Rudiņa gailini

Ir latgalīšim vīns duorzeņš, kurū ar dzīsmeiti „Sienīs(i), sienīs, baraviku lauztu!” īt. Jū nazkod Zīmys školā Ačynskā Ilona vēļ sibirīšim vuiceja. Taida loba izastaiguošona pīsadaleituojim: duorzeņu var īt i vacī, i jaunī...

Tik runa ir par nasenejū sieņu laiku. Par jaukim breižim Teļa vacainī, Tumaša kaļneņā, Peleitis kryumūs, Saušu kolnā, Lelajā mežā, kur īmam jūs laseitu, na lauztu... Ratu reizi saguojs staiguot pa cyturīni, koč zynu, ka Pokuleišu kryumūs aug ciucinis, Vieršņu kolnā i Kazinī gailini i tam leidzeigi, nu vysod ir bejs gona sova meža. (Tai soku pa vacam, koč pīmynātajom vītom jau pīkts gods kai glums „saimineicys” kleims viersā: „Muni īpašumi!”... Nu i lai -- gona maņ vysakuo taipat! A nūlīgt staiguot pa mežu -- nav taidys varis nivīnam: na kungu laiki, kod meža sorgim beja pīsaceits iz ļaužu saut, ka kurs „jūs” eipašumūs kuoju spēre...)

Sieņu pi myusu par grībim sauc -- ar slavisku vuordu, kai aukštaišu izlūksnēs. I nūsaukumi jom, saprūtams, vītejī. Ir lobī, ādamī grībi (gailini, baravīki, luocineitis, ļapuškys, bārzlapeitis, kazļaki, rudmīsis, a ceļminis ci makavīkus jamam ratai), ir i suņa grībi (mušmeris, glūmeizlys). Cyti lobī grībi ir rudiņa, mārcamī (kremeli, vylnaineitis, ciucinis, elekšnineitis). Kai jūs vysu „pareizi” latgaliski saukt, cikom kas nazinim, nu zinim, ka kūpeigais latgalīšu volūdys vuords ir taids pats kai cytim latvīšim -- suomugrisms „sieņs”. Koč LVDA sieņs nav kartātys, na gryuši īsadūmuot, ka raibums byutu lels. Pi „Skreineitis” sprīdem par Bolvu pusis vuškinem, beiguos jūs ābeceitē naīlykdami. Kam apvyda vuords, na vysu latgalīšu.

Sovā laikā korekcejis myusu saimis ādamūs sieņu proviantā īnese vadaklys -- vīna izvuiceja naēst tai sauktūs syla baravīku (asūši iņdeigi, koč bejom jūs āduši, cik viņ sevi pīmiņu -- tok jau navuodej, ka pyrmuok cepšonys izvard), ūtrei īvuiceja par ādamom turēt vieršu mēleitis -- gailinim paejūšys sieņs, kurūs agruok nalasejom. A cik vēļ palīk taidu, kurūs nalosom, kam napazeistam!... Pīmiņu, kai nazkod, agrā pavasarī, dreiži piec snīga, Pītereits beja pīlasejs i capurē atness luočpurņu. Jūs bryunūs  gaļveņu rīvis beja pylnys ar zemi i pošys napapryšys 'ne visai glītas', kam cīš grumbūtys. Kod beja kuorteigi izskoluotys i izcaptys, ēdem gordu muti.
Rudiņa gailini ir sieņs, kuruos var laseit da vāla: da pat soltumu aug. Taids lobs, veseleigs meža smuords nu jūs īt. „Loba paūsšona”, kai Akelevičs byutu sacejs... Gordys!

Īmu grībūs koč i oktobrī (voi pat novembrī jau). Staiguodamai otkon juodūmoj par mamuku -- lelū grību laseituoju (pi myusu nasaceitu „sieņuotuoja”, kam sieņs pi myusu taids kai „trešuos izlūksnis” vuords)... Guoja da pādejuo, i tok jau nu juos tei mežā īšonys patikšona datykuse mums -- juos bārnim i vīnam ūtram unukam. Rudiņam atejūt, kod mežs palyka tukšuoks i tukšuoks i da sātai jau guojom pusdīcim spanim ci kerzeitem, jei na reizi pasasmēja, ka namuokam atrast. Cytureiz piec myusu vēļ guoja poša, kab „dalaseit” -- šei zynūte, kur rudiņa gailini aug! I eistyn -- vysod kod cik beja pīlasejuse, koč ruodejuos, ka Teļa vacaini ar tyvuokū apleicīni jau vysā asam izmoluši... Nazy kur tuos „juos vītys” beja?...

