu ticeibys?... Dūmoju i par sovu mamu -- cik spāka jai dasabuoveja, puoterus skaiteidamai! Piļneiga atsadūšona Juo vaļai, lela pasaļaušona iz Augstuokuo... Reizē i sevi atbreivuošona, atsateireišona nu vysa, bez kuo var apsaīt... Ar vacu vuordu sokūt, -- ceisteišonuos, vēļ viers zemis byudamam... Esi tu, mamuk, dabasūs, esi, -- cytaiži i byut navar! Verīs tu tagad iz myusu caur muokūņa maleņu -- pa tam tovā i tāva īpuostajā vīteņā ir tik labi... Kod naviņ saprass itū vysu i Pītereiša bārni, tik paleidzi jim! Paleidzi i jim, kai paleidzieji vysim, dzeiva byudama...

Kod mamuks vairs nabrauce iz Aglyunu, jei vysod deve deļ zīduojuma Dīva mameņai. Īlīku naudu skreineitē pi Dīva muotis kuoju i šūgod. Esi ar mums, Mameņ!... Garū ryndu asmu izstuoviejuse „gūdeigi” (šūgod asam bez gostu nu Sibira), reizē i nakts misē pabyudama. Solidarizejās ar mani Anda, paļdis jai! Bejom kūpā, i kod mamukam vajadzēja...

Ap stuņdem divejom asam sātā. Durovys šūgod juoatslādz pošai -- sitīs koč vysūs lūgūs, dauzīs durīs koč da reita -- dīvamžāļ vairs nav kam atsasaukt... Pyrmais 15. augusts taids... Ot, i ryugtuo suope!... 

Dīnā vyss ruodīs gaišuok... I cik lobu ļaužu satykts vēļ! Kūpā ar cytim itūgod īstyprynoj vīnu Sibira braucieju -- mozū Sonoru, kurei izauguse jau „lela”. A krystamuote jai nivīns cyts kai myusu Eta -- bārns pats jū izalaseja. Dazynovuse smejūs, ka cytaiži i byut navarēja -- itik godu pa Etys kliepi i placim dzeivovuse! A niu -- „lela”...

Sveši bārni dreiži aug, tū varējom saceit i par Ingrydys ar Ivaru (vys jū par Juri saucu sazyn pa kam, ļaunā najam...) dielenim. Šūgod iz Aglyunu beja sabraukuši ar vysim trejim, vysa kupluo saimeite. Prīca par jim. I na tik viņ par jim, a vysu kuplū bazneickunga draudzi... Labi tai!

Vēļ vīns gaišumeņš!...

Rūkys apsalaiž pabīži: tī guodi ap latgalīšu volūdu na cīš kam vajadzeigi... Jau seņuok asmu sacejuse, ka itys dorbs izīt „nenoskārstai vajadzībai”. Tai -- vaira kai 20 godu garumā... Na pa vasala cylvāka saprasšonai, nui, nui... Asmu smiejusēs i, ka pošai vīns vādars barojams, varu atsaļaut laiku breivveļt gaisynuot. Tik ryugta tei smīšonuos... Breinuma itymā vysā nikaida: dryva garai bejuse aizlaista. Da i tautys gudreiba soka: napateiceiba -- pasauļa olga!... Ci var vēļ trokuok, ka tai padūmuot: vacī napījam, jaunī -- labtik pamaitoj, kod, ruodīs, ir i tovā pusē... A cik vēļ „opolūs” pa vydam: olpom teic ‘slavē’, olpom lāc acīs voi viersā skrīn. Kai viejs grūza, tai i ciļvieceņš... Tik soku vēļ i vēļ -- nikuo nu sova dareituo latgalistikā nanūžāloju! Nicik!!! Ni varamūs augstūs akademiskūs titulu, ni tuo, ka vuorda volūdnīceibys viesturē „zalta burtim” nabyus, ni vēļ kuo naviņ cyta -- maņ gona tuo, kū byušu paspiejuse!...

Saprūtams, nivīns nav nu dzeļža. Kod apsalaiž rūkys pavysam, napalikt vīnai ir svareigi. Paļdis Dīvam, vīna naasmu, i tys zeimoj, ka vystik na vyss nūīt „pa tukšū” kai kaidam švakam streļčam...

