„Ak, vilcien, nesteidzies!...”

Nedeļgols otkon puorguojs pa sātu. Itūreiz net divejom -- bruoļa saime beja davusēs cīmā iz Līpuojis pusi. Pat nasatic, ka ir februars: par dīnu speid sylta sauleite, pogolmu taiseidama slapņu, vysur tak mozys upeitis (pi myusu nav vuorda ryucs), koč cyta tik syucās, cyta čurinej, cyta urinej. Vēļ cyta, kai pi tiļteņa, kryzdama īrautajā dūbeitē, būrzgolys syt. Tys zeimoj -- polu šūpavasar nabyus. Teirumi vēļ zam sasoluma, a celi jau kuo na atsalaiduši -- braucūt mašyna pacīš šliukalej. Na vysi zīmuoji šūgod byus izdzeivovuši -- bāda zemnīkam. I myusu Juoneits storp jim...
Daguojušys svātdīnis beigys. Vysi jau laimeigi sātā, a es otkon dūšūs iz Reigu: suocās jauna nedeļa. Sastaigoju vēļ iz pogrobu (pi myusu saukta par šklepu -- tok jau polonisms), pīnasu molkys nu pyunis. Iudiņa vods aizsaļs i šūgod, dateik baku (nasaceisim tok tūveri -- taids byutu „trešuos izlūksnis” vuords; vanna ir kas cyts, kubuls ir nu kūka, a baks -- nu dzeļža) pīnest ar niešim. Tai -- i pošai mīreiguok, i bruoļam vīgļuok.

Izīmu uorā vokorā. Jau labtik pašierps i pārnejuo zuole nu jauna sasteiviejuse i sasašūrpuse -- vystik zīma vēļ! Zvaigznis taidys spūdrys, spūdrys -- Reigā tuo nazkai nasaredz...

Palīk myusu mola tukšuoka i tukšuoka. Rata mašyna puorskrīn pa lelū ceļu, stuov sātys, kuramuos guņs tai i naaizadadz. Pi Danasis Stazis to sorkons jumts ustobai pasaruodejs! Staiguodama storp divejom sātom, pamonu tū, kuo navar napamaneit -- jumts redzīs par gobolu. A aizadūmoju par ļaudim i personu vuordim.

Tei myusu solys Danase eistā vuordā beja Donata, dzeivova zam vīna jumta ar dāla Jozopa (pi myusu Jezupus par Jozopim sauc, itys beja Danasis Jozops) saimi. Staze (< Anastaseja) ir jau Jozopa meita, a sauc jū vysleidza par Danasis Stazi (na Danasis Jozopa Stazi). Padūmoju par cytim -- otkon tys pats: Augustīnis Kaze (na Augustīnis Donis (< Donats) Kaze (< Kazimers)), Pelis Ivars (a na Pelis (< Feliceja) Stanislavys Ivars), Aleza (< Aloizs) Ryta (koč jei ir Aleza Anis (< Anna) Ryta). Vīnys paaudzis kai nabejs! Da vēļ i radnīceibys puoradresiejums nazkaids olpom, kas nazynuotuojam vīgli var pādus sajaukt. Saceisim, mums kaimiņūs dzeivova Augustīnis Done (kai i beja) ar Augustīnis Moni (< Monika; a jei beja Ļudvisis (< Ļudviga), sauktys par Jozopīni, meita, na Augustīnis). Cytu Ļudvisis bārnu to saucem „pareizi”: Jozopīnis Ane, Jozopīnis Done, Jozopīnis Kazimers, Jozopīnis Juļuss (< Juļjans), Jozopīnis Roberts. Ruodīs, vyss te skaidrys -- krystomūs vuordu sistema stabila, kas kam rodūs, -- vīgli pazeit. A tai -- seņ jau ni Ļudvisis vairs, ni juos bārnu... 