Kod puorrunojam itū saimē, Juoneits dasaguodoj, kai jei jam ar muosu, mozim byudamim, nazkaida iudiņa molā statejuse stuovēt i gaideit, a poša bryduse dziļuok. Tik na par Saušu upeiti, nā, -- nazkur cytur! Tai i palyka nazynomys mums juos rudiņa gailiņu vītys. Staiguodamai niu -- vysaidys skumeigys puordūmys. Cik dreiži vyss puorskriejs!...

Ceļā ar geografim

Roksta Vita, ci nagrybūte sabraukuot ar jim iz Naratu (Neretu), -- tī jim seminars par vītu vuordu raksteibys vaicuojumim. Puorzvonu, -- nui, ar vītejim pošvaļdeibu i kulturys darbinīkim vyss, a klauseituojūs byušūt i školāni. Nu reidzuonu koč kū par tuos pusis izlūksnem grybūši dzierdēt, i voi ta geografam par tū kam stuosteit!...

Gribēt jau grybātu, seņ nav tamā Sielejis pusē byuts. Paskaitu, -- nui, nazkod vēļ studenta godūs braucem, ar vysu grupys kuratori Gaili (kam piec Elgys kuozu beja rodusēs pretejuo dzymuma putna īsauka). Garā ekskursejā pa vītom pi rūbeža ar Leitovu, ar puorguliešonu Daugovpilī. Pasasmeju par skotu, kurs palics atmiņā kai kaidā karteņā, -- tuolaika Daugovpiļa Pedagogiskuo iņstituta garderobe, pylna ar saldatu capurem iz pakaramūs. Nikaidu cytu driebu, tik pylns ar formys capurem! Bejom patykuši taišni iz iņstituta bala, iz kuruo beja palaisti kursaņti nu cītūkšņa. Vysi jauni puiši, kaidi tī šineli rudiņ! A capuru koč kur nūlikt vajadzēja, naīsi tok doncuotu ar vysu iz golvys!...
Saprūtams, pīmiņā palics i vysakas cyts -- Raiņa Juosmuiža, Pumpura pīmineklis parkā pret iņstitutu, Vacuo Steņdera kops ar viersā pīraksteitū „Latwis”, Jaunsudobreņa „Rīksteni”. A kaida nazy niule tei sāta, nu kuruos pasaulī izguojs „Boltuos” i „Zaļuos gruomotys” radeituojs? Voi tī vēļ turīs Jaunsudobreņa muzejs, kod kulturai i izgleiteibai kapeikys dateik?... „Rīksteni” teik sūleiti i ituos reizis maršrutā. Nui, braukšu!

I eistyn -- koč vysam beja tik vīna dīna, par nūtykumim tamā bīzu ceļuojuma dīnysgruomotu varātu pīraksteit!...

Seminars nūvoda centrā, a tī myusu jau gaida ... Žanna -- nazkodejuo myusu studeņte, kluot pi vysa -- latgalīte! Pīmiņu jū labi, tik izskots nasapas ar tūreizejū. Juopasasmej par sevi otkon -- jau tei stadeja pastuojuse, ka studentus atpazeistu voi nu piec jūs vuordu, voi izskota, a obeji kūpā saīt vys ratuok i ratuok. Na tik pa tam, ka jūs izskots mainuos, a i pa bejušūs studentu daudzumam...
Publika Naratā loba -- vīns ūtrys vītejais specialists, biblioteku darbinīks. Školāni nu vysu treju nūvoda školu sabraukuši! Pīsadola volūdys „meikļu” miniešonā lobu pruotu, beiguos sirsneigi papaļdej. Naratys bazneicā teikam i da pat zvonu tūrņa viersam izakuopelejam. Pabyunam pi (koč piec nuovis!) atsagrīzušuo rakstnīka Kišku kopūs. Niulenejuo muzeja saimineica stota jūs par „kopsātu” saukt, kam „kops” asūte tik dūbeite, a maņ pruotā Rudzeitis vuiceitais, ka latvīšim dabeigs vuords ir „kapi” (kod kursadorbā beju pīrakstejuse „kapsēta”, grybādama „smolkuok”...). Zeimojās, latvīši kopu var saukt tai i tai. Puorsprīžam par trābom, kas pa ceļam, -- vacūs lauku kuormu kompleksim. Vuordu asam aktualiziejuši seminarā i niule varim dareit vēļ dzeivuoku deļ sevi -- tamā pusē trābu gona. Ekskurseja pa Jaunsudobreņa vītom beidzās „Rīksteņūs”, kur kuo tik nadazynojam, kuo tik naatsvaidzynojam!... Puorbyunam vairuok stuņžu i vēļ nasagrib braukt paceli...

