Tai storpkaru audzis ļaužu sauce mamuks,
sirdīs olpom vēļ dalykdama: „Paga, paga, apmiers Uļmana ļauds, tūlaik jius
valnu redzēsit!...” Kas zyna, cik brīsmeigs tys valns kuram pasaruoda voi vēļ pasaruodeis,
nu skaidrys, ka dorba tykums Latgolā atmierst... Tik kai kaids rudiments vēļ turīs,
kai pirškauļs nu cylvāka astis tuoleimajā paguotnē... Žāļ, kai tai, a vēļ
vaira žāļ, ka nazy voi dorba prīca ļaudīs atsagrīzs dreiži -- izlutušai mīsai
gryuši par darbeigu palikt. Bruoļs soka vēļ tai: „Padori sasolušu uobuli par
nasasolušu -- naizīs!...” Nui, nui, i te na tik tys: „Kod mes augom...”
Izlutušuo sabīdreiba gaida kotra
nīka aizmoksuojuma. I vēļ kab na vīnkuorši byutu samoksuots, a „par Eiropys
cenom”!... Laukūs atrast cylvāka, ar kurū var sarunuot i drūši zynuot, ka
sarunuotais paliks, kai runuots, -- ui, cik gryuši! Da i dorba eisti vairs namuokam.
Saceisim, ar izkapti pļaut namuokam, ar trimeri -- byušona jau lobuoka, tik
apniceiga, dreiži atbuost, tai apsapļaušonu ap sātu teik atlykta. I tam
leidzeigi. Pa tū laiku mežs īt viersā, prūdu puorjam bebri (koč pareizuok jūs par babrim byutu saukt i taipat raksteit; i Strodam ir babris), tuorpi jau par
lelū ceļu ruopoj, dreiži byus iz pogolma. Taida niule tei lauku idile...
Vys dūmoju par sovu tāvu ar muoti
-- jī to sūļu naskaiteja... Dorbs dzyna dorbu, i vyss jim vedēs! Tāva dzeivis
gudreiba (beja iz ostoņpadsmit godu vacuoks par mamuku), muotis
energeja i spāks ļuove jim īsadzeivuot i iz pīcdesmit sotku (tik viņ tuos zems turēt
beja ļauts kolhoza laikūs) ar vysom sovom četrom atlasem: treis dālim i meitu (myusu laikā tys skaitejuos daudz -- nazkod bārnu tik pylnajuos latgalīšu saimēs, myusu pusē četri beja vēļ tik Cjukešu Juoņam ar Kustaņci, a iz vysu vairuok -- septeni! -- Martaļa Donei ar Moni...). I mums sovi darbeni beja nu bārna kuojis i pa myusu spākam. Myuža
golā obeji aizajēme ar tū, kuo par dzeivi nabeja darejuši: tietjuks beja suocs
peit kerzis (cytur Latgolā saceitu -- skalineitis), mamuks jēme rūkuos tamburku
(tamburejamū odotu), graizeja vacūs lokotus i nu jūs taiseja palavīceņus (pakluojeņus)
-- vairuok opolus, mozuok kantūtus. Dorbs, kas beja īlykts rūkuos voi palics
pruotā nu mozūtnis, atsadzeivynova, tikū juo aizavajadzēja. Ka tai padūmuot vēļ, tok tāva tāvs myra, kod myusu tietjukam beja tikai pīcpadsmit godu. I palyka Oduma vacuokais dāls Juoņs par sātys saiminīku, jis tū varēja! A kū nu agruokuo puorjamam mes?...
Iz laukim niu braucam „atsapyust”. Piec lobys „atsapyusšonys” iz reita otkon prosuos „atsapyust”... Tai dīna puorīt, a dorbs stuov. Skaidrys, na vyss tik cīši skrīnams, daudz kū var padareit i vāluok, tik dorbs vysleidza pats napasadora ni šudiņ, ni reit!... Vadynoju unuku īt ūtrā klāvā apsavārtu, kai jūs baba vysu pamatuse. Kod lūpu vairs nabeja, jei klāvu kuortova, „kab byutu teirs”. Ni dzeita, ni stateita, a pa tam, ka: „Muna sirds tuo nacīš...” Nakuorteibys nacīte, pa rūku golam dareituo nacīte, bezdarbeibys nacīte. Na „vysu” paspēja, kas beja nūdūmuots. Ka byutu paspiejuse, vysleidza kū naviņ vītā atrostu... Namuocēja jī bez dorba -- itī Uļmana ļauds!... Lai gaiša jūs pīmiņa!
Iz laukim niu braucam „atsapyust”. Piec lobys „atsapyusšonys” iz reita otkon prosuos „atsapyust”... Tai dīna puorīt, a dorbs stuov. Skaidrys, na vyss tik cīši skrīnams, daudz kū var padareit i vāluok, tik dorbs vysleidza pats napasadora ni šudiņ, ni reit!... Vadynoju unuku īt ūtrā klāvā apsavārtu, kai jūs baba vysu pamatuse. Kod lūpu vairs nabeja, jei klāvu kuortova, „kab byutu teirs”. Ni dzeita, ni stateita, a pa tam, ka: „Muna sirds tuo nacīš...” Nakuorteibys nacīte, pa rūku golam dareituo nacīte, bezdarbeibys nacīte. Na „vysu” paspēja, kas beja nūdūmuots. Ka byutu paspiejuse, vysleidza kū naviņ vītā atrostu... Namuocēja jī bez dorba -- itī Uļmana ļauds!... Lai gaiša jūs pīmiņa!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru