Ar lītaunīku studeņtim (sovejim i nu cytu zemu sabraukušajim
-- lekcejis pasūleitys breivam apmekliejumam) teikomēs iz cytys nedelis. Pi jūs
laižu apgrūzeibā sovu divpuseigū lopu, taiseitu latgalīšu volūdys nūdarbeibom
11. novembra krastmalī 2010. goda 4. majā. Tūlaik tykom praseiti nūvadeit pīcys
latgalīšu volūdys stuņdis t. s. Latgolys sektorā. Saguoja breineigi -- kai
vysod, kod dora nu sirds i kūpā ar lobim ļaudim (paleidzēja folklorys kūpa
„Saime” i Latgolys Studentu centra aktivisti). Lopa deļ daleišonys beja
puordūmuota jau tūlaik, niule tik drupeiti daglaudu. Veritēs zamuok! Nazy iz
cik vaicuojumu zynuotumet atsaceit par reizi?... Raugom? Raugom!
(Padaleišonys lopa suocās ar nazcik svareiguokūs lītu,
viesturis faktu atguodynuojumu, puorīmam iz nalela obeju latvīšu rokstu
tradiceju saleidzynuošonys vyngrynuojuma, a tūlaik -- vaļa fantazejai, kam
vystik juoatsasper iz zynuošonys!)
------------------
letgaļi jeb latgaļi— latvieši — latgalieši
(inflantieši, vitebskieši)
1629 — 1772 —
1802 — 1861 — 1865–1904 — 1917
ticība — katoļu; personvārdi, vietu nosaukumi, iespieddarbi — latgaliski
„Indriķa hronika“ (1993, 84) 1206. g.
min Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli ‘letus, kas īsteni saucas letgaļi’
• 1629 —
pēc Altmarkas pamiera izveidojas t. s. zviedru Vidzeme un poļu Vidzeme resp. Latgale jeb Inflantija (< Inflanty Polskie), kas paliek
Žečpospolitas (< Rzecz pospolita)
sastāvā
• 1772 — pēc Polijas pirmās dalīšanas Latgale tiek pievienota
Krievijai, 1802. g. tā kļūst par Krievijas impērijas Vitebskas guberņas
daļu, dzimtbūšana atcelta 1861. g. (Kurzemē 1817. g., Vidzemē
1819. g.)
• 1865–1904 Latgalē
(līdzīgi kā Lietuvā) valda drukas aizliegums latīņu burtiem
• 1917 — Latgales apvienošanās kongress ar pārējiem
Latvijas novadiem (Rēzeknē 26.–27. aprīlī pēc v. st.). Kongresa
rezolūcija: „Mes, Latgolas latwiši,
apsawinōdami ar Kurzemes un Widzemes latwišim, paturēsim sovu pošwaļdibu, pylnu
pošnuteikšonas tiseibu wolūdas,
ticeibas, baznicas, školu un saimestibas, kai ari zemes waicojumā, baznicas
darišonōs piwinojut pi Latgolas Kurzemes un Wydzemes katoļus.“ (Bukšs, 1976, 361)
• Kopš 2000. g. 1. sept. „Valsts valodas likuma“ 3. panta 4. punkts nosaka: „Valsts
nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida
saglabāšanu, aizsardzību un attīstību“
• Latgaliešu pareizrakstības jautājumu kārtošana: 1903,
1908, 1918, 1921, 1923, 1927–1928, 2003–2007, 2013
• Latgaliešu (normatīvās) gramatikas: 1817, 1853, 1908,
1933 (1990, 2013), 1973, 2003; vārdnīcas: 1858, 1933, 1973
• Pirmā līdz mūsdienām saglabājusies latgaliešu grāmata „Evangelia toto anno..“ izdota 1753. g.