Atpakaļ ceļā, jau patimsī, izbraucam Ūrmaņu kolnā pi Saukys azara. Rudiņa dobys skoti ar saulis rītu -- naaprokstomi... Datiks iz tīni vēļ kod naviņ sabraukuot. I dreiži -- vīnys teiciejis adress jau kuldā! Koč nu dagaideitu jei myusu!...  
P. S. Piec ekskursejā sajimtūs spuornu tamā pat svātdīnē izvalku i puorskaitu „Zaļū zemi” („Augšzemnīkus” puorskaiteju vēļ da seminara). Cik latvyska vystik tei Jaunsudobreņa volūda!... A pīminekli muotei Garkaļnē jis ir pastatejs vēļ pats -- naseņ saceju studeņtim, ka nu Vuocejis. Kab tik naaizmierst „grākā” atsazeit!...

Valerjana redzīni

Nazkuru dīn iz fakultati atīt seņ naradzāts puiss. Pazeistu par reizi, vēļ padūmuodama sevī, ka i jis jaunuoks nav palics... Ni saukts, ni aiz laika pīsasacejs, nu gotovs nūpītnai sarunai: pazusē gruomota. Poša saraksteita, na kaida. Soka -- nazkod es jam sacejuse smolkuoku izlūksnis aprokstu pīraksteit, kab magistra grada dabuot, a šys pa šū laiku gruomotu pīrakstejs... Paceli nūīt, tok jau ryugtumu turādams, -- steidžūs iz lekcejis, nazy voi tys, kū paspējom puorrunuot, ļuove jam dūmuot, ka ir izklauseits. Nasagrib, cīš nasagrib, kab piec taidu dreizūs sarunu kurs naviņ nūītu ar ryugti sirdī, tik tai olpom izīt. (Pīrokstu i ... sasatryukstu -- otkon vuords nu mamuka leksikys: ryugts te dūmuota kai lītvuords, na eipašeibys vuords! Kai nakts, sirds voi (sīna) smeļts, na kai vuordu savīnuojumūs ryugts svīsts, ryugts kriejums voi ryugti vuordi, ryugtys zuolis i tml. A, saceisim, simts nu ituos pat vuordu grupys pi myusu ir teiklys, kimā zivs giut, na symts ‘100’ -- eh, volūda, volūdeņa, kas tevi kod piļneiguok apraksteis, kas jaunajom audzem nūdūs!? Tai tu laikam i nūmiersi, gudreišim gudrejūtīs, tīpšom tīpūtīs, paslaptinim -- rejūt...)

Nagaideitū cīmeņu pīmiņu labi -- myusu bejušais students Valerjans! Da myusu, kab studēt magistranturā, atguoja piec žurnalistu. Dzeiva vēļ beja katedrys „vacuo gvarde”, kai Sk. saceitu, sasprīde, ka varim jū pījimt. Valerjans beja nu Zīmeļlatgolys, gribēja koč kū dialektologejā dareit, tai juo „dasavieršonai” izalaseja mani -- tuo laika Latvīšu volūdys katedrys aspiraņti, taipat cālušūs nu Latgolys.

Valerjans jaunū vuiceibu spāku dareja nadrūsu: juo izlūksnē beja lītys, par kurom pat ar Breidaku nabejom sprīduši, a atsevišku patskaņu izrunā tuos starpeibys, par kurū beja puorlīcynuots students, juo „vadeituoja” tik labi nadzierdēja... Palykom pi tuo, ka jam vyss pošam smolkai juoaproksta, a es atbaļsteišu jū tymā, kū jis puorlīcynūši byus daruodejs. Koč i dašamejai dialektologejai natradicionalā veidā. Tik piec laiceņa tys davīreitais, kai vacajūs latgalīšu rokstūs saceja, natradicionalists ... jēme i pagaisa! I zīmeļlatgalīte Līga (Lijga, Leiga) piec juo nikuo lela iz prīšku napadzyna, koč par vokalisma sovpateibom šū tū (smolkuok kai volūdnīki da šam) pasaceja.