Otkon aiz meža duņ viļcīņs -- vys cīšuok i cīšuok, a tūlaik -- klusuok i klusuok. Pagarai duņ, cikom aizduņ. Da dzeļžaceļa, ka pa taisnū, nu myusu na tik tuoli, partū viļcīni dzierdīs labi. Tai i bierneibā beja. Pīmiņu, kai nazkod, vēļ vacajā sātā, saleiduši ap tāvu plotajā kūka vītā, cīš gaidejom mamuka. Viļcīņs na tik dunēja, a i šviļpe, dabraukdams stacejis voi jū caurbraukdams. Tietjuks saceja, ka nu jau dreiži, ka nu jau Sylovā viļcīņs! Tik tai i aizmygom, mamys nasagaidejuši -- nu stacejis da myusu Geņgereišu ap kilometri seši. Tī kilometri i myusu vāluok naskaitomys reizis staiguoti, kod devemēs pasaulī piec školys beigšonys. Mašynu tūlaik beja moz, a zyrga taidam nīkam kai 6 km lobā laikā nivīns najiudze. Augom stypri i izaugom taidi.
A puori tam dzeļžaceļam -- da munai krystamuotei (tāva muosai) ar krysttāvu guojom!... Tys mums, Odumīnis Juoņa bārnim, beja vasals nūtykums. Pi Baļuļa Juļuša ar Veruni (< Veroniku), kai jūs ļauds sauce, tykom piec gara ceļa nūstaiguošonys. Aiz Izvolta kopu nu leluo ceļa vajadzēja grīzt mežā, tūlaik -- par mežu, caur Belousovim, puori dzeļžaceļam, par pacauru tyltu puori upeitei tiuleņ aiz dzeļžaceļa, caur Pluociņu pogolmu, garum Kuokeņa Peļuka / Peļuša (< Felikss) sātai, i -- jau krysttāva ar krystamuoti pogolmā! Tymūs laikūs bārni lelūs tai vīnkuorši vuordā nasauce, vajadzēja saceit: cjoce Mone!, dzjadze Peļuk!, dzjadze Ladze! (< Vladislavs) i leidzeigi. Ni taidys taņtis, ni onkuļa napazynom.

Viļcīņs daudzim ir koč kas romaņtiskys -- ar tuolumu saistuos, ar nazynomū. Na par veļti vīna myusu grupys īmīļuota dzīsme ir ar viersrokstā pīmynātū pīdzīduojumu. Par cylvākam nūlyktū tamā dzīsmē dzīdīs, par tū, kai iz perona atsavasaloj diveji: draugs dūdās tuoli pasaulī... Juopasasmej: kū vairuok godu pošom, tū sirsneiguok dzīsme dzīdīs... Partū ka myužam „Pēc kaut kā cēla, nezināma Sirds ilgojas, sirds ilgojas...”, i nikuo tu jai, pruota ciļvieceņ, navari padareit!...
Kod da krystamuotei guojom ar vacuokū bruoli (Juoņs beja par godi treis ar pusi par mani vacuoks), jis pi dzeļžaceļa na reizi „puorbaudeja”, cik es baileiga. Dagaidejom viļcīņa i stuovējom osajā, smirdeigajā viejā, Dombrovsku sātmalī cīši īsakāruši -- kurs pyrmais nazy bēgs paceli? Bruoļs beja jau „lels”, guoja kaidā 6. voi 7. klasē, a es, „mozuo”, jam nikai napasadevu -- drebieju, nu stuovieju vysleidza. I nūstuovieju! Ka tai padūmuot -- diveji duraceni, nu cik tī tuoli nu nalaimis!... Muote ar tāvu ituo, saprūtams, nazynova -- cytaiži i bruoļs dabuotu, i cīmā myusu vairs nalaistu... Kod da tāva muosys suokom staiguot ar jaunuokajim bruolim, bez škodis naapsaguoja i tūlaik, tik jei, ruodīs, beja mozuok beistama. Tykuši aiz dzeļžaceļa, metemēs iz vādara iz myužam cauruo upis tiļteņa i lobu laiceņu laidem pa straumei salaseitūs zorus ci cyta kū, vāruodami, kas tī upis dybynā... „Izaceļuot” varēja i tai. A krystamuote, myusu tik zam vokora sagaidejuse, breinovuos, cik garai bārnus školā tur! I jai taisneibys tūlaik cīš nasacejom... Ak, bārni, bārni!...

Niule jau seņ kai i pa myusu dzeļžaceļu vodoj tik bucys da vēļ nazkū. Tranzits saucās. Lauki nu tuo pylnuoki napalīk...

Guodi ap mums / myusim, jums / jiusim...

Daudzskaitļa dativa normātuo forma vītnīkvuordim mes, jius jau nu Stroda laika (1933) latgalīšu rokstu volūdā ir vīna: mums, jums! Tai pa šudiņ dīnai runoj Dīnvydrītumlatgolā. Vēļ precizuok lītojuma arealu paruodeitu „Latvīšu volūdys dialektu atlanta” morfologejis daļa (fonetikys daļa izguoja nacik seņ, nu īprīkšejuos -- leksikys -- dalis izīšonys puorguoja godu treispadsmit, vys jau koč kod i morfologejis daļu sagaideisim).

M. Bukša gramatikā (1972) personu vītnīkvuordu mes, jius dsk. dativa formys, taipat kai P. Stroda „Pareizraksteibas vōrdneicā”, ir mums, jums, tik tamā tīpat īkovuos jau dalykts: ari myusim, jiusim. Tys zeimoj, ka zīmeļaustrumu Latgolys formys autoram ruodejušuos taidys, kam juodūd vīta i gramatikys aprokstā. Leidzeigi dareits J. Cybuļa, L. Leikumys gramatikā „Vasals!” (48. pl.), kur Latgolys izlūksnēs lītojamūs formu skaits ruodeits vēļ leluoks. Par primaru normativū, kai agruok, turāta Stroda tradiceja. Tai nazkod vēļ ar profesoru O. Breidaku bejom sprīduši -- ka var naatsakuopt „nu Stroda”, tūlaik nav juoatsakuop!...

Myusu dīnuos, kod „vysi gudri”, gramatikys teik škūrsteitys ratai. Tai pi myusu (deļ myusu) tyka izveiduots radejis raidejumu cyklys „Pi myusim Latgolā” (kur vajadzātu byut -- pi myusu) i televizejis sižetu cyklys „Cytaidi latviskais” (kur vajadzātu byut -- cytaiži latvyskais). Na breinums, ka i „Gora” reklamā redzim raksteitu -- „Ka jiusim nav leidzonys naudys...”. Par „leidzonū naudu” paļdis, a par formu „jiusim”, kai školā saceitu, -- divinīks!... Cik daudzi vēļ mums patīseibā ir juosavuica! Tik -- voi gribim tuo?...

Te vēļ i tys, ka, viertejūt nu volūdys viesturis pusis, aiz prīvuorda pi lūkomuo vuorda lītuojums daudzskaitļa genitivā ir lels arhaisms! Taida cytim latvīšim vairs nav, i mums vajadzātu byut daudz saudzeiguokim pret sovim „dinozaurenim”. Ir cīš pareizi saceit i raksteit, par pīmāru, itai: pi myusu, pi jiusu, pi jūs, pi cytu, pi ļaužu, pi kaimiņu / sābru, pi latgalīšu, pi radejis voi televizejis puišu i meitu...

 

Tai beja, ir i byus -- nu kuruos pusis atteiceigs kulturys darbinīks cielīs, tuos molys vuordus i formys nu juo i izdzierssim. Pi vysu tautu, kam vēļ dzeivys izlūksnis, tys tai, na tik pi latgalīšu. Cikom taidi lokalismi ir tik poša runā, kai soka, nav kuo kaseitīs, kod taidi teik pīduovuoti (caur radeju, televizeju, drukuotū vuordu) par vyspuorlītojamim, vairs nav labi. A pavysam švaki ir tūlaik, kod sovom atškireibom nu viersizlūkšņu normativuo varianta (ka precizuok -- nagribiešonai vuiceitīs) publiskā runā i rokstūs pat attaisnuojumu atrūnam -- sok, pi myusu jau vyss sasajaucs, kū tod tī vaira!... Te gribīs atguodynuot literaturzynuotnīka, dedzeiga dzymtuos molys i kulturys mīļuotuoja (paļdis Dīvam, beja laika itū redzēt, saprast i olpom leidza izdzeivuot!) -- profesora Vitolda Valeiņa -- vuordus: „Gona izlūkšņuotīs!” Niule jī tykuši i par munejim, i vys bīžuok i bīžuok gribīs saukt: „Ka mums eistyn duorga myusu seņču volūda, nu tok pasavuicom koč kū vairuok!...” Navar turēt par nūpītnu attīksmis: „Kai es muoku, tai es maunu!” -- tai vysdreižuok i nūsleikst...

