Fedjka...

Izīmu nu fakultatis i dasaguodoju, ka munai studeju laika draudzinei šudiņ dzymta dīna!... Kai mes nazkod taiduos reizēs guojom da juos, i cik naparosts maņ tī vyss beja -- lauku bārnam, kurs Reigā pyrmū reizi nuosi pabuozs tik piec vydsškolys beigšonys... Galants i ospruoteigs tāvs (jis patyka vysom myusu grupys meitinem), laipna, smaideiga muote i ... draudzinis sova ustabeņa, koč i mozeņa!...
A tamā ustabeņā!... Tamā dzeivova Fedjka -- ruds vuovarāns, kurs skrēja i skrēja sovu nabeidzamū rotu deļ juo pataiseitā opoli ploskonā budkeņā. Draudzine jū drūši jēme rūkuos i olpom laide pa ustabeņu paskraideit. Paskumom kūpā, kod Fedjkys vaira nabeja -- beja jau vacs tys vuovarāns...
Vēļ jūs sātā beja suneits, kuo spolvys naizsvīde, a laseja, kab dalikt pi vylnys, -- nu taidys dzejs adeitu skoru sēja ap krystim pret "ramacizmu" (reimatismu). Paleidzūte -- tai draudzinis mama. Suneits beja "augstys ciļts", iz tuo ruodeja i juo vuords -- Teofiļs Vylnakūde fon Tusnis (Teofīls Villakode fon Tusnis)... Kuo vēļ lobuoka jaunajom filologem? Tai nasabeidze tī myusu jūki i smīkli, i vysod mums tī beja labi.
Guojom pi draudzinis i īrokstu klauseitūs -- pi jūs beja "Čikagys pīceišu" lentys, par kū vysys turējom muti. A Viktora Lapčenoka dzīsme par cīlovu i tim, kam spuorni, deļ kuo jī (tī, kam spuorni) dzeivoj cīši dreiži, vēļ tagad ausīs... Ak, skaistuo jauneiba!...

Draudzinis nasazvonu -- ir jau vāls, a varbyut i numers vairs na eistais -- cik ta bīži mes sasateikam niule!...

Daudz laimes dzimtajā dienā (pēc Endzelīna...) Tev, Mārčuk!

„Sovvaļnīku” pīci gadeni

Ka maņ kas vaicuotu par 2013. goda lobuokū latgaliskū pasuokumu, bez garys dūmuošonys nūsauktum „Sovvaļnīku” jubilejis balu Ondrupinē 30. novembrī!...

„Apsasīvušana”

Ceļš nu Viļnis ir breineigs i atbraukt niule var par stuņdis četrys! (Patīseibā ceļš lobs ir tik da Latvejis rūbeža, tuoļuok autobuss jau pacīš krota...)

Piecpušdīne piec atbraukšonys puorīt konsuļtacejuos i iņtervejuos, a vokors -- prezentacejis taiseišonā deļ konfereņcis „Literatūra un reliģija” iz cytys dīnys. Jau kurū reizi taidu reikoj kolegys literati, palīk tik pīsadaleišonys vaine. Kolegys ir aiziņteresāti, kab itamuos konfereņcēs koč kas i par latgalīšu autorim byutu, tai „luopom caurumus” tī nadaudzī, kurī pīsasokom.
Pošys referata objekts itamā reizē ir vīns ļutaru kesters, kurū kai vaclatvīšu autoru pazeistam nu školys sūla, -- tys ir Aņss Līventaļs ar  lejsvuocu rokstu tradicejis klasika Friča Reitera humoristiskuo stuosta „Apsasīvušana” (1875) tulkuojumu. Stuosts pagars, a jūki jimā taidi, nu kuo smīklys najam. Varbyut pa tam, ka sižets ir izstīpts, ar nabeidzamu kuopšonūs iz prīšku i atpakaļ (pavuiceigom paralelem nu cytu dzeivis) nu golvonuos linejis -- vacpuiša raudzejuma tikt pi sīvys. I gribīs, i baile -- tai stuosts beidzās ni ar kū!...
Izskaņ vīna ūtra vacūs ļaužu gudreiba, kai: "Kur da 20 nava skaists, da 30 nava stipris in speeceigs, da 40 nava gudris, da 50 nava bogoats, tis nikod par toadu nepārsaveerss."