Viļņā
• Latgaliešu alfabēts, skaņas un burti
Latviešu literārajā valodā –
latgaliski
|
Skaņas, ko nerunā citi latvieši
|
labs – lobs; mazs, darbs, vakars, karsta vasara
māsa – muosa, brālis – bruoļs; vārds, kājās, bārt
krējums – kriejums, vējš – viejs; skrējējs, pēc
vecs [ȩ] – vacs; ezers, vesels, melns kā velns
tēvs [] – tāvs; dēls,
bērns, bērzs, vētra, vēls
vīrs – veirs; trīs, dzīvs, dzīvība, brīvs, brīvība
kūla – kiula; jūgt, gūt; ūdens – iudiņs, kūlis – kiuļs
mūsu – myusu; būt, šūt, pūst, krūmi, dūmi
ieva – īva; piens, siens, tieva, sieva, iet, skriet
oga – ūga, ozols – ūzuls; ola, sols, dot, kost, josta
Latgalieši raksta divskani uo agrākā ō vai o vietā!
|
• ciets i [y], sal.: miza – myza; sylts, dzylna, pyrmais;
pylna
vylna, vysys vystys, cyts zyrgs
• plati
priekšēji patskaņi e [ä] un ē [ǟ], sal.: mēle – mēle;
saule,
zeme, muote; nest, vest, mest; dzēst, plēst, tēst; mozeņa muoseņa; mes vēļ te
‘šeit’
•
mīksti līdzskaņi, kas rakstos paliek neapzīmēti: runuot [-t′]
(< runuoti), mozguot; nest [n′äs′t′], speidēt [s′p′eid′ǟt′]
• ķ un ģ (kaķis, zāģis) vietā tiek runāts k [k′] un g [g′] (kakis,
zuogis) vai č un dž (kačs, zuodžs)
Latgalieši neraksta -ļi un -ņi (sal. brāļi – bruoli, suņi – suni)!
|
• Pārskaņa (latg. puorsaskaņuošona)
a : e —
azars – ezereņš;
vadakla – vedekleņa; mads – medeņš; malns – meļniškys, meļneits, Meļne (govs vārds)
ā : ie — bārns – bierneņš, pabierņs; bārzs – bierzeņš,
Pabierzs; dāls – dieleņš, padieļs, vīndieļs
o : a — vosora
– vasareņa;
vonogs – vanadzeņš; sorkons
– sarkanis
‘rīta un vakara blāzma’, Sarkaņi, Sarkaņs
y : i — syls – sileņš; vylks – viļceņš; smylga – smiļdzeņa; sylts - siļteņš
• No personvārdu vēstures
Kazimirs,
Nikodems, Valerija; Barnaba, Tekļa, Onupris; Mase un Zose, Daduļs un Taņcs.
Kāpēc
latgalieši saviem bērniem neizvēlas vārdus Klāvs un Ģirts? Kāpēc mums ir gan
Logins, gan Loginovs?
• No vietu nosaukumu vēstures
Vai zinām, kā ir radusies Zilupe un Kūkas? Vai saprotam,
kas ir Jurāni un Ignatāni? Bet Barkava un Malnava? Kāpēc Sivers nav Sīvers un
kas īsti dzīvo Trupos un Muļķos? Kāpēc Seiļiem būtu/nebūtu jādzīvo Sīļos vai
Sīļukalnā, bet Žogotai — Žagatās vai Žagatavā?
• Diriģente Terēze Broka šīs rindas ir uzrakstījusi latgaliski. Vai to varam arī mēs?
Raugām!
„Aiz
ezera augsti kalni”
Atskan
mīļa tev un man,
Mūsu
dziesma, brālīt, māsiņ,
Māras
zemītei lai skan!
• Lasām latgaliešu tautasdziesmas (latg.