Nakorekts ir apgolvuojums, ka latgalīšim vīnuotys runys formys nav (i nav pat bejs). Taipat maļdeigs ir īskots, ka latgalīšu rokstu (ci literaruos) volūdys (kai viersizlūkšņu elementa) pastuoviešona i izkūpšona ir izlūkšņu neicynuotuoja. Iz kuo tod rokstu volūdys teik izkūptys, ka na iz sovu izlūkšņu, nu kuo tod juos palīk boguotuokys, ka na vysupyrmom kuortom nu sovu izlūkšņu!? Tik taisneiba i tys, ka vysam ir sova vīta!!

„Latvīšu volūdys gramatika”

Vakar Reigys latvīšu bīdreibys noma Boltajā zalē nūtyka jaunuos „Latvīšu volūdys gramatikys” („Latviešu valodas gramatikas”) prezeņtiešona. Var niule minēt, ci tamā ir kas naviņ par latgalīšu volūdu ci nav -- nūsaukums tok gramatikai ir -- „latvīšu volūdys” gramatika? Ka ir, tod -- kas? Ka nav, var minēt tuoļuok -- ir ci nav latgalīšu volūda „latvīšu volūda”?...

Tai i nūgrymstam sovūs guodūs ap kū naviņ, a Austrumi nasnauž...  

Smīkleiguokais, ka vakar, jau piec prezentacejis oficialuos dalis, vīna čyuļu kuņdze daguoja i pavaicova maņ „pa taisnū” -- es asūte voi naasūte separatiste?... Tai vīnkuorši, ni nu šuo, ni nu tuo, nu skaidri i gaiši...

Kod pyrmū latvīšu volūdys lingvistu veiduotū gramatiku izdeve poši latvīši -- ar itū teik dūmuota J. Endzelina i K. Mīlenbaha 1907. goda „Latviešu gramatika” --, nūsaukums, kai redzim, beja vēļ eisuoks. (Da tuo beja jau vairuokys vuocu autoru gramatikys i pyrmuo pošu latvīšu saraksteituo -- Andreja Stērstis (Stērstu Andreja) „Latviešu valodas mācība” (1–3, 1879–1880).) Tik tūlaik Latgola beja vēļ Vitebskys gubernis daļa, i par juos latvīšu runuotū / rokstūs lītuotū volūdu nivīnam nu molys golva vēļ stypri „nasuopēja”...

I kai tod palīk ar Dzymtuos volūdys dīnu?... Kas myusu vaļstī ir latvīšu volūdys politika?...

Ka jiusim nav leidzonys naudys...

Iz vīna koncerta „Gorā” ir īsadevs pabyut i pošai. Na jau pa tam, ka byutum cīši vārusēs, kas kod koncertzalē planavuots, i tūlaik pasalākdama skrītu iz tuo, kuo gribīs redzēt (pīmiņu, kai studenta godūs pasamaineidami stuovējom naktim, kab sapierkt beletus iz izruožu, kas vēļ nav radzātys...), a pa tam, ka bruoļa sīvai meita beja paduovynovuse beletus. Tai tyku leidza guojiejūs, koč i ar nalelu satraukumu -- steidzūtīs vadaklai beleti palyka dorbā iz golda. Drūsynovom, ka vys jau īlaiss, i tai i beja. (Kotram gadīņam beletu numerus mums nūdiktēja vadaklys (pi myusu nasoka -- mārša, koč vuords lobs, taidus vacūs radnīceibys terminus latgalīšu literarajā volūdā varātu lītuot plotuok, -- vēļ vairuok pa tam, ka Austrumlatgolā vuords mārša ir cīši dzeivs) dorbā garuok aizakaviejušuo kolega, -- nūsaprīcovom, ka jei tī vēļ beja.)

„Gorā” pateikama apkolpuošona ir vysā: i garderobē, i registraturā, i nu zalē laidieju pusis. Publikā daudzi pazeistamu cylvāku. Nu vysys Latgolys, na tik Rēzeknis. Nu eisūs sarunu ar pazeistamim teik skaidrys, ka leluokuo daļa iz koncerta tykuse taipat kai mes -- ļauds tys tam beletus duovynoj vysaidūs svātkūs, i apmaklātuoju ryndys tī niule ir kuplys (iz Paula koncerta vītejī pat nav tykuši, vyss bejs reidzuonu izpierkts). Kab tai i turēt! Kab tai nūturēt! Ka byus puordūmuots repertuars i augsta resp. latgaliska apkolpuošonys kultura, „Goram” apmaklātuoju (vīsu / gostu) natryuks. I parkū lai nā -- laipna cytu apkolpuošona nav nikaida kaļpeibys gora pazeime, a tikai i vīneigi sovu pasajimtūs pīnuokumu atbiļdeiga piļdeišona! I latgalīši tū muok!