Iz vysa saistūšuokuo tī ruodīs tulkuojuma volūda -- tok augšlatvīšu rokstu tradicejā ir itys tulkuojums, koč i na latgaliski! Dasaīs papieteit vēļ!

Pi studentu

Ar lītaunīku studeņtim (sovejim i nu cytu zemu sabraukušajim -- lekcejis pasūleitys breivam apmekliejumam) teikomēs iz cytys nedelis. Pi jūs laižu apgrūzeibā sovu divpuseigū lopu, taiseitu latgalīšu volūdys nūdarbeibom 11. novembra krastmalī 2010. goda 4. majā. Tūlaik tykom praseiti nūvadeit pīcys latgalīšu volūdys stuņdis t. s. Latgolys sektorā. Saguoja breineigi -- kai vysod, kod dora nu sirds i kūpā ar lobim ļaudim (paleidzēja folklorys kūpa „Saime” i Latgolys Studentu centra aktivisti). Lopa deļ daleišonys beja puordūmuota jau tūlaik, niule tik drupeiti daglaudu. Veritēs zamuok! Nazy iz cik vaicuojumu zynuotumet atsaceit par reizi?... Raugom? Raugom!

(Padaleišonys lopa suocās  ar nazcik svareiguokūs lītu, viesturis faktu atguodynuojumu, puorīmam iz nalela obeju latvīšu rokstu tradiceju saleidzynuošonys vyngrynuojuma, a tūlaik -- vaļa fantazejai, kam vystik juoatsasper iz zynuošonys!)

------------------

letgaļi jeb latgaļi— latvieši — latgalieši (inflantieši, vitebskieši)

1629 — 1772 — 1802 — 1861 — 1865–1904 — 1917

ticība — katoļu; personvārdi, vietu nosaukumi, iespieddarbi — latgaliski

„Indriķa hronika“ (1993, 84) 1206. g. min Lethos, qui proprie dicuntur Lethigalli ‘letus, kas īsteni saucas letgaļi’

• 1629 — pēc Altmarkas pamiera izveidojas t. s. zviedru Vidzeme un poļu Vidzeme resp. Latgale jeb Inflantija (< Inflanty Polskie), kas paliek Žečpospolitas (< Rzecz pospolita) sastāvā    

• 1772 — pēc Polijas pirmās dalīšanas Latgale tiek pievienota Krievijai, 1802. g. tā kļūst par Krievijas impērijas Vitebskas guberņas daļu, dzimtbūšana atcelta 1861. g. (Kurzemē 1817. g., Vidzemē 1819. g.)

• 1865–1904 Latgalē (līdzīgi kā Lietuvā) valda drukas aizliegums latīņu burtiem

• 1917 — Latgales apvienošanās kongress ar pārējiem Latvijas novadiem (Rēzeknē 26.–27. aprīlī pēc v. st.). Kongresa rezolūcija: „Mes, Latgolas latwiši, apsawinōdami ar Kurzemes un Widzemes latwišim, paturēsim sovu pošwaļdibu, pylnu pošnuteikšonas tiseibu wolūdas, ticeibas, baznicas, školu un saimestibas, kai ari zemes waicojumā, baznicas darišonōs piwinojut pi Latgolas Kurzemes un Wydzemes katoļus.“ (Bukšs, 1976, 361)

• Kopš 2000. g. 1. sept. „Valsts valodas likuma“ 3. panta 4. punkts nosaka: „Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību“

• Latgaliešu pareizrakstības jautājumu kārtošana: 1903, 1908, 1918, 1921, 1923, 1927–1928, 2003–2007, 2013

• Latgaliešu (normatīvās) gramatikas: 1817, 1853, 1908, 1933 (1990, 2013), 1973, 2003; vārdnīcas: 1858, 1933, 1973