Ir atsaroduse vēļ vīna Skaidreite... Jei zyna, kas ir „trešuo izlūksne”, jai nav guojs pi sirds augstūs školu īsacejums: „Kai gribi, tai runoj i roksti!”, jū mūka pīzynums, ka pi masu sazinis leidzekļu i iņternetu asūšī cytim soka vuiceitīs, a poši taisa klaidys. Jei meklej, vaicoj, vuicuos. Kab koč „lobī ļauds” nanūkūstu, nanūrītu ituo gaišumeņa!...

Vacuos avīzis

Nui, laikam tok tik itys vuords – „avīze” – maņ eisti ir dzeivs... Na „laikroksts”, kai nu 19. g. s. beigu taidu periodiskūs izdavumu sauc lītaunīki i pa druskai ir saukuši i latgalīši. Na „gazeta”, kai vacī ļauds avīžu sauce i myusu molā... Ar Fraņci Kempu te gribīs solidarizētīs – gaišs mums beja itys veirs, i sovys „Gaismys” jis sauce par avīzem... Tik na par avīžu nūsaukumu (koč i par jū!) itūreiz runa.

Kod Geņgereišūs nabeja ci nasagribēja nikuo gudruoka vokorūs dareit, puorškūrsteju vacuos avīzis i žurnalus, graizeidama nu jūs rokstus, kas var vēļ kam dereigi byut. Nazkurā reizē īraudzeju „Sātys Vīsa” („Mājas Viesis”) apsveikumu dzejneicai Muorai Zuoleitei (Mārai Zālītei) juos 50 godu jubilejā. Pat na apsveikums tik cīš kryta acīs, a dzejūli, kuri beja tik paejūši munai tuo vokora jusšonai, ka lobuok ni pasaceit! Skaiteju i ... aizadūmovu par latgalīšu literaturu... Izguoja, ka nu myusu laikūs nūdrukuotūs jaunūs dzejūļu (na dzeivuļu, kai „jaunlatgalim” tuo grybātūs, par dzeivulim latgalīši dzeivinīku sauce, – kai lītaunīki, kam gyvulys ir 'lūps, (sātys) dzeivinīks') leidzeigi mani aizker tik Emilejis Kalvānis raksteitais... Nu labi, vēļ kuruos naviņ Annys Rancānis ryndys, a kas vēļ?... Ot, tev i latgalīšu dailliteratura – byuņ cik lels lokalpatriots byudams, a – kuo navar pasaceit, tuo navar!...

	M. Zālīte. Vasaras vakars Ar sētuvi senu kā ilgas Pa Latviju staigā pats Dies, Un nodreb sudraba smilgas, Jo viņš tām ir pieskāries.      Dun egļu dievnamu zvani,      Mirdz saulrieta spožais zelts,      Un cietoksnis sargā mani      No maiguma mūriem celts. Ceļ migla dvēseli pāri Pār likteņa tumšajām lejām, Un dzīvība dancina spāres Virs ezera rāmajām sejām.      Uz kapara Mēness kā vadža      Dievs savu mēteli pakar.      Rimst bite ceļmalas dadzī.      Smeldz Latvija, vasara, vakars.	Emileja Kalvāne. *** Verīs, kai sauleite speigoj, Klausīs, kai ceiruleits dzīd! Tī eņgeli dabasūs leigoj I atbaļss pa zemeiti īt.      Verīs, cik olūti ceisti,      Kur sluopstušais celinīks dzer;      Kas zīdeņš, kas zuoleite veistūt,      Iz dīviškuo spiergtuma cer. Klausīs, kai majā skaņ dzīsmis, Kū Svātajai Mameņai dzīd! Dedz sirsneņā ticeibys līsmi, Lai Dīveņš tev paleigā īt!
Emileja Kalvāne. Piec leita Sirds kai ganeņš rumulejās Syltā, vasareigā leitā, Acīs kreit, puor vaigim lejās Atspiergšona seņgaideita.      Vuolyudzeite dzer nu rosys,      Zemeite – nu pošys tyucs,      Bosuos kuojis paļtī prosuos,      Aiz tuos paļtis – vēļ i ryucs! Dvēsele piec taida leita Cauri ceisteišonuos prīkim, Dīva rūkys puorkristeita, Steidzās atlaist poruodnīkim...		Emileja Kalvāne. Atvosora Apklusušys laksteigolys, Ceiruļam seņ kņuobeits cīt. Vosora kod ceļa golā, – Vēļ maņ atvosora zīd.      Mikeleits nu reita rosys      Rūžukrūnī zeilis ver.      Bite zīdam mada prosa,      Saulis spāka atsadzer. Zīdi, muna atvosora, Cikom tevi solna kluos! – Naskumšu, kod īvys zorūs Cytim ceiruļs trailynuos.

Dīvamžāļ nav vairs Emilejis. Nu div dzejūļu kruojumeni mums palykuši nu juos, paļdis Dīvam: „Lobuo dīna” (2003) i „Atvosora” (2012)!...

Bārna logika

Ar juli tuoluokī ceļuojumi i beidzēs (augustā jau pruotā 15. augusts, tuoļuok – „školys laiks”), a atmiņu nu jūs – bez gola... Vys īskrīn pruotā Marutys unuceni. Saceisim, kai Ludzys vokorūs burteņu spēli spēlējom. Koč kas nu domino, tik myusu izpiļdejumā rodūšuma nūteikti beja vairuok – vuordus varēja minēt i čyuliski, i latgaliski. I cik labi tys pasadeve Monikai! Lelī, saprūtams, par vīnu ūtru vuordu pasakaseja – var taids byut literarajā volūdā ci nā. Sasmeidynova Markuss, pasūleidams vuordu „Bahe”. Vaicojam, kas tys taids? Nu kai – Baha sīva!... Ka tai padūmuot – kur vēļ logiskuok, koč i lelī ituo vuordeņa spālātuojam naīskaiteja...

Nūīmu gulēt ar smaidu, tik mīgs najam vēļ lobu laiku. Pruotā, kai nazkod guoja ar pošu saimis gudrinīkim – bruoļu bārnim, kod tī auga... Nu Zanis mutis ir izskaniejs taids pats gramatiski logiskys lītu redziejums (ka jimt teiri emocionali – pīzynums, kurs sylda vēļ niule...): „Tu iri laba.” (Partū ka – jis ir i partū ka daudzi darbeibys vuordi 2. personā beidzās ar golūtni -i); „Bālītis dzieda.” (Partū ka: bālītis kaita vittiņas, gana vuškiņas, gaida mammu i tml., nu kuo pruotā aizakārušys darbeibys vuordu beigys iz -a, koč nu pošys gramatikys bārns beja vēļ lelā gobolā...). Pīmiņu, kai Agreits garai navarēja burta „r” izsaukt, vys tuo vītā saguoja „j”: „Jekse (dūmuots suņs Rekse) jaj.”; „Jauja (dūmuota muosa Laura) jaud.” Kod skaņa beja pasadavuse, puišam gribējuos jū dalikt vysur. Vēļ garai smējomēs par juo vaicuojumu: „Kai vajag saceit „Ilga” (ūtrei muosa)?”... Sistemiskuo pīeja, kurei prosa vīnaideibys vysā – ka jau cytur vajag tuo „r”, parkū lai ūtrys muosys vuordā juo nabyutu?! Savuicejom, lai nūīt da tāva i pasoka tam: „Pīter!” Nūskrēja iz pierti pasalākdams i pasaceja pareizi i itūreiz (pat nasaprozdams, ka ar tū tāva sauc, jis jim beja „paps”). Tū napaklauseigū „r” vēļ tai garuok pavylka, par nazkū cīš prīcuodamīs sovā bārna pruotā: „Pīterrrr!” I Pītereišam vairs snauda ni pruotā, atguoja da myusu, kab prīcā byut kūpā... Ak, laimeiguos dīnys tāva sātā!...

Niule itys „r” (vīns vīneigais myusu volūdā taids, deļ sovys specifikys fonetikā par vibrantu teik saukts) napasadūd myusu pyrmajam mozmozbierneņam. Kai par speiti, jam tāvs ar muoti i vuordu „pīmāruotu” izalasejuši – Rihards...

Kas vēļ nu lītaunīku?

Itūvosor saguojs padaudz pa avīzem, radeju byut. Tai atroksta otkon vīns kungs nu Amerykys – nazkurū iņterveju ar mani puorskaitejs, grybūt par volūdu parunuot. A taidu kungu problematika – kuo na vysi baltu filologejis i ciļšu etnogenezis naskaidrī vaicuojumi, ej niu raugi kotram taidam nafilologam koč kū (jam saprūtamā veidā) īstuosteit... Golā tai i izīt, ka volūdnīkus suoc skaiteit par īdūmeigim, pošapzineigim, puorgudrim, kam nagrib ar „vīnkuoršū tautu” runuot, i sazyn kaidim vēļ tī. A patīseibā – volūdnīku „klusums” daudz reižu ir tikai i vīneigi deļtuo, ka laika žāļ deļ naaugleigu lītu... Vuiceibu spākam patīseibā ir labi – raugi vysu skaidruot studeņtim i prīcojīs, kod tevi saprūt. Ni vainis pat tam, ka na vysod pījam, – koč pošu mozumeņu, nu vari jū auditorejai skaidruoku dareit!... 

Tai iz dreizys rūkys padūmojūt par Amerykys kunga raksteitū, kū latgalīši nu lītaunīku „pajāmuši”, par reizi īt pruotā nazcik lītu.

Latgalīši soka: īt ‘iet’ i atīt ‘nākt’, i tys ir taipat kai lītaunīku eiti – ateiti (leidzeigi kai vuocu volūdā ir diveji vuordi: gehen – kommen). Dzīdim tok „Atīt vīna bolta vīšne, par azaru leiguodama”, a Bazneicys dzīšmu nōci, nōc, ir atnōcis ir mehaniski puorcālumi nu lejslatvīšu (čyulismi, literarismi, gruomotu vuordi, „trešuo izlūksne”). Breineigs itamā ziņā ir myusu jaunuo izdavuma „Latvīšu volūdys izlūkšņu paraugi” Atašīnis teksts...

Latgalīši, kai lītaunīki, runoj veirīšu dzimtē vuordus bolss (sokom: jai lobs bolss i jam breineigs; lobi bolsi vysim jūs bārnim), pasauļs (sokom pasauļa pluovs – par cylvāku, kurs volkojās apleik; apleikstaiguotuojs, vozuotivs). Cyts myusu vuords gramatiski lobuok paīt ar lītaunīkim, na cytim latvīšim, tai sokom dzīsme, na dzīsma (dzīsmēs skaņ vysa pamale; dzīšmu svātki), sokom viejs, tymss, drūss, ka viņ asam koč cik viereigi pret seņču volūdu.

Cyti vuordi eistyn ir taidi, kas puorjimti nu lītaunīku, i iz vysu vaira kreit acīs i mīdz ausīs vuordi gimine (latgalīšu pošu seņseneja indoeiropīšu ciļmis vuorda saime vītā) i mieginuot latgalīšu raudzeit vītā. Nazkod kaiminīnis / siebrineicys tei tai sūleja: „Paraugi munu blīnu / bleiņu!”, a kaimini / sābri: „Paraugi muna ols, taida vēļ ni pi vīna nabyusi raudzejs!”...  

Par „drusku” i Leitovu...

Vysu byušonu nogla deļ sibirīšu niu ir „uorzemu” braucīni nu Latvejis. Itūreiz dūdamēs iz Leitovu. (Vuordu „Leitova” te i cytur rokstu pa Breidakam.) Tī jau lobu laiceņu struodoj Eta, ir ar mīru, ka sabraukojam da juos. Kod Artis Rēzeknē pasoka, ka myus vēļ i iz mašynys savoduos, – prīca da dabasu. I cik labi, ka jis brauce – muns „krutais” stumdeklis (jaunais mobilais telefons) Viļņā nazyn parkū najēme nikai. Artis, malacs, pat gidu sarunovs, tys myus izvodoj pa piļsātu, īpazeistynuodams ar Užupi (Aizupi), „pa blatam” izvazdams Viļnis universitatis sv. Juoņu bazneicys tūrnī, izvoduodams pa vacpiļsātu. Vacpiļsātā daskrīn Zita – nu nazkodejūs LgSC aktivistu, nūstaigoj ar mums vysu vokoru, a škierdamuos soka: lai voi kū, nu ka Viļņā latgalīšu dzīsmis varēs padzīduot i vēļ ar Sibira latgalītem, tuo nu nikai nav variejuse īdūmuot... Prīca i par jū, garai nabeja radzāta!

Pi Etys izasmejam par vysaidim obeju baltu volūdu jūcenim. Pastuostu kolegys gadīni ar suoli, kuo lītaunīki par „drusku” sauc (druska ‘suoļs’). Leitovā vīšnei nu Latvejis saiminīks pasūleja ols, iz kuo jei atsaceja: „Man tik drusku, drusku,” nagrybādama dzert daudz. Saiminīks, pasabreinejs, ka jūceigi dzer olu tī latvīši – ar suoli, praseituo gaškai i atnese. Niu beja latvītis kuorta breineitīs, deļkuo jai saiminīks suoli dūd...