Niu (piec tik laika!) Valerjans beja atsarads i, oho, ar vēļ kaidim redzīnim!... Atguojs beja, kab paruodeit, ka nikas nav aizmiersts, a taišni ūtraiži -- pa tim garajim godim īts vēļ dziļuok, jimts vēļ „globaluok”. Niu piec Valerjana saīt, ka „pasauļa pupona” („noba” latgalīšim ir „trešuos izlūksnis” vuords, čyulisms) ir juo dzymtuo izlūksne: daudzim viļacuonu vuordim i atseviškom morfologiskajom formom ir dalaseitys paralelis nu sanskryta. Soku, ka navaru tuo viertēt -- naasmu indoeiropeiste. I eistyn naasmu!
Valerjans nūīt, a iz dūšys nazkaidys mīlis palīk -- itik laika puiss pi vysa siediejs, saleidzynomi viesturyskuos volūdnīceibys klasikus skaitejs i puorvietejs! Sprīž na glupai. (Īskrīn pruotā paseņ myrušais latgalīšu kulturys darbinīks VV, kurs stuņdem jēmēs ap myusu vuordim, ziļbis plusūs i minusūs skaiteidams i sazyn cik arhaiskys saskanis dabuot grybādams...) Ka par vacuokū latgalīšu volūdys formu byutu juopījam Valerjana pasūlejums, -- ni pruots, ni sirds naīsylst: Zīmeļlatgolys izlūksnis nikod nav bejušys svareigys deļ latgalīšu rokstu volūdys, jamuos daudzi kūpeiga ar vyds dialektu. A myusu raksteiba -- iz dīnavydu Latgolys izlūkšņu izauguse! Partū par Valerjana redzīnim, kai soka, -- sprīst gudruokim!...

Lykuot

Lykoj pi myusu suņs, lykoj i kaki. (Apsaveru Rekēnys vuordineicā, pi jūs vyss taipat.) Zeimojās, Latgolys dīnavydūs i rītumūs (vokorūs) suni ar kakim (na kačim!) na lūk (koč par cytu leidzeigu iesšonys darbeibu saceitu i lūk), na lakatej, na ād, a taišni tai -- lykoj. (Sprīdem par itū jau ar Juri, „Skreineiti” taiseidami, -- atteiceigys darbeibys apzeimuošonai beja juoizalosa kaids neitraluoks viersizlūkšņu variants, palykom pi „ād”.)

Kod jim kas salīts, saucu āstu: „Lyk-lyk-lyk!” Nu tuo tys lykuot -- skaidra līta! (A kai nazy cyti latgalīši sovu sātys draugu da bļūdai sauc, ka jī pi jūs nalykoj?...)

Tai kuorteigi tim myusu lūpenim tei lykuošona izīt -- i kakeišim, i suņam. Kakim taida moza, sorkona mēleite, dreiži (pi myusu nasoka ni mudri, ni kruši, a ar „trešuos izlūksnis” vuordu uotri cikom kas i īdūmuot navar) šauduos iz prīšku atpakaļ. Robeits, ka iedīņs jam gords, valk lelim guļdzīnim (cyti latgalīši saceitu – guļdžim), syltu aci iz mani pasvīzdams, kod daleju vairuok. Ka olkons, lykoj dreiži -- tai, ka net klakst. Ūsys palīk slapnis, ap muti bolts -- prīca vērtīs, cik jam gordai.
Verūs, i ... pruots aizlyust -- nav jim vairs, kas pa nazcik reižu dīnā kuo naviņ sylta pasūleitu. Salēja -- kakim vīnā bļūdā, suņam -- juo traukā -- i sauce pamuoneidama: „Ai, gords, ai, gords!...” Niule jim tys gordums da vaļai -- nu reizis da reizei... Atskrīn kurs, paber granulu (labi, ka koč tuos izguoduotys), nūsvīž batona i skrīn tuoļuok. A cik prīceigi jī, kod kurs pasaruodom iz vairuok dīnu, i cik draudzeigi storp sevim! Pataisu syltuokys mygys invalidam Robeišam, vacu bārnu paļteņu (pi myusu nasaceitu mieteleiti) gulis vītā īkluodama, -- verūs, jau vysi kaki tī. A Robeits, lobs saiminīks byudams, tīpat iz prīškliets goldu izastīps. Vīnys bādys bruoli i muosys...
Ak, mamuk, mamuk!...  