Pateikams seikumeņš „Gorā” gaida i pi izejis -- pi kopejis automata ir lītuošonys instrukceja latgaliski! O! Nu ka jau tai, vajag koč kū nūpierkt -- reklamys tryks ir īsadevs... Tai i padorom.

A vāluok dūmoju -- nu parkū, parkū mes lobu lītu nadadorom da gola!?... Vēļ lobuok tok byutu, ka taidi latgaliskī roksti, paroksti publiskuos vītuos byutu bez klaidu! Cīns nu tuo pret mums tikai augtu! Tai -- bez līkys skaidruošonuos -- daruodeitumem vysim skeptikim, ka myusu volūda ir i dzeiva, i kūpta, ka jei mums ir taida, kū sorgojam globojam vysā i vysur! Zeimoj -- turātumem jū kūpeigim spākim...

Partū -- vāluok i ite -- byus vēļ, kas tamā „Gora” reklamā nav „piec gramatikys”. Da i vyspuor, kas pa kam...

„Gors”

Ka naizdzierstum vaicojam par ituo vuorda izrunu sovā dorba vītā -- Latvejis Universitatis Humanitarūs zynuotņu (nasenejā – Filologejis) fakultatē, laikam tai i nanūtycātum, ka vuorda „Gors” pareizruna kuram naviņ latvīšam var izaruodeit gryuta...

Pyrmī simptomi taidai padūmuošonai to beja -- na par garu laiku piec jaunuos koncertzalis „Gors” atkluošonys Rēzeknē mani sazvaneja vīna čyuļu kuņdze, pīmazdama, kam mes, latgalīši, plotuok naizstuostom vysim, kai jaunuos kulturys īstuodis pareizi saukt. Labi zynuodama, ka tai kuņdzei teira latvīšu volūda svareiga vysaiduos juos formuos, tamā reizē jai vystik nanūticieju. Nu kai var namuocēt pareizi izrunuot vuorda, kam tys pats patskaņs saknē kai latgalīšu sveicīnī „Loba dīna!” ci dzīsmē „Lobs bej’ puika myusu Jezups”!? Latgalīšu vuordu „lobs”, ruodīs, vysi latvīši runoj pareizi -- ar patskani „o”. Tok jau kuņdzei byus švaks žurnalists pasatruopejs!...
Satrauktajai zvaneituojai vystik beja taisneiba -- latvīšūs gona ļaužu, kurī vuorda „Gors” namuok izrunuot!... Reportažuos par jaunū koncertzali „Gors” skanūte [guors], na [gors], i tai bejs jau koncertzalis atkluošonā.

Kod par nūsaukuma „Gors” izrunu maņ pavaicova fakultatē, vaicovu pretim -- kū tod latvīts vyspuor var padūmuot aiz taida vuorda? Izaruodeja, ka cyti na jiutu pasauļa liduojumu aiz myusu „Gora” redz i saklausa, a, saceisim, par slaviskim kolnim aizadūmoj (asociaceja ar krīvu гора ‘kolns’)...

Vēļ vairuok latvīšu ļaužu (nu čyuļu pusis, na latgalīšu) mūkuos, koncertzalis nūsaukumu „Gors” ar divskani „uo” raudzeidami izsaceit. Saprūtu niule, kas pa kam -- cytim latvīšim tok patskaņa „o” montuotajūs (baltu ciļmis) vuordūs nav, -- kai kurs redz pīraksteitu „o”, tai jū automatiski i skaita par „uo”. Raksteits ir ozols ‘ūzuls’, vysi skaita -- [uozuols]; raksteits oga, ola, dot, vysi skaita -- [uoga], [uola], [duot]. Kod raksteits „Gors”, daudzi nadūmuodami skaita -- [guors]. A tūlaik poši breinojās -- kas tys taids?...