• Pirmā līdz mūsdienām saglabājusies latgaliešu grāmata „Evangelia toto anno..“ izdota 1753. g. Viļņā

• Latgaliešu alfabēts, skaņas un burti

Latviešu literārajā valodā – latgaliski

Skaņas, ko nerunā citi latvieši

labs – lobs; mazs, darbs, vakars, karsta vasara māsa – muosa, brālis – bruoļs; vārds, kājās, bārt krējums – kriejums, vējš – viejs; skrējējs, pēc vecs [ȩ] – vacs; ezers, vesels, melns kā velns tēvs [] – tāvs; dēls, bērns, bērzs, vētra, vēls vīrs – veirs; trīs, dzīvs, dzīvība, brīvs, brīvība kūla – kiula; jūgt, gūt; ūdens – iudiņs, kūlis – kiuļs mūsu – myusu; būt, šūt, pūst, krūmi, dūmi ieva – īva; piens, siens, tieva, sieva, iet, skriet oga – ūga, ozols – ūzuls; ola, sols, dot, kost, josta Latgalieši raksta divskani uo agrākā ō vai o vietā!

• ciets i [y], sal.: miza – myza; sylts, dzylna, pyrmais; pylna vylna, vysys vystys, cyts zyrgs • plati priekšēji patskaņi e [ä] un ē [ǟ], sal.: mēle – mēle; saule, zeme, muote; nest, vest, mest; dzēst, plēst, tēst; mozeņa muoseņa; mes vēļ te ‘šeit’ • mīksti līdzskaņi, kas rakstos paliek neapzīmēti: runuot [-t′] (< runuoti), mozguot; nest [n′äs′t′], speidēt [s′p′eid′ǟt′] • ķ un ģ (kaķis, zāģis) vietā tiek runāts k [k′] un g [g′] (kakis, zuogis) vai č un dž (kačs, zuodžs) Latgalieši neraksta -ļi un -ņi (sal. brāļi – bruoli, suņi – suni)!

• Pārskaņa (latg. puorsaskaņuošona)

a : e — azars – ezereņš; vadakla – vedekleņa; mads – medeņš; malns – meļniškys, meļneits, Meļne (govs vārds)

ā : ie — bārns – bierneņš, pabierņs; bārzs – bierzeņš, Pabierzs; dāls – dieleņš, padieļs, vīndieļs

o : a — vosora – vasareņa; vonogs – vanadzeņš; sorkons – sarkanis ‘rīta un vakara blāzma’, Sarkaņi, Sarkaņs

y : i — syls – sileņš; vylks – viļceņš; smylga – smiļdzeņa; sylts - siļteņš

• No personvārdu vēstures

Kazimirs, Nikodems, Valerija; Barnaba, Tekļa, Onupris; Mase un Zose, Daduļs un Taņcs.

Kāpēc latgalieši saviem bērniem neizvēlas vārdus Klāvs un Ģirts? Kāpēc mums ir gan Logins, gan Loginovs?

• No vietu nosaukumu vēstures

Vai zinām, kā ir radusies Zilupe un Kūkas? Vai saprotam, kas ir Jurāni un Ignatāni? Bet Barkava un Malnava? Kāpēc Sivers nav Sīvers un kas īsti dzīvo Trupos un Muļķos? Kāpēc Seiļiem būtu/nebūtu jādzīvo Sīļos vai Sīļukalnā, bet Žogotai — Žagatās vai Žagatavā?

• Diriģente Terēze Broka šīs rindas ir uzrakstījusi latgaliski. Vai to varam arī mēs? Raugām!

„Aiz ezera augsti kalni”

Atskan mīļa tev un man,

Mūsu dziesma, brālīt, māsiņ,

Māras zemītei lai skan!

• Lasām latgaliešu tautasdziesmas (latg. Skaitom latgalīšu tautysdzīsmis)

Iudrys babru izlomova Kleivajom kuojeņom; Ka tev beja taisnys kuojis, Kam pa laipys nalaipoj?