Skaitom latgalīšu tautysdzīsmis)
Iudrys
babru izlomova
Kleivajom kuojeņom;
Ka tev
beja taisnys kuojis,
Kam pa
laipys nalaipoj?
|
Gudra,
gudra uobeļneica,
Nalaiž
zīdu migleņā;
Vēļ
gudruoka meitu muote,
Nalaiž
meitu cīmeņā.
|
Dūd,
mameņ, kur dūdama,
Nadūd
mani aiz kaļveiša:
Treis
dīnenis saraudovu,
Kaļva drēbis valādama.
|
Vai tu jau zini, ka latvieši kurmi sauc arī par kūrmuli, stārķi par žuguri, zvirbuli par žeiguru, pūci par palādu, strautiņu par ryuceiti, saulstaru par spaitu, zilās vizbulītes par žybacteņom vai speidaceitem, ūdensrozi par laičini vai laiksni,
rudzupuķi par naktineicu?
Kuri latvieši alu brūvē, kuri dara, kuri malku zāģē,
kuri — griež? Kuri latvieši strādā, kuri darbu dara, kuri — dzīvo?
• No latviešu leksikas pūralādes vai skreines
lāde <
viduslejasvācu lade
skreine <
baltkrievu скрыня, krievu izlokšņu скрыня vai poļu skrzynia
Vieniem
latviešiem viens aizguvums, otriem — cits: pankūka –
blīns, ķirsis – vīšne, bumbiere – gruša, kleita – sukne, ērģeles un ērģelnieks – varganis un varganists
Vieniem
latviešiem viens mantots vārds, otriem — cits: ritenis –
skrytuļs, dzirnavas – patmalis, galotne – viersyune, nākt – atīt, putraimi – ozbors, apkārtne – apleicīne, peldēties – mauduotīs, rakums – badums, vienmēr – vysod
Vieniem latviešiem mantots vārds, otriem — aizgūts: meita – mārga, sliņķis – natiklis, ļoti – dyžan, cīši,
brokastis – reitiškys, smēde – kaļve,
melodija – bolss, un (< und < unde) – i (< ir)
• Ko īsti domā
latgalietis,
kad saka, ka gaļa ir zaļa
un arī olas ir zaļas; kad apgalvo, ka
klētī ir arodi; kad stāsta, ka sniegs
jau visur ir nolaidies; kad jautā,
cik kalpiņu vajag cimdam; kad aicina patēmēt, kas darās aiz loga, kad sauc
kādu kaitēt? Un ko tad, kad pavēstī,
ka viņa līgava ir morgā?
• Vai zinām, ko
nozīmē
latgaliešu vārdi susātivs,
skaline, dzeļvērte, pasaiņs, leigačys? Un kas ir stuņdinīks, madaunīks, sviļpaunīks? Un ko nozīmē latgaliešu
jaunvārdi kuļdinīks, seikšaļtenis, seikdalis?
• Dziedam latgaliešu tautasdziesmas!
-------------------------
Vēļ asmu sataisejuse prezentaceju par latgalīšu gruomatnīceibys svareigim
olūtim, tai reizē varim puorskrīt i latgalīšu tekstu grafiskajom sistemom. I
par Kainu ar Abeļu (1805; pareizuok byutu Abeli, tik gruomotā tai nabeja
raksteits) paskaitom, i par lītūni (1850) pasasmejam, i par ganeņu syurdīneiti
(1860) pabādojam, i bārnu puorsoku ap gaileiti ar visteņu (1891) atguodā
atsaucam. Beiguos pat Emilejis Kalvānis dzejūli „Zīmyssvātku vokorā” (2003),
puortaiseitu dzejūlī ar aizdavumu, kūpeigim spākim īveicam. Sevkura volūda ir
breineiga ar sovim lykumim!
„Mada maize” cīma dīnom Viļņā ir myusu Sibira ekspediceju dokumentaluo
filmeņa (operators Daiņs Juraga) ar tīnīnis vysaidu izlūkšņu runuotuoju
stuostenim.
Obejis „pusis” škirās ar pīzynumu, ka suoktajam vajag turpynuojuma. Labi!
A kam ituo vysa te? Da tam, kab ūtra ritiņa nagudruot, kod vīns jau pi pakša
stuov! Itū vysu šai voi tai var „apaudzēt” i likt lītā stuņdēs.