(Īt pruotā latgalīšu stuoški saisteibā ar vuordu „sūds”. Saceisim, gadīņs nu tīsu praksis, kod tīsys kungi nu Reigys itū vuordu skaitejuši, kai raksteits, saprozdami aiz juo na jau tīsys lītys... Par taidu latgalīšu vuorda „sūds” „saprasšonu” i cālušīs anekdoti... Tīsvedeibā latvīšu literaruos volūdys vuords sods [suods] ‘1. sūds; 2. tīsa’ ir bīži lītojams. A cytu latvīšu sūds latgaliski ir ‘syuds’... Jaunuokūs laikūs ci „smolkuokā” runā vuordu syuds latgalīši apmaina pret māslim. Smuords (smoka) nu tuo, saprūtams, nasamaina...).

Izīt, ka Rēzeknis koncertzalis nūsaukuma „Gors” izrunu i nūzeimi sovim tautysbruolim vajag skaidruot otkon i otkon. Dareisim tai!      

Kača pāds i kačapāds

I vaicuojums par saliktinim latgalīšu rokstu volūdā da šam nagona apsavārts. Cikom kas -- ite drupeiti ap tim vuordim, kurī ītykuši „Skreineitē”.

Vīna daļa saliktiņu apsprīsta jau seņ i vēļ kūpā ar „latgalīšu Endzelinu” -- profesoru Ontuonu Breidaku. Taisūt 1992. goda „Latgalīšu ābeci (lementari)”, aktualizējuos, saceisim, goda svareiguokūs svātku nūsaukumu raksteiba, i jau tūlaik sasprīdem, ka byus itai: Zīmyssvātki, Jaunais gods, Leldīne, Juoņa dīna. Sarunovom, ka i nedelis dīnu nūsaukumim vajadzātu beigtīs ar taidu pošu -dīne (kai Leldīne): pyrmūdīne, ūtardīne, trešdīne, catūrtdīne, pīktdīne, sastdīne, svātdīne. A iz vaicuojuma kod? atsaceišona kab byutu: šudiņ, pyrmūdiņ, ūtardiņ, trešdiņ, catūrtdiņ, pīktdiņ, sastdiņ, svātdiņ. Pīmiņu, kai guoju iz Zynuotņu akademeju (na reizi!), kai škūrstejomēs pa jūs kartotekom -- tai gribējuos atrast iz vysa lobuokū variantu vysā!... I -- kab par reizi!... Nazkaids maksimalisms, samaiseits ar idealismu. (Niule rogi jau seņ kai aplauzti, -- ir dasaguojs sasamīreit, ka varams ir tik ceļš iz piļneibu, a pats piļneibys ideals nav sasnādzams... Nikas mums nav radīs vīgli, nikas nav iz dreizys rūkys sasvīsts. Kai tuoli nu patīseibys stuov tī, kas latgalīšu volūdnīku darbeibā saredz voi izdūmoj kū naviņ savteigu voi pavierseigu!... A cyti vēļ jam i maisa -- ar destruktivim prīšklykumim, ar lauzgaļveibu, ar tīpšonūs, olpom -- pat demagogeju...)

90. godu normiešonys procesā nūstyprynovom tū, ka palīk piļsāta, piļskolns, pusmuiža, ka byus (kai „neitrali” apzeimuojumi) vacuomuote i vacaistāvs, ka raksteisim pušdīnis i pušnakts, dīnavydi i patmalis, vydsškola i dzeļžaceļš i tml. Vīnūs saliktiņūs, kai redzim nu ite nūsauktūs pīmāru, pyrmuo vuorda golūtne izagloboj (Zīmyssvātki, vydsškola), cytūs juos vaira nav (Leldīne, pušnakts). Na vysi vuordu savīnuojumi ir jau saliktini (Jaunais gods, Juoņa dīna), cytureiz atseviškī vuordi jau tik cīši sasaliejuši, ka na par reizi var pasaceit, kaidi jī  bejuši agruok (patmalis, pušdīnis).

Koč myusu prakse raksteit latgaliski 90. godu suokumā beja moza, jutomēs drūši vysā, kū darejom, -- aiz myusu stuovēja zineigais padūma deviejs, myusu golvonais volūdnīceibys ideologs. Zvaneit jam varēja vysleidza kurā laikā, apsasprīst jis beja gotovs vysod! Ontuons Breidaks beja autoritativs baltu etniskuos viesturis i volūdu specialists, lobs latgalīšu folklorys i izlūkšņu paziniejs. Žāļ, ka jau lobs laiks, kai, jū pīmynūt, juodalīk tys „beja” (25.01.1932-24.02.2002) -- juo padūma mums cīši datryukst... „Juo” datumi ir taišni itim laikim...