Gudra, gudra uobeļneica, Nalaiž zīdu migleņā; Vēļ gudruoka meitu muote, Nalaiž meitu cīmeņā.

Dūd, mameņ, kur dūdama, Nadūd mani aiz kaļveiša: Treis dīnenis saraudovu, Kaļva drēbis valādama.

Vai tu jau zini, ka latvieši kurmi sauc arī par kūrmuli, stārķi par žuguri, zvirbuli par žeiguru, pūci par palādu, strautiņu par ryuceiti, saulstaru par spaitu, zilās vizbulītes par žybacteņom vai speidaceitem, ūdensrozi par laičini vai laiksni, rudzupuķi par naktineicu?

Kuri latvieši alu brūvē, kuri dara, kuri malku zāģē, kuri — griež? Kuri latvieši strādā, kuri darbu dara, kuri — dzīvo?

• No latviešu leksikas pūralādes vai skreines

lāde < viduslejasvācu lade

skreine < baltkrievu скрыня, krievu izlokšņu скрыня vai poļu skrzynia   

Vieniem latviešiem viens aizguvums, otriem — cits: pankūka – blīns, ķirsis – vīšne, bumbiere – gruša, kleita – sukne, ērģeles un ērģelnieks – varganis un varganists

Vieniem latviešiem viens mantots vārds, otriem — cits: ritenis – skrytuļs, dzirnavas – patmalis, galotne – viersyune, nākt – atīt, putraimi – ozbors, apkārtne – apleicīne, peldēties – mauduotīs, rakums – badums, vienmēr – vysod

Vieniem latviešiem mantots vārds, otriem — aizgūts: meita – mārga, sliņķis – natiklis, ļoti – dyžan, cīši,

brokastis – reitiškys, smēde – kaļve, melodija – bolss, un (< und < unde) – i (< ir)

• Ko īsti domā latgalietis,

kad saka, ka gaļa ir zaļa un arī olas ir zaļas; kad apgalvo, ka klētī ir arodi; kad stāsta, ka sniegs jau visur ir nolaidies; kad jautā, cik kalpiņu vajag cimdam; kad aicina patēmēt, kas darās aiz loga, kad sauc kādu kaitēt? Un ko tad, kad pavēstī, ka viņa līgava ir morgā?

• Vai zinām, ko nozīmē

latgaliešu vārdi susātivs, skaline, dzeļvērte, pasaiņs, leigačys? Un kas ir stuņdinīks, madaunīks, sviļpaunīks? Un ko nozīmē latgaliešu jaunvārdi kuļdinīks, seikšaļtenis, seikdalis?

• Dziedam latgaliešu tautasdziesmas!

-------------------------

Vēļ asmu sataisejuse prezentaceju par latgalīšu gruomatnīceibys svareigim olūtim, tai reizē varim puorskrīt i latgalīšu tekstu grafiskajom sistemom. I par Kainu ar Abeļu (1805; pareizuok byutu Abeli, tik gruomotā tai nabeja raksteits) paskaitom, i par lītūni (1850) pasasmejam, i par ganeņu syurdīneiti (1860) pabādojam, i bārnu puorsoku ap gaileiti ar visteņu (1891) atguodā atsaucam. Beiguos pat Emilejis Kalvānis dzejūli „Zīmyssvātku vokorā” (2003), puortaiseitu dzejūlī ar aizdavumu, kūpeigim spākim īveicam. Sevkura volūda ir breineiga ar sovim lykumim!

„Mada maize” cīma dīnom Viļņā ir myusu Sibira ekspediceju dokumentaluo filmeņa (operators Daiņs Juraga) ar tīnīnis vysaidu izlūkšņu runuotuoju stuostenim.

Obejis „pusis” škirās ar pīzynumu, ka suoktajam vajag turpynuojuma. Labi!

A kam ituo vysa te? Da tam, kab ūtra ritiņa nagudruot, kod vīns jau pi pakša stuov! Itū vysu šai voi tai var „apaudzēt” i likt lītā stuņdēs.   

