Rudiņa gailini

Ir latgalīšim vīns duorzeņš, kurū ar dzīsmeiti „Sienīs(i), sienīs, baraviku lauztu!” īt. Jū nazkod Zīmys školā Ačynskā Ilona vēļ sibirīšim vuiceja. Taida loba izastaiguošona pīsadaleituojim: duorzeņu var īt i vacī, i jaunī...

Tik runa ir par nasenejū sieņu laiku. Par jaukim breižim Teļa vacainī, Tumaša kaļneņā, Peleitis kryumūs, Saušu kolnā, Lelajā mežā, kur īmam jūs laseitu, na lauztu... Ratu reizi saguojs staiguot pa cyturīni, koč zynu, ka Pokuleišu kryumūs aug ciucinis, Vieršņu kolnā i Kazinī gailini i tam leidzeigi, nu vysod ir bejs gona sova meža. (Tai soku pa vacam, koč pīmynātajom vītom jau pīkts gods kai glums „saimineicys” kleims viersā: „Muni īpašumi!”... Nu i lai -- gona maņ vysakuo taipat! A nūlīgt staiguot pa mežu -- nav taidys varis nivīnam: na kungu laiki, kod meža sorgim beja pīsaceits iz ļaužu saut, ka kurs „jūs” eipašumūs kuoju spēre...)

Sieņu pi myusu par grībim sauc -- ar slavisku vuordu, kai aukštaišu izlūksnēs. I nūsaukumi jom, saprūtams, vītejī. Ir lobī, ādamī grībi (gailini, baravīki, luocineitis, ļapuškys, bārzlapeitis, kazļaki, rudmīsis, a ceļminis ci makavīkus jamam ratai), ir i suņa grībi (mušmeris, glūmeizlys). Cyti lobī grībi ir rudiņa, mārcamī (kremeli, vylnaineitis, ciucinis, elekšnineitis). Kai jūs vysu „pareizi” latgaliski saukt, cikom kas nazinim, nu zinim, ka kūpeigais latgalīšu volūdys vuords ir taids pats kai cytim latvīšim -- suomugrisms „sieņs”. Koč LVDA sieņs nav kartātys, na gryuši īsadūmuot, ka raibums byutu lels. Pi „Skreineitis” sprīdem par Bolvu pusis vuškinem, beiguos jūs ābeceitē naīlykdami. Kam apvyda vuords, na vysu latgalīšu.

Sovā laikā korekcejis myusu saimis ādamūs sieņu proviantā īnese vadaklys -- vīna izvuiceja naēst tai sauktūs syla baravīku (asūši iņdeigi, koč bejom jūs āduši, cik viņ sevi pīmiņu -- tok jau navuodej, ka pyrmuok cepšonys izvard), ūtrei īvuiceja par ādamom turēt vieršu mēleitis -- gailinim paejūšys sieņs, kurūs agruok nalasejom. A cik vēļ palīk taidu, kurūs nalosom, kam napazeistam!... Pīmiņu, kai nazkod, agrā pavasarī, dreiži piec snīga, Pītereits beja pīlasejs i capurē atness luočpurņu. Jūs bryunūs  gaļveņu rīvis beja pylnys ar zemi i pošys napapryšys 'ne visai glītas', kam cīš grumbūtys. Kod beja kuorteigi izskoluotys i izcaptys, ēdem gordu muti.
Rudiņa gailini ir sieņs, kuruos var laseit da vāla: da pat soltumu aug. Taids lobs, veseleigs meža smuords nu jūs īt. „Loba paūsšona”, kai Akelevičs byutu sacejs... Gordys!

Īmu grībūs koč i oktobrī (voi pat novembrī jau). Staiguodamai otkon juodūmoj par mamuku -- lelū grību laseituoju (pi myusu nasaceitu „sieņuotuoja”, kam sieņs pi myusu taids kai „trešuos izlūksnis” vuords)... Guoja da pādejuo, i tok jau nu juos tei mežā īšonys patikšona datykuse mums -- juos bārnim i vīnam ūtram unukam. Rudiņam atejūt, kod mežs palyka tukšuoks i tukšuoks i da sātai jau guojom pusdīcim spanim ci kerzeitem, jei na reizi pasasmēja, ka namuokam atrast. Cytureiz piec myusu vēļ guoja poša, kab „dalaseit” -- šei zynūte, kur rudiņa gailini aug! I eistyn -- vysod kod cik beja pīlasejuse, koč ruodejuos, ka Teļa vacaini ar tyvuokū apleicīni jau vysā asam izmoluši... Nazy kur tuos „juos vītys” beja?...

Kod puorrunojam itū saimē, Juoneits dasaguodoj, kai jei jam ar muosu, mozim byudamim, nazkaida iudiņa molā statejuse stuovēt i gaideit, a poša bryduse dziļuok. Tik na par Saušu upeiti, nā, -- nazkur cytur! Tai i palyka nazynomys mums juos rudiņa gailiņu vītys. Staiguodamai niu -- vysaidys skumeigys puordūmys. Cik dreiži vyss puorskriejs!...