Pi studentu

Ar lītaunīku studeņtim (sovejim i nu cytu zemu sabraukušajim -- lekcejis pasūleitys breivam apmekliejumam) teikomēs iz cytys nedelis. Pi jūs laižu apgrūzeibā sovu divpuseigū lopu, taiseitu latgalīšu volūdys nūdarbeibom 11. novembra krastmalī 2010. goda 4. majā. Tūlaik tykom praseiti nūvadeit pīcys latgalīšu volūdys stuņdis t. s. Latgolys sektorā. Saguoja breineigi -- kai vysod, kod dora nu sirds i kūpā ar lobim ļaudim (paleidzēja folklorys kūpa „Saime” i Latgolys Studentu centra aktivisti). Lopa deļ daleišonys beja puordūmuota jau tūlaik, niule tik drupeiti daglaudu. Veritēs zamuok! Nazy iz cik vaicuojumu zynuotumet atsaceit par reizi?... Raugom? Raugom!

(Padaleišonys lopa suocās  ar nazcik svareiguokūs lītu, viesturis faktu atguodynuojumu, puorīmam iz nalela obeju latvīšu rokstu tradiceju saleidzynuošonys vyngrynuojuma, a tūlaik -- vaļa fantazejai, kam vystik juoatsasper iz zynuošonys!)

------------------

letgaļi jeb latgaļi— latvieši — latgalieši (inflantieši, vitebskieši)

1629 — 1772 — 1802 — 1861 — 1865–1904 — 1917

ticība — katoļu; personvārdi, vietu nosaukumi, iespieddarbi — latgaliski

„Indriķa hronika“ (1993, 84) 1206. g. min Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli ‘letus, kas īsteni saucas letgaļi’

• 1629 — pēc Altmarkas pamiera izveidojas t. s. zviedru Vidzeme un poļu Vidzeme resp. Latgale jeb Inflantija (< Inflanty Polskie), kas paliek Žečpospolitas (< Rzecz pospolita) sastāvā    

• 1772 — pēc Polijas pirmās dalīšanas Latgale tiek pievienota Krievijai, 1802. g. tā kļūst par Krievijas impērijas Vitebskas guberņas daļu, dzimtbūšana atcelta 1861. g. (Kurzemē 1817. g., Vidzemē 1819. g.)

• 1865–1904 Latgalē (līdzīgi kā Lietuvā) valda drukas aizliegums latīņu burtiem

• 1917 — Latgales apvienošanās kongress ar pārējiem Latvijas novadiem (Rēzeknē 26.–27. aprīlī pēc v. st.). Kongresa rezolūcija: „Mes, Latgolas latwiši, apsawinōdami ar Kurzemes un Widzemes latwišim, paturēsim sovu pošwaļdibu, pylnu pošnuteikšonas tiseibu wolūdas, ticeibas, baznicas, školu un saimestibas, kai ari zemes waicojumā, baznicas darišonōs piwinojut pi Latgolas Kurzemes un Wydzemes katoļus.“ (Bukšs, 1976, 361)

• Kopš 2000. g. 1. sept. „Valsts valodas likuma“ 3. panta 4. punkts nosaka: „Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību“

• Latgaliešu pareizrakstības jautājumu kārtošana: 1903, 1908, 1918, 1921, 1923, 1927–1928, 2003–2007, 2013

• Latgaliešu (normatīvās) gramatikas: 1817, 1853, 1908, 1933 (1990, 2013), 1973, 2003; vārdnīcas: 1858, 1933, 1973

• Pirmā līdz mūsdienām saglabājusies latgaliešu grāmata „Evangelia toto anno..“ izdota 1753. g. Viļņā

• Latgaliešu alfabēts, skaņas un burti

Latviešu literārajā valodā – latgaliski

Skaņas, ko nerunā citi latvieši

labs – lobs; mazs, darbs, vakars, karsta vasara māsa – muosa, brālis – bruoļs; vārds, kājās, bārt krējums – kriejums, vējš – viejs; skrējējs, pēc vecs [ȩ] – vacs; ezers, vesels, melns kā velns tēvs [] – tāvs; dēls, bērns, bērzs, vētra, vēls vīrs – veirs; trīs, dzīvs, dzīvība, brīvs, brīvība kūla – kiula; jūgt, gūt; ūdens – iudiņs, kūlis – kiuļs mūsu – myusu; būt, šūt, pūst, krūmi, dūmi ieva – īva; piens, siens, tieva, sieva, iet, skriet oga – ūga, ozols – ūzuls; ola, sols, dot, kost, josta Latgalieši raksta divskani uo agrākā ō vai o vietā!

• ciets i [y], sal.: miza – myza; sylts, dzylna, pyrmais; pylna vylna, vysys vystys, cyts zyrgs • plati priekšēji patskaņi e [ä] un ē [ǟ], sal.: mēle – mēle; saule, zeme, muote; nest, vest, mest; dzēst, plēst, tēst; mozeņa muoseņa; mes vēļ te ‘šeit’ • mīksti līdzskaņi, kas rakstos paliek neapzīmēti: runuot [-t′] (< runuoti), mozguot; nest [n′äs′t′], speidēt [s′p′eid′ǟt′] • ķ un ģ (kaķis, zāģis) vietā tiek runāts k [k′] un g [g′] (kakis, zuogis) vai č un dž (kačs, zuodžs) Latgalieši neraksta -ļi un -ņi (sal. brāļi – bruoli, suņi – suni)!

