Daudzskaitļa dativa normātuo
forma vītnīkvuordim mes, jius jau nu Stroda laika (1933)
latgalīšu rokstu volūdā ir vīna: mums, jums! Tai pa šudiņ
dīnai runoj Dīnvydrītumlatgolā. Vēļ precizuok lītojuma arealu paruodeitu
„Latvīšu volūdys dialektu atlanta” morfologejis daļa (fonetikys daļa izguoja
nacik seņ, nu īprīkšejuos -- leksikys -- dalis izīšonys puorguoja godu
treispadsmit, vys jau koč kod i morfologejis daļu sagaideisim).
M. Bukša gramatikā (1972)
personu vītnīkvuordu mes, jius dsk. dativa formys, taipat kai
P. Stroda „Pareizraksteibas vōrdneicā”, ir mums, jums, tik
tamā tīpat īkovuos jau dalykts: ari myusim, jiusim. Tys zeimoj,
ka zīmeļaustrumu Latgolys formys autoram ruodejušuos taidys, kam juodūd vīta i gramatikys
aprokstā. Leidzeigi dareits J. Cybuļa, L. Leikumys gramatikā
„Vasals!” (48. pl.), kur Latgolys izlūksnēs lītojamūs formu skaits ruodeits vēļ
leluoks. Par primaru normativū, kai agruok, turāta Stroda tradiceja. Tai nazkod
vēļ ar profesoru O. Breidaku bejom sprīduši -- ka var naatsakuopt „nu
Stroda”, tūlaik nav juoatsakuop!...
Myusu dīnuos, kod „vysi gudri”,
gramatikys teik škūrsteitys ratai. Tai pi myusu (deļ myusu) tyka izveiduots radejis raidejumu cyklys „Pi myusim Latgolā” (kur vajadzātu byut -- pi myusu) i televizejis sižetu cyklys „Cytaidi latviskais” (kur vajadzātu byut -- cytaiži
latvyskais). Na breinums, ka i „Gora” reklamā redzim raksteitu -- „Ka
jiusim nav leidzonys naudys...”. Par „leidzonū naudu” paļdis, a par formu
„jiusim”, kai školā saceitu, -- divinīks!... Cik daudzi vēļ mums patīseibā ir juosavuica! Tik -- voi gribim tuo?...
Te vēļ i tys, ka, viertejūt nu
volūdys viesturis pusis, aiz prīvuorda pi lūkomuo vuorda lītuojums
daudzskaitļa genitivā ir lels arhaisms! Taida cytim latvīšim vairs nav, i mums
vajadzātu byut daudz saudzeiguokim pret sovim „dinozaurenim”. Ir cīš pareizi
saceit i raksteit, par pīmāru, itai: pi myusu, pi jiusu, pi
jūs, pi cytu, pi ļaužu, pi kaimiņu / sābru, pi
latgalīšu, pi radejis voi televizejis puišu i meitu...
Tai beja, ir i byus -- nu kuruos
pusis atteiceigs kulturys darbinīks cielīs, tuos molys vuordus i formys nu juo
i izdzierssim. Pi vysu tautu, kam vēļ dzeivys izlūksnis, tys tai, na tik pi
latgalīšu. Cikom taidi lokalismi ir tik poša runā, kai soka, nav kuo kaseitīs,
kod taidi teik pīduovuoti (caur radeju, televizeju, drukuotū vuordu) par
vyspuorlītojamim, vairs nav labi. A pavysam švaki ir tūlaik, kod sovom atškireibom nu viersizlūkšņu normativuo varianta (ka precizuok -- nagribiešonai vuiceitīs) publiskā runā i rokstūs pat attaisnuojumu atrūnam -- sok, pi myusu jau vyss sasajaucs, kū tod tī vaira!... Te gribīs atguodynuot literaturzynuotnīka,
dedzeiga dzymtuos molys i kulturys mīļuotuoja (paļdis Dīvam, beja laika itū
redzēt, saprast i olpom leidza izdzeivuot!) -- profesora Vitolda Valeiņa --
vuordus: „Gona izlūkšņuotīs!” Niule jī tykuši i par munejim, i vys bīžuok i bīžuok gribīs saukt: „Ka mums eistyn duorga myusu seņču volūda, nu tok pasavuicom koč kū vairuok!...” Navar turēt par nūpītnu attīksmis: „Kai es muoku, tai es maunu!” -- tai vysdreižuok i nūsleikst...
Nakorekts ir apgolvuojums, ka
latgalīšim vīnuotys runys formys nav (i nav pat bejs). Taipat maļdeigs ir
īskots, ka latgalīšu rokstu (ci literaruos) volūdys (kai viersizlūkšņu elementa) pastuoviešona
i izkūpšona ir izlūkšņu neicynuotuoja. Iz kuo tod rokstu volūdys teik izkūptys,
ka na iz sovu izlūkšņu, nu kuo tod juos palīk boguotuokys, ka na vysupyrmom
kuortom nu sovu izlūkšņu!? Tik taisneiba i tys, ka vysam ir sova vīta!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru