Dzeņs kola krystu...

Nu reita pogolmā baroju „lūpus” i dzieržu, kai nazkas pastyprai sabrazd iz šklepeņa pusi. Nazy kas tī taids -- vajadzātu zynuot?! Pakluseņom īmu da ustobys gola. Aha, līta skaidra -- salidovuši (sibirīši saceitu -- salākuši, i tys ir breineigi lobs vacs vuords, tik pi myusu putni jau seņ kai lidoj, na lāc...) dzeni! Vīns kaļās prīdē pi pierts, ūtrys -- tepat pi Pītereiša budkys (iz padreizys rūkys nazkod caltuos vosorys kukneitis, grybātūs atgrīzt dzeivei i jū...). Tuo tyvuokuo nikai navaru īraudzeit, a, kod īraugu, varu nūsavērt kai kaidā cyrkā i bez naudys. Dzeņs tai vīnkuorši, bez kaida īmesļa, tok nadauza sovys sorkonuos gaļvenis ap kūku, jis kaļās, kab dabuot kaida tuorpeņa ci kirpis (kirpe ‘ķirmis, kokgrauzis’, vuocu Holzwurm), kaidys vabaleitis. Šūreit dzeņs pasasyt, pasasyt i pieški puorskrīn iz prīds ustobys golā. Varbyut nikuo gorda pi budkys naatroda, varbyut reitiškom cierkuža siekleņu īsagribēja. Stuovim, a jis tepat ocu prīškā loksta pa zorim, ni iz mani, ni Robeiša i acs napasvīzdams. (Tys klus maņ pi kuojis, reiklis (pi myusu reiklis sauc par gerkli, nu lītaunīku pajimtā vuordā) bez dzelys nasaldādams, -- gona izariejs par nakti! Laikam tok tī bebri pa vysurīni niu lūdoj.) Dzeņs loksta, loksta, cikom īrauga paejūšu cierkuzi. Rauga jū ar kņuobi nūškeit, -- cierkuzs cīši turīs zorā. Tik i dzeņa nūdūms cīts! Pakņuoboj vēļ i vystik ir nūplyucs. Puorlidoj ar vysu iz sausuos prīds i suoc reitiškuot -- tuk-tuk, tuk-tuk, tuk-tuk-tuk!...

Leidzeiguos itūs putnu reitišku ci dīnišku reizēs mamuks vys saceja, ka dzeņs jai krystu kaļ, ka dreiži datikšūt miert. Sirdejūs tūlaik i apsauču, saceidama -- skaidrys, ka miers, i es mieršu, mes vysi miersim, lai paruoda koč vīnu, kurs dzeivoj namirs!... Patīseibā ni jei tai dzeņa kaļšonai cīš ticēja, ni mani baidēt gribēja -- tai nu senejūs laiku saceits: ka kur tyvumā kaļ dzeņs, tamā sātā gaidomys bēris. Tik kam lai jis nakoltu, ka pi myusu šklepeņa jam (voi jim, kas tū zyna, cik jūs tī apsagrūza par dīnu) kaļve -- sausuo prīds! Ka vēļ garai juos nanūgrīzsim, dzeni tī kaļs i kaļs.
A par tū „dzeņs kola krystu”, -- tys ir vīns nu dzejūleišu, kurūs mozūtnē skaitejom kūpā ar mamuku... Juos laikā Izvolta školā vysys stuņdis beja latgaliski. Munā laikā tī latgaliskuo vairs nabeja nikai, tik ka myusu runuošona puortraukumūs storp stuņdem. Niule i taidys vairs nav... Ot, tys to eistyns krysts iz Latgolys!! Dziļai dzīd Sovvaļnīks: „Krysts pi krysta, krysts pi krysta, -- vysa zeme krystā systa...” -- tai palics pruotā nu nazkuruos saīšonys Nacionalajā bibliotekā, koč originalā laikam beja drupeiti sovaižuok.

Kaļ i kaļ dzeņs šūreit, obeji ar Robeiti nūsaveram ar patikšonu. Lai tik kaļ -- mozuok tuorpu apleicīnē byus! A vasareits golvā kaļ kū cytu -- par tū krystā systū latgaliskū. Kū vairuok godu pošai, tūs stypruok i stypruok kaļ...