Breidaks beja cielīs nu Ludzys pusis -- Pyldys pogosta Malzūbu, tys zeimoj -- austrumlatgalīts. Pats runova par prīkšdejuos (na prīškejuos) ryndys patskanim i tml., tik nikod naraudzeja kurai naviņ sovys izlūksnis formai „izsist” kaidu „augstuoku” statusu. Saceisim, namīdze iz komisejis, kab likt paradigmuos Austrumlatgolai rakstureiguos atgrīziniskūs verbu formys ar -za- (kai sazatikt) voi kai tamleidzeigi... (Literarajā volūdā kū mozuok paralelūs formu, tū lobuok -- i raksteituojim vīgļuok, i volūdys vuiceituojim... Īprīkšejā komisejā, kuo dorba gola produkts ir jaunī „Latgalīšu pareizraksteibys nūsacejumi” (2008), vairuok guoduots, kab byutu „demokratiski”, resp., kab tyktu „puorkluotys” kai na varams leluokys raksteituoju dalis runys sovpateibys, tik i niule vysu vajadzeibys nav apmīrynuotys vysleidza... Partū ka vysa „puorkluot” navar!...)
Piec O. Breidaka padūma rokstom etnonimu suomugri (na puorcālumu, kaids izītu piec cytu latvīšu sistemys, zynuotniski vairs nabyudams korekts, -- pamaneju „Lakugā” raksteitū „sūmugri”...). I tml.

Par saliktinim 90. godu suokumā sprīdem, ka myusu volūdai vairuok rakstureigi vuordu savīnuojumi (dzīšmu svātki, Dīva Muote) i ka bez vajadzeibys nu taidu saliktini nav juotaisa. Tik i bez saliktiņu navarēja jau nazkod i navar myusu dīnuos (pīmāri nu „Skreineitis”: škierzlots, rudmīse, bārzlape, svātceļnīks (koč i celinīks), krystaceļš, kristticeigī).

„Skreineitē” raudzeits nūturēt pījāmumu, ka vuordu savīnuojums veidoj saliktini tūlaik, kod, atseviški raksteiti, vuordu savīnuojuma vuordi nūzeimoj kū naviņ cytu. Saceisim, kača pādi ir tī, kū kačs ir īmiņs, a kačapādi -- iz eistūs kača pādu paejūšuos lauku pučeitis; gaiļam ir pīši, a gaiļapīši ir tī, kas, kai Pītera Jurceņa dzīsmē dzīdīs, sazīd „lela ceļa maleņā”. Vuordi saulispučis, ladapučis, vylkazūbs raksteiti vīnā vuordā, a zača kuopusti, dīva gūteņa, sīna koza ‘sienāzis’, meža koza ‘stirna’, meža cyuka, dzērvu zuoboki -- divejūs. Normativū variantu nūsokūt, svareigi i tys, cik kurs saliktiņs ir vacs voi, saceisim, kai jis saīt kūpā ar latvīšu literarū volūdu (paļdis!, lynsāklys, goldauts, augstškola, golvyspiļsāta, koncertzale, sorkonboltsorkons).

Kab iz itaidu lītu varātu pasavērt vēļ leluokā sistemā, -- kai na varams dreižuok ir vajadzeiga jauna latgalīšu gramatika!   

Bārnu sauksim pi tapelis, tafelis voi tāfelis?

Vaicuojums nicik nav līks -- jau vasala diskuseja ap „Skreineiti” par itū...