Buraceni-duraceni...

Varātu padūmuot, ka bebri (babri) ād i burkuonus, i sorkonūs buraceņus... (Vuords biete LVDA nav kartāts, i cytaižuok zinis par jū nav laseitys i saleidzynuotys, tai da pat šam navā eisti zynoms, kaida byutu vuorda biete „literaruo” forma latgaliski (biete ir nu vuocu Bete, buraks -- nu pūļu burak voi taida poša boltkrīvu volūdys vuorda бурак -- svīd, kai gribi, nasovi obeji!). Par (sorkonajim) buracenim pi myusu cytys molys latgalīšu batviņu sauc, a tai saucamais runkuļs, kai cytuvīt Latgolā par lūpu burakim soka, otkon ir germanisms. Jamūt piec Rekēnys, mums sakreit ar Kolupu, koč na pavysam: i pi jūs ir sorkonī buruoki i lūpu buruoki, tik cukra buraku vītā jī par cukrabītem ci pat cukurbītem runoj, i tys jau ir „trešuos izlūksnis” pajiemīņs, jaunai realejai vuordu dūdūt.) Nui, taidi breinumi Geņgereišūs ar duorzuojim nūteik, sauc tu jūs kai na pasaukdams!... Jau ūtrū godu itei naceisteiba!

Pārnejā rudinī pi sātys kai pādejūs paspieju izkast (cytur latgalīši saceitu -- izrakt voi izbest) tik topinamburus (mamuks jūs par cyuku guļbem sauce): ar koč kū tī „lūpi” ir juobaroj, a samaiseitu jī apād vysu, koč tī i duorzuoji byutu. Burkuoni (pa Strodam -- būrkōni) īsola. Nu īsola, īsola, nikuo nadareisi. Padūmovu -- lai sev, zeme atsalaiss, nūraušu, kod varēs, -- rudiņs gars. Tik nadatyka: nazkas beja nūruovs da mani. Dzeiva vēļ beja burkuonu siejieja i ravātuoja, vēļ jei varēja grīztīs, ka byutu bejs tai nūlykts, tik piec juos prācys jau nazkuo garuo rūka beja izastīpuse... Kod zems beja atsalaiduse i otkon varēja duorzeņā kū naviņ dareit, nanūrautajuos vadzeņuos burkuonu vairs nabeja. Nūzīdieja, kai pi myusu par taidom lītom soka. Ci -- kuojis daauga...

Šūrudiņ -- tys pats. Pavasarī sasieju „mamuka gabaleņā” vysu, kas beja pa rūkai, -- vys kas izaugs. Koč zynūt, ka vysam vajag dakūpšonys, koč saprūtūt, ka zemi syuduot vajag... I cīš žāluotīs navarēja -- šys tys izauga ar vysu nadakūpšonu.

Buļbis nūkašu poša, kaidu laiku nu Reigys voi cyturīnis vest navajadzēs. Na jau pa tam, ka navarātu nūpierkt ci kur naviņ tyvumā dabuot, tik, kai labi zyna tys, kurs siej i stota, poša audzātam -- cyts gordums! (Itū mamuks cytureiz ar slavismu izsaceja: „Savam -- cyts skuss!...”)

Ar teirumā palykušajim burkuonim i burakim izguoja kai pārņ -- cyta prācys otkon beja aizavajadziejs cytam. Vīnā jaukā oktobra sastdīnē vysi muni buraceni, burkuoneni beja nūzīdiejuši kai nabejuši... Iz plykūs vadzeņu -- ni loksta galeņa, tai teirai vyss nūlaseits. Tik vīns vīneigs burkuoneņš nazcik dīnu prūdā pi molys mierka, ar vysu buorzdu. Kai ba ruodūt ceļu, pa kurīni duorzuoji nūguojuši, kai ba dūdūt līceibu, ka vysakū apād bebri... Gribi -- tici, nagribi -- natici!...

Ak, buraceni-duraceni, ci pliukys jiusu āduoja naraun?...   

Dzeņs kola krystu...

