Mežoga

Pyrmū reizi ar itū vuordu sasatyku, kod pi Eļkšņa taisejom izdūšonai Dianys Varslavānis garū stuostu „Timseņa ausa”. (Pīmiņu pat, ka pyrmrokstā stuosts beja ar nūsaukumu „Tymseņa ause...”, ot, „gramatnī” myusu rakstnīki, tūlaik vēļ padūmovu sevī -- beju jau suokuse īsajust „Stroda raksteibā”.) Mežoga -- kai ba saliktiņs nu mežs + ūga, tik piec koņteksta tai nasaguoja. Izaruodeja, ka tei ir meža uobēle (pi myusu nasoka uobeļneica, a Strodam itys vuords ir „trešuos izlūksnis” formā -- uobele).

Mežoga -- tai soka i Skaidreite, vaicuodama par myusu grušu. Nā, na mežine myusu gruša, jū nazkod, koč napīmiņu, iz kaida kūka, čepeja Ļudvisis Jozopeņš ar tietjuku -- jī vys raudzeja kaidus naviņ augļu kūceņus plotuokā apleicīnē īaudzēt, a pi Dzjadzjuku, kur niule jūs oka, auga lela, gorda gruša. (Pi myusu vīns vuords i augļu kūkam, i augļam -- gruša, a germanisma bumbīre ci kai leidzeigi -- nalītojam.) Čepeituo gruša gorduma ziņā īsadeve piec originala, tik juos augli beja cīti, a, tykdami meiksti, dreiži pyva. Tai -- ni tolka, ni parāda nu jaunuos grušys, koč nūgrīzta nav da pat šam... Tietjukam īrodums audzēt augļu kūkus varēja byut nu vacūs Leikumu -- jūs suodus pīminēja vysi, kū vēļ saguoja izvaicuot nu vacuoka godu guojuma ļaužu.

Pa šņūru vydam Ūdzeņuos (tai saucem duorzeņa mozuokū daļu, kas pi tiļteņa, a lelais teirums beja Gobols -- ot, i myusu mikrotoponimi!) auga i augļu kūki, i ūguluoji. Vēļ niule acīs bierneibys „na·livnī” ('Dzydrī') -- leli i caur speideigi da tuo, ka caur meikstumu sāklys redzējuos... A cik sulūti! Mamuks kurū puorgrīze iz pļautiva (cytur latgalīši soka sierps), ēdem obejis paslavādamys. Nikaidu limanadu ci cyta kuo navajadzēja -- beji i padziers, i aizkūds reizē!...

Dīvamžāļ tyvumā beja pļova (pi myusu, kai daudz kur Dīnvydrītumlatgolā, v prīškā a par o napuorīt, -- sokom pļava, savys rogavys i tml.), tuoļuok pūrs, a soltuos zīmys augļu kūkim cīš vuodeigys -- izsola tei piec tuos. Kod auga Doņuks, uobieļu jau beja moz, a juo nazkurā reizē saceitū mamuka muosa Mone pīminēja da pat smierts -- iz vaicuojuma par uobulim tāva sātā jis jai nu sirds beja atsaziņs: „Pi myusu tik mezini...” (Doņuks garai navarēja ž burta izsaceit.) Pīmiņu i es itū bruoļa mezini uobēli, juos uobuli rudiņ beja gordi. Tik, kai jau i bārnim, uobuļu gribējuos tod, kod gribējuos... (Mežine uobēle i mežini uobuli -- tai myusu molys ļauds saceja i kurs nakurs vēļ niule soka. Ar izskaņu -inis atlasynuojums paīt iz lītaunīku, nui. Varēja saceit i bez lītvuorda -- mežine (par uobēli), mežiņs (par uobuli).)

Ka Juoņa bārnim (mums četrim, kas augom pi tāva ar muoti) varātu gribētīs uobuļu, dasaguodova na vīns, kurs guoja piec zyrga (tāvs pagaru laiku beja kolhoza zyrgu kūpiejs ci, tautyskuok, -- koņaks). Iz vysu gorduokūs nese, ruodīs, Lābiņu Audze -- vylka nu kuldu taidus lelus, sasylušus. Ēdem gordu muti, i mamuks nasabuore, kab solta napīāstumem -- tūlaik kuoss iz vītys. Ar niulenejū pruotu dūmoju, ka Audze mums nese „granšteinu”.

I Audze (< Augusts) pret mums beja cīš lobs, i juo Aņa (jū sauce par Karusāna Ani, nazy pa kam tai?), taidi ļauds garai stuov pruotā. Pruotā palics i tys, ka Augustu gonūs nūspēre pārkiuņs (pi myusu -- parkiuņs, ar eisu a saknē), kūpā ar juo suneiti... Tik itys jau byutu nu bierneibys šaušolu stuostu -- nikaidu pokemonu, niņdžu ci poteru tūlaik vēļ nabeja. Beja puoteri...