Lykuot

Lykoj pi myusu suņs, lykoj i kaki. (Apsaveru Rekēnys vuordineicā, pi jūs vyss taipat.) Zeimojās, Latgolys dīnavydūs i rītumūs (vokorūs) suni ar kakim (na kačim!) na lūk (koč par cytu leidzeigu iesšonys darbeibu saceitu i lūk), na lakatej, na ād, a taišni tai -- lykoj. (Sprīdem par itū jau ar Juri, „Skreineiti” taiseidami, -- atteiceigys darbeibys apzeimuošonai beja juoizalosa kaids neitraluoks viersizlūkšņu variants, palykom pi „ād”.)

Kod jim kas salīts, saucu āstu: „Lyk-lyk-lyk!” Nu tuo tys lykuot -- skaidra līta! (A kai nazy cyti latgalīši sovu sātys draugu da bļūdai sauc, ka jī pi jūs nalykoj?...)

Tai kuorteigi tim myusu lūpenim tei lykuošona izīt -- i kakeišim, i suņam. Kakim taida moza, sorkona mēleite, dreiži (pi myusu nasoka ni mudri, ni kruši, a ar „trešuos izlūksnis” vuordu uotri cikom kas i īdūmuot navar) šauduos iz prīšku atpakaļ. Robeits, ka iedīņs jam gords, valk lelim guļdzīnim (cyti latgalīši saceitu – guļdžim), syltu aci iz mani pasvīzdams, kod daleju vairuok. Ka olkons, lykoj dreiži -- tai, ka net klakst. Ūsys palīk slapnis, ap muti bolts -- prīca vērtīs, cik jam gordai.
Verūs, i ... pruots aizlyust -- nav jim vairs, kas pa nazcik reižu dīnā kuo naviņ sylta pasūleitu. Salēja -- kakim vīnā bļūdā, suņam -- juo traukā -- i sauce pamuoneidama: „Ai, gords, ai, gords!...” Niule jim tys gordums da vaļai -- nu reizis da reizei... Atskrīn kurs, paber granulu (labi, ka koč tuos izguoduotys), nūsvīž batona i skrīn tuoļuok. A cik prīceigi jī, kod kurs pasaruodom iz vairuok dīnu, i cik draudzeigi storp sevim! Pataisu syltuokys mygys invalidam Robeišam, vacu bārnu paļteņu (pi myusu nasaceitu mieteleiti) gulis vītā īkluodama, -- verūs, jau vysi kaki tī. A Robeits, lobs saiminīks byudams, tīpat iz prīškliets goldu izastīps. Vīnys bādys bruoli i muosys...
Ak, mamuk, mamuk!...