Nu reita pogolmā baroju „lūpus” i dzieržu, kai nazkas pastyprai sabrazd iz šklepeņa pusi. Nazy kas tī taids -- vajadzātu zynuot?! Pakluseņom īmu da ustobys gola. Aha, līta skaidra -- salidovuši (sibirīši saceitu -- salākuši, i tys ir breineigi lobs vacs vuords, tik pi myusu putni jau seņ kai lidoj, na lāc...) dzeni! Vīns kaļās prīdē pi pierts, ūtrys -- tepat pi Pītereiša budkys (iz padreizys rūkys nazkod caltuos vosorys kukneitis, grybātūs atgrīzt dzeivei i jū...). Tuo tyvuokuo nikai navaru īraudzeit, a, kod īraugu, varu nūsavērt kai kaidā cyrkā i bez naudys. Dzeņs tai vīnkuorši, bez kaida īmesļa, tok nadauza sovys sorkonuos gaļvenis ap kūku, jis kaļās, kab dabuot kaida tuorpeņa ci kirpis (kirpe ‘ķirmis, kokgrauzis’, vuocu Holzwurm), kaidys vabaleitis. Šūreit dzeņs pasasyt, pasasyt i pieški puorskrīn iz prīds ustobys golā. Varbyut nikuo gorda pi budkys naatroda, varbyut reitiškom cierkuža siekleņu īsagribēja. Stuovim, a jis tepat ocu prīškā loksta pa zorim, ni iz mani, ni Robeiša i acs napasvīzdams. (Tys klus maņ pi kuojis, reiklis (pi myusu reiklis sauc par gerkli, nu lītaunīku pajimtā vuordā) bez dzelys nasaldādams, -- gona izariejs par nakti! Laikam tok tī bebri pa vysurīni niu lūdoj.) Dzeņs loksta, loksta, cikom īrauga paejūšu cierkuzi. Rauga jū ar kņuobi nūškeit, -- cierkuzs cīši turīs zorā. Tik i dzeņa nūdūms cīts! Pakņuoboj vēļ i vystik ir nūplyucs. Puorlidoj ar vysu iz sausuos prīds i suoc reitiškuot -- tuk-tuk, tuk-tuk, tuk-tuk-tuk!...

Leidzeiguos itūs putnu reitišku ci dīnišku reizēs mamuks vys saceja, ka dzeņs jai krystu kaļ, ka dreiži datikšūt miert. Sirdejūs tūlaik i apsauču, saceidama -- skaidrys, ka miers, i es mieršu, mes vysi miersim, lai paruoda koč vīnu, kurs dzeivoj namirs!... Patīseibā ni jei tai dzeņa kaļšonai cīš ticēja, ni mani baidēt gribēja -- tai nu senejūs laiku saceits: ka kur tyvumā kaļ dzeņs, tamā sātā gaidomys bēris. Tik kam lai jis nakoltu, ka pi myusu šklepeņa jam (voi jim, kas tū zyna, cik jūs tī apsagrūza par dīnu) kaļve -- sausuo prīds! Ka vēļ garai juos nanūgrīzsim, dzeni tī kaļs i kaļs.
A par tū „dzeņs kola krystu”, -- tys ir vīns nu dzejūleišu, kurūs mozūtnē skaitejom kūpā ar mamuku... Juos laikā Izvolta školā vysys stuņdis beja latgaliski. Munā laikā tī latgaliskuo vairs nabeja nikai, tik ka myusu runuošona puortraukumūs storp stuņdem. Niule i taidys vairs nav... Ot, tys to eistyns krysts iz Latgolys!! Dziļai dzīd Sovvaļnīks: „Krysts pi krysta, krysts pi krysta, -- vysa zeme krystā systa...” -- tai palics pruotā nu nazkuruos saīšonys Nacionalajā bibliotekā, koč originalā laikam beja drupeiti sovaižuok.

Kaļ i kaļ dzeņs šūreit, obeji ar Robeiti nūsaveram ar patikšonu. Lai tik kaļ -- mozuok tuorpu apleicīnē byus! A vasareits golvā kaļ kū cytu -- par tū krystā systū latgaliskū. Kū vairuok godu pošai, tūs stypruok i stypruok kaļ...

Mežoga

Pyrmū reizi ar itū vuordu sasatyku, kod pi Eļkšņa taisejom izdūšonai Dianys Varslavānis garū stuostu „Timseņa ausa”. (Pīmiņu pat, ka pyrmrokstā stuosts beja ar nūsaukumu „Tymseņa ause...”, ot, „gramatnī” myusu rakstnīki, tūlaik vēļ padūmovu sevī -- beju jau suokuse īsajust „Stroda raksteibā”.) Mežoga -- kai ba saliktiņs nu mežs + ūga, tik piec koņteksta tai nasaguoja. Izaruodeja, ka tei ir meža uobēle (pi myusu nasoka uobeļneica, a Strodam itys vuords ir „trešuos izlūksnis” formā -- uobele).

