Parkū laukūs ir tik labi? Partū ka tu, ciļvieceņ, esi tī dobā.
A tei Latvejā, paļdis Dīvam, vēļ napavysam samaituota. Kai paīt pylnuo mieneša
nakts, ustobā ni nūsēdēt!...
Geņgereišūs tei iz vysys mutis smaideiguo ripe (pi myusu nasoka mienesnīks, koč atlasynuojumam ni vainis, ir vīnkuorši mieness: i goda divpadsmytuo daļa mieness, i tys, kas pi dabasu, mieness) izaceļ nazkur nu aiz Teļa vacainis, tai ap Tumaša kaļneņu. Tūlaik garai speid viers kūku viersyuņu, cytureiz vysu nakti. (Ni radzāts, ni dzierdāts tys Tumašs, i Kruoslaukys pogosta jis nūteikti skaitejuos, na Izvolta, a pakaļneitei pi Valaiņa pūra, kuramā nazkod pat rudzi audzāti (piec ūtrūs vaidu tys, kod mamuks jau beja atguojuse iz Geņgereišim dzeivuotu, poša pīmiņu vairs tik kanovys ap teirumim deļ jiudiņa nūlaisšonys), sazyn pa kam dūts Tumaša vuords. Varbyut kaids gadīņs ar tū puisi tī bejs -- Jurāni jau suonim ar myusu solu, a ļauds agruok ar kaiminim dzeivova cīš draudzeigi. Mozūtnē da Tumaškaļneņam (naasam patīsi tamā reizē, kod sokom, ka latgalīši saliktiņu nalītoj, ka jim vīnys vuordkūpys, -- ir mums i saliktini!) skrējom zemineišu laseitu. I bīzys bārzlapis sorkonom golvom tī labi auga, ratai kurei beja tuorpūta. Dīvamžāļ na tik Tumaša seņ vairs nav, a jau i juo Viktora. Vys daguoja apsarunuot kod kopūs ci ļaudīs, vēļ nūsajēmem obeji Izvoltā pi kluba piec sabolsuošonys par vīneigū vaļsts volūdu tymā krīvu sacaltajā trokumā. Cylvāks dzeivoj eisuok, nakai juo pīmiņa, nui, tai ir. Ak, atminis, atminis -- kai teic sātā, ar jom viņ var nūbyut nu reita da vokora...)
Geņgereišūs tei iz vysys mutis smaideiguo ripe (pi myusu nasoka mienesnīks, koč atlasynuojumam ni vainis, ir vīnkuorši mieness: i goda divpadsmytuo daļa mieness, i tys, kas pi dabasu, mieness) izaceļ nazkur nu aiz Teļa vacainis, tai ap Tumaša kaļneņu. Tūlaik garai speid viers kūku viersyuņu, cytureiz vysu nakti. (Ni radzāts, ni dzierdāts tys Tumašs, i Kruoslaukys pogosta jis nūteikti skaitejuos, na Izvolta, a pakaļneitei pi Valaiņa pūra, kuramā nazkod pat rudzi audzāti (piec ūtrūs vaidu tys, kod mamuks jau beja atguojuse iz Geņgereišim dzeivuotu, poša pīmiņu vairs tik kanovys ap teirumim deļ jiudiņa nūlaisšonys), sazyn pa kam dūts Tumaša vuords. Varbyut kaids gadīņs ar tū puisi tī bejs -- Jurāni jau suonim ar myusu solu, a ļauds agruok ar kaiminim dzeivova cīš draudzeigi. Mozūtnē da Tumaškaļneņam (naasam patīsi tamā reizē, kod sokom, ka latgalīši saliktiņu nalītoj, ka jim vīnys vuordkūpys, -- ir mums i saliktini!) skrējom zemineišu laseitu. I bīzys bārzlapis sorkonom golvom tī labi auga, ratai kurei beja tuorpūta. Dīvamžāļ na tik Tumaša seņ vairs nav, a jau i juo Viktora. Vys daguoja apsarunuot kod kopūs ci ļaudīs, vēļ nūsajēmem obeji Izvoltā pi kluba piec sabolsuošonys par vīneigū vaļsts volūdu tymā krīvu sacaltajā trokumā. Cylvāks dzeivoj eisuok, nakai juo pīmiņa, nui, tai ir. Ak, atminis, atminis -- kai teic sātā, ar jom viņ var nūbyut nu reita da vokora...)
Taidu pylnū mienesi var redzēt tik laukūs: Reigā voi nu mieneša
nav (kai tok navarātu byut), voi ratai acs pret
dabasim ceļās (nav labi tys). Jamūt nu volūdys pusis, apstuokļa vuordu ratai (i tam leidzeigus) var saceit/raksteit i cytaiži -- gramatiski loba forma ir reši,
tik Dīnvydlatgolā adverbi bīži ar golūtni -ai beidzās. Jaunim apstuokļa vuordim, kas darynuoti nu eipašeibys vuordu, navajadzātu likt golā tuo -ai vysim bez izškireibys! Koč i vacuo myusu pošu volūdys sistemys golūtne, koč i paīt ar lītaunīkim, -- tai vysleidza teik grākuots pret volūdys goru!
Cik namīreigi skrēja muokūni dabasūs rudinī piec
Pītereiša -- vēļ niule acīs i pruotā... Itūgod nazkaids pīklusums vysā -- ni
namīra, ni skrīšonys, ni satraukuma. I muokūni mīreigi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru