Valerjana redzīni

Nazkuru dīn iz fakultati atīt seņ naradzāts puiss. Pazeistu par reizi, vēļ padūmuodama sevī, ka i jis jaunuoks nav palics... Ni saukts, ni aiz laika pīsasacejs, nu gotovs nūpītnai sarunai: pazusē gruomota. Poša saraksteita, na kaida. Soka -- nazkod es jam sacejuse smolkuoku izlūksnis aprokstu pīraksteit, kab magistra grada dabuot, a šys pa šū laiku gruomotu pīrakstejs... Paceli nūīt, tok jau ryugtumu turādams, -- steidžūs iz lekcejis, nazy voi tys, kū paspējom puorrunuot, ļuove jam dūmuot, ka ir izklauseits. Nasagrib, cīš nasagrib, kab piec taidu dreizūs sarunu kurs naviņ nūītu ar ryugti sirdī, tik tai olpom izīt. (Pīrokstu i ... sasatryukstu -- otkon vuords nu mamuka leksikys: ryugts te dūmuota kai lītvuords, na eipašeibys vuords! Kai nakts, sirds voi (sīna) smeļts, na kai vuordu savīnuojumūs ryugts svīsts, ryugts kriejums voi ryugti vuordi, ryugtys zuolis i tml. A, saceisim, simts nu ituos pat vuordu grupys pi myusu ir teiklys, kimā zivs giut, na symts ‘100’ -- eh, volūda, volūdeņa, kas tevi kod piļneiguok apraksteis, kas jaunajom audzem nūdūs!? Tai tu laikam i nūmiersi, gudreišim gudrejūtīs, tīpšom tīpūtīs, paslaptinim -- rejūt...)

Nagaideitū cīmeņu pīmiņu labi -- myusu bejušais students Valerjans! Da myusu, kab studēt magistranturā, atguoja piec žurnalistu. Dzeiva vēļ beja katedrys „vacuo gvarde”, kai Sk. saceitu, sasprīde, ka varim jū pījimt. Valerjans beja nu Zīmeļlatgolys, gribēja koč kū dialektologejā dareit, tai juo „dasavieršonai” izalaseja mani -- tuo laika Latvīšu volūdys katedrys aspiraņti, taipat cālušūs nu Latgolys.

Valerjans jaunū vuiceibu spāku dareja nadrūsu: juo izlūksnē beja lītys, par kurom pat ar Breidaku nabejom sprīduši, a atsevišku patskaņu izrunā tuos starpeibys, par kurū beja puorlīcynuots students, juo „vadeituoja” tik labi nadzierdēja... Palykom pi tuo, ka jam vyss pošam smolkai juoaproksta, a es atbaļsteišu jū tymā, kū jis puorlīcynūši byus daruodejs. Koč i dašamejai dialektologejai natradicionalā veidā. Tik piec laiceņa tys davīreitais, kai vacajūs latgalīšu rokstūs saceja, natradicionalists ... jēme i pagaisa! I zīmeļlatgalīte Līga (Lijga, Leiga) piec juo nikuo lela iz prīšku napadzyna, koč par vokalisma sovpateibom šū tū (smolkuok kai volūdnīki da šam) pasaceja.

Niu (piec tik laika!) Valerjans beja atsarads i, oho, ar vēļ kaidim redzīnim!... Atguojs beja, kab paruodeit, ka nikas nav aizmiersts, a taišni ūtraiži -- pa tim garajim godim īts vēļ dziļuok, jimts vēļ „globaluok”. Niu piec Valerjana saīt, ka „pasauļa pupona” („noba” latgalīšim ir „trešuos izlūksnis” vuords, čyulisms) ir juo dzymtuo izlūksne: daudzim viļacuonu vuordim i atseviškom morfologiskajom formom ir dalaseitys paralelis nu sanskryta. Soku, ka navaru tuo viertēt -- naasmu indoeiropeiste. I eistyn naasmu!
Valerjans nūīt, a iz dūšys nazkaidys mīlis palīk -- itik laika puiss pi vysa siediejs, saleidzynomi viesturyskuos volūdnīceibys klasikus skaitejs i puorvietejs! Sprīž na glupai. (Īskrīn pruotā paseņ myrušais latgalīšu kulturys darbinīks VV, kurs stuņdem jēmēs ap myusu vuordim, ziļbis plusūs i minusūs skaiteidams i sazyn cik arhaiskys saskanis dabuot grybādams...) Ka par vacuokū latgalīšu volūdys formu byutu juopījam Valerjana pasūlejums, -- ni pruots, ni sirds naīsylst: Zīmeļlatgolys izlūksnis nikod nav bejušys svareigys deļ latgalīšu rokstu volūdys, jamuos daudzi kūpeiga ar vyds dialektu. A myusu raksteiba -- iz dīnavydu Latgolys izlūkšņu izauguse! Partū par Valerjana redzīnim, kai soka, -- sprīst gudruokim!...