Mežoga -- tai soka i Skaidreite, vaicuodama par myusu grušu. Nā, na mežine myusu gruša, jū nazkod, koč napīmiņu, iz kaida kūka, čepeja Ļudvisis Jozopeņš ar tietjuku -- jī vys raudzeja kaidus naviņ augļu kūceņus plotuokā apleicīnē īaudzēt, a pi Dzjadzjuku, kur niule jūs oka, auga lela, gorda gruša. (Pi myusu vīns vuords i augļu kūkam, i augļam -- gruša, a germanisma bumbīre ci kai leidzeigi -- nalītojam.) Čepeituo gruša gorduma ziņā īsadeve piec originala, tik juos augli beja cīti, a, tykdami meiksti, dreiži pyva. Tai -- ni tolka, ni parāda nu jaunuos grušys, koč nūgrīzta nav da pat šam... Tietjukam īrodums audzēt augļu kūkus varēja byut nu vacūs Leikumu -- jūs suodus pīminēja vysi, kū vēļ saguoja izvaicuot nu vacuoka godu guojuma ļaužu.

Pa šņūru vydam Ūdzeņuos (tai saucem duorzeņa mozuokū daļu, kas pi tiļteņa, a lelais teirums beja Gobols -- ot, i myusu mikrotoponimi!) auga i augļu kūki, i ūguluoji. Vēļ niule acīs bierneibys „na·livnī” ('Dzydrī') -- leli i caur speideigi da tuo, ka caur meikstumu sāklys redzējuos... A cik sulūti! Mamuks kurū puorgrīze iz pļautiva (cytur latgalīši soka sierps), ēdem obejis paslavādamys. Nikaidu limanadu ci cyta kuo navajadzēja -- beji i padziers, i aizkūds reizē!...

Dīvamžāļ tyvumā beja pļova (pi myusu, kai daudz kur Dīnvydrītumlatgolā, v prīškā a par o napuorīt, -- sokom pļava, savys rogavys i tml.), tuoļuok pūrs, a soltuos zīmys augļu kūkim cīš vuodeigys -- izsola tei piec tuos. Kod auga Doņuks, uobieļu jau beja moz, a juo nazkurā reizē saceitū mamuka muosa Mone pīminēja da pat smierts -- iz vaicuojuma par uobulim tāva sātā jis jai nu sirds beja atsaziņs: „Pi myusu tik mezini...” (Doņuks garai navarēja ž burta izsaceit.) Pīmiņu i es itū bruoļa mezini uobēli, juos uobuli rudiņ beja gordi. Tik, kai jau i bārnim, uobuļu gribējuos tod, kod gribējuos... (Mežine uobēle i mežini uobuli -- tai myusu molys ļauds saceja i kurs nakurs vēļ niule soka. Ar izskaņu -inis atlasynuojums paīt iz lītaunīku, nui. Varēja saceit i bez lītvuorda -- mežine (par uobēli), mežiņs (par uobuli).)

Ka Juoņa bārnim (mums četrim, kas augom pi tāva ar muoti) varātu gribētīs uobuļu, dasaguodova na vīns, kurs guoja piec zyrga (tāvs pagaru laiku beja kolhoza zyrgu kūpiejs ci, tautyskuok, -- koņaks). Iz vysu gorduokūs nese, ruodīs, Lābiņu Audze -- vylka nu kuldu taidus lelus, sasylušus. Ēdem gordu muti, i mamuks nasabuore, kab solta napīāstumem -- tūlaik kuoss iz vītys. Ar niulenejū pruotu dūmoju, ka Audze mums nese „granšteinu”.

I Audze (< Augusts) pret mums beja cīš lobs, i juo Aņa (jū sauce par Karusāna Ani, nazy pa kam tai?), taidi ļauds garai stuov pruotā. Pruotā palics i tys, ka Augustu gonūs nūspēre pārkiuņs (pi myusu -- parkiuņs, ar eisu a saknē), kūpā ar juo suneiti... Tik itys jau byutu nu bierneibys šaušolu stuostu -- nikaidu pokemonu, niņdžu ci poteru tūlaik vēļ nabeja. Beja puoteri...