• Pārskaņa (latg. puorsaskaņuošona)

a : e — azars – ezereņš; vadakla – vedekleņa; mads – medeņš; malns – meļniškys, meļneits, Meļne (govs vārds)

ā : ie — bārns – bierneņš, pabierņs; bārzs – bierzeņš, Pabierzs; dāls – dieleņš, padieļs, vīndieļs

o : a — vosora – vasareņa; vonogs – vanadzeņš; sorkons – sarkanis ‘rīta un vakara blāzma’, Sarkaņi, Sarkaņs

y : i — syls – sileņš; vylks – viļceņš; smylga – smiļdzeņa; sylts - siļteņš

• No personvārdu vēstures

Kazimirs, Nikodems, Valerija; Barnaba, Tekļa, Onupris; Mase un Zose, Daduļs un Taņcs.

Kāpēc latgalieši saviem bērniem neizvēlas vārdus Klāvs un Ģirts? Kāpēc mums ir gan Logins, gan Loginovs?

• No vietu nosaukumu vēstures

Vai zinām, kā ir radusies Zilupe un Kūkas? Vai saprotam, kas ir Jurāni un Ignatāni? Bet Barkava un Malnava? Kāpēc Sivers nav Sīvers un kas īsti dzīvo Trupos un Muļķos? Kāpēc Seiļiem būtu/nebūtu jādzīvo Sīļos vai Sīļukalnā, bet Žogotai — Žagatās vai Žagatavā?

• Diriģente Terēze Broka šīs rindas ir uzrakstījusi latgaliski. Vai to varam arī mēs? Raugām!

„Aiz ezera augsti kalni”

Atskan mīļa tev un man,

Mūsu dziesma, brālīt, māsiņ,

Māras zemītei lai skan!

• Lasām latgaliešu tautasdziesmas (latg. Skaitom latgalīšu tautysdzīsmis)

Iudrys babru izlomova Kleivajom kuojeņom; Ka tev beja taisnys kuojis, Kam pa laipys nalaipoj?

Gudra, gudra uobeļneica, Nalaiž zīdu migleņā; Vēļ gudruoka meitu muote, Nalaiž meitu cīmeņā.

Dūd, mameņ, kur dūdama, Nadūd mani aiz kaļveiša: Treis dīnenis saraudovu, Kaļva drēbis valādama.

Vai tu jau zini, ka latvieši kurmi sauc arī par kūrmuli, stārķi par žuguri, zvirbuli par žeiguru, pūci par palādu, strautiņu par ryuceiti, saulstaru par spaitu, zilās vizbulītes par žybacteņom vai speidaceitem, ūdensrozi par laičini vai laiksni, rudzupuķi par naktineicu?

Kuri latvieši alu brūvē, kuri dara, kuri malku zāģē, kuri — griež? Kuri latvieši strādā, kuri darbu dara, kuri — dzīvo?

• No latviešu leksikas pūralādes vai skreines

lāde < viduslejasvācu lade

skreine < baltkrievu скрыня, krievu izlokšņu скрыня vai poļu skrzynia   

Vieniem latviešiem viens aizguvums, otriem — cits: pankūka – blīns, ķirsis – vīšne, bumbiere – gruša, kleita – sukne, ērģeles un ērģelnieks – varganis un varganists

Vieniem latviešiem viens mantots vārds, otriem — cits: ritenis – skrytuļs, dzirnavas – patmalis, galotne – viersyune, nākt – atīt, putraimi – ozbors, apkārtne – apleicīne, peldēties – mauduotīs, rakums – badums, vienmēr – vysod

Vieniem latviešiem mantots vārds, otriem — aizgūts: meita – mārga, sliņķis – natiklis, ļoti – dyžan, cīši,

brokastis – reitiškys, smēde – kaļve, melodija – bolss, un (< und < unde) – i (< ir)

• Ko īsti domā latgalietis,

kad saka, ka gaļa ir zaļa un arī olas ir zaļas; kad apgalvo, ka klētī ir arodi; kad stāsta, ka sniegs jau visur ir nolaidies; kad jautā, cik kalpiņu vajag cimdam; kad aicina patēmēt, kas darās aiz loga, kad sauc kādu kaitēt? Un ko tad, kad pavēstī, ka viņa līgava ir morgā?

• Vai zinām, ko nozīmē

latgaliešu vārdi susātivs, skaline, dzeļvērte, pasaiņs, leigačys? Un kas ir stuņdinīks, madaunīks, sviļpaunīks? Un ko nozīmē latgaliešu jaunvārdi kuļdinīks, seikšaļtenis, seikdalis?

• Dziedam latgaliešu tautasdziesmas!

-------------------------

Vēļ asmu sataisejuse prezentaceju par latgalīšu gruomatnīceibys svareigim olūtim, tai reizē varim puorskrīt i latgalīšu tekstu grafiskajom sistemom. I par Kainu ar Abeļu (1805; pareizuok byutu Abeli, tik gruomotā tai nabeja raksteits) paskaitom, i par lītūni (1850) pasasmejam, i par ganeņu syurdīneiti (1860) pabādojam, i bārnu puorsoku ap gaileiti ar visteņu (1891) atguodā atsaucam. Beiguos pat Emilejis Kalvānis dzejūli „Zīmyssvātku vokorā” (2003), puortaiseitu dzejūlī ar aizdavumu, kūpeigim spākim īveicam. Sevkura volūda ir breineiga ar sovim lykumim!

„Mada maize” cīma dīnom Viļņā ir myusu Sibira ekspediceju dokumentaluo filmeņa (operators Daiņs Juraga) ar tīnīnis vysaidu izlūkšņu runuotuoju stuostenim.

Obejis „pusis” škirās ar pīzynumu, ka suoktajam vajag turpynuojuma. Labi!

A kam ituo vysa te? Da tam, kab ūtra ritiņa nagudruot, kod vīns jau pi pakša stuov! Itū vysu šai voi tai var „apaudzēt” i likt lītā stuņdēs.