Lītys byuteiba ir taida, ka seņuok latgalīši aizjimtajūs (pi myusu saceitu -- aizajimtajūs) vuordūs, atškireibā nu cytu latvīšu, garūs patskaņu tikpat kai nalītova: jim beja literars, na literārs, banals, na banāls, kultura voi kuļtura, tik na kultūra, liders, na līders i tml. (Da i cytim latvīšim svešvuordūs garūs patskaņu beja daudzi mozuok, tū labi ruoda volūdys normiešonys gaita. Vēļ 1958. goda „Svešvārdu pareizrakstības vārdnīcā” dūts daudzi paralelūs formu: baze / bāze, krize / krīze, teze / tēze, organs / orgāns, muzika / mūzika i tml.) Na breinums, ka Latgolys školuos bārnu agruok sauce pi tafelis (voi pat tapelis, partū ka leidzskani f i h latvīšim koč cik īsaguoja tik iz 19. g. s. beigu), na tāfelis. (Slāptā veidā par itū puorvaicuodama sātā, nu sovys muotis, 20. g. s. 30. godu škoļneicys, izdzierdu: „Bārnu sauce pi tapelis...”) Garūs patskaņu nalītuošonu svešvuordūs latgalīšu volūdā labi ruoda Pītera Stroda „Pareizraksteibas vōrdneica” (1933). Jamā ir literats, banals, kultura, liders, baze, teze, organs, jamā i tafele. A volūdys fonetiskajai sistemai svešajam leidzskaņam f zaļuo guņs P. Stroda vuordineicā vystik padūta... Eisūs patskaņu raksteišona svešvuordūs to styngrai īvāruota: fakultate, fanatiks, faze, fatals, figura, filiale, finals, fonetika i tml. Itamā ziņā vuordineica var byut pat cīši lobs paraugs i myusu dīnu raksteituojam! 

Vuords tafele mums ir puorjimts nu vuocu Tafel, kurs sovukuort radīs nu latiņu tabula ‘golds, pluoteite, iz kuruos raksteit’. Tai ka, saceidami tapele, pyrmskara Latgolys školāni beja vysā tyvai latiņu originalam -- izrunova vuordu bez garuo patskaņa saknē i bez sovys volūdys sistemai svešuo leidzskaņa. Leluos (Duden) vuocu volūdys vuordineicys ruoda, ka jim itam vuordam ir i cytys formys -- vydsaugšvuocu tavel(e), vacaugšvuocu taval(a), tabala, kuruos atguojušys caur romanim (sal. itaļu tavola), nu vysleidza paīt nu latiņu tabula... 

Myusu dīnuos ļauds, kurī runoj latgaliski, bīži automatiski puorjam latvīšu literaruos volūdys izrunu. Saprūtams, parosti napuorvietejūt, cik kurs vuords voi forma ir korekts, -- latvīšu literaruo volūda bez apdūma teik pījimta par lelu i namaļdeigu autoritati. Par itū ir rakstejs, pīmāram, literats i volūdnīks, školu vuiceibu gruomotu autors Jezups Leļs. Jis sauc vyds dialekta īspaidu par vysspieceiguokū nivilizejūšū latgalīšu izrunys i pat izteiksmis styla elementu, i jam var tikai pībolsuot...

Par nivilizacejis procesa līcinīku varim turēt i niule aktualiziejušūs svešvuordu tafele. Nav pat tik svareigi, kaidā formā itys vuords latgalīšu rokstūs pasaruodeis iz prīšku -- volūdnīku saimē vīnpruoteibys nav, partū ka „suņs aiz uodys” te stuov cytā -- kū mes asam gotovi vuiceit školā? „Latgaliskuos” formys tāfele aizstuovu arguments ir taids, ka tautyskuokys izrunys školāni napījims... Tok školānus vuica školuotuoji! Ir tik daudz vuordu, kurūs bārns pyrmū reizi izdzierst i pījam par sovim taišni školā... Kaidā formā mes jim jūs īvuicom, taidā jī školānu apziņā palīk i tuoluokā saziņā nūīt. Nazkod, ap 1989. godu, tuolaika Latgolys Studentu centra aktivists Aivars Mackevičs apvaicova Latgolys školu pedagogus i bārnus par latgalīšu volūdys vuiceišonu i vuiceišonūs. Izguoja, ka školāni itam procesam ir daudz gotovuoki par sovim vuiceituojim!... A kai ir myusu dīnuos?... I -- kai byus iz prīšku?...

Ka myusu mierkis byutu školā vuiceit vysleidza kū, ka tik latgaliski, taidai vyspuoreigai pīleidzynuošonai varbyut varātu i ļautīs. Tik myusu mierkis ir dziļuoks -- grybātūs vuiceit na tū, kas izguojs / palics, samaisūt divejis sistemys vīnā vysleidza kaiduos proporcejuos i leimiņūs, a ruodeit bārnim jūs seņču volūdu dzeivu i saistūšu. Taidu, kas  i pošu runuotuoju sylda, i myusu volūdys pietnīkus saista... I, gols golā, na jau svešvuordi veidoj volūdys kūdulu! Saprūtams, adresantam par gruomotys adresatu aizmierst navajadzātu. Vēļ vaira, ka gruomota teik guoduota pošim mozajim...