„Miško gyvūnai” – meža zviereiši

Atbraukšonys dīnā nūdarbeibu nav, īmu staiguotu. Vajag nūsapierkt koč kuo padzert (rūka nasaceļ taiseit vaļā vīsneicys sūleituos minerala iudiņa buteleitis par 16 litim, i eistyn! -- veikalā nūpierku leluoku i par napylnim 2 litim), cukra pi atsavastuos kofejis (spirale ir leidza i dasasprausšonai paīt, cik labi!), da i par duovaneņom sietinīkim var pi reizis paguoduot. Gruomatneicā acīs īkreit jauki kalendareiši ar zyrgim, kurī skrīn uorā nu iudiņa, krēpis pakrateidami, -- tik dzeivs ir tys attāls. Sprīžu, ka byutu gona lobs „uorzemu” suvenirs „Sovvaļnīkim” (asam praseiti iz jūs pīcu godu jubilejis) i pīsalosu vairumā. Pamonu i kruosainū cītūs gruomateņu sereju, kas suokta Kauņā. Deļ „skaiteišonys” mozim bārnim, a mums niule Rihardeņš taida vacuma. Izalosu par meža zviereišim, nūgrūzeidama golvu par datorgrafiku -- meža cyuka kai puskumeļa, škierzlots cīš paīt iz čyuskys (ci ūtraiži), sovaids ir styrnys graciozums, uopša ni pazeit i tt. Datoru laikmats!... Vēļ piec breiža apsakeru, ka tys tok breineigs temats katedrys seminaram -- tik taisnys baltu (i slavu) volūdu paralelis, tik vīlys puorsprīsšonai ap itū leksikys grupu, ka nanūsaprīcuot!! Tai i padoru. Pasaverit!  

     Olūts: Noriu pažinti. Miško gyvūnai (Kaunas, 2013)

Lt	Lv	Lg
VILKAS	VILKS	VYLKS
LAPĖ	LAPSA	LOPSA
MEŠKA (? LOKYS)	LĀCIS	LUOCS [-C´S´] (Str. lōcs; lg grāmatizdevējs Vl. Lōcis)
BARSUKAS (? OPŠRUS)	ĀPSIS	UOPSS [-S´S´] [? -P´S´S´] (dial. barsjuks; kr. барсук)
EŽYS	EZIS	EZS [-Z´S´] (Str. ezis)
PELĖ	PELE	PELE [PELE]
BRIEDIS	ALNIS	BRĪDS [-D´S´] (Str. brīds; sar. loss [s´s´]; Alnis < Losevs; ziemeļbrieži...)
STIRNA (? LAUKINĖ OŽKA)	STIRNA	STYRNA (? // MEŽA KOZA; dial. stierna, Stiernīne)
KIŠKIS (? ZUIKIS)	ZAĶIS	ZAČS (// ZAKIS) (Str. začs (zakis), zakis)
VOVERĖ	VĀVERE	VUOVERE (Str. vōvere)
STUMBRAS	SUMBRS	SUMBRYS (? // SUMBRIS; dzīvo Papes rezervātā)
ŠERNAS	MEŽACŪKA	MEŽA CYUKA (v. Wildschwein)
GYVATĖ	ČŪSKA	ČYUSKA (? // TUORPS; dial. čyvuška u. c.)
DRIEŽAS	ĶIRZAKA (dial. šķirgata u. c.)	ŠKIERZLOTS (Str. škērzlots; dial. škierzlats)
UODAS	ODS	ŪDS
SKRUZDĖLĖ	SKUDRA	SKUDRA (Str. skudre, skudreite)
LŪŠIS	LŪSIS	LYUSS [-S´S´] (Str. lyuss)
ŠEŠKAS	SESKS	SASKYS (Str. sasks; dial. saska)
VORAS	ZIRNEKLIS	? ZIERNYUKLIS (Str. zērnyuklis, dzērnyuklis, dial. dziernyukss [s´s´], dziernyukšs)
SRAIGĖ	GLIEMEZIS	GLĪMIEZS [-Z´S´] (Str. glīmēzis, gīmaslys)
GENYS	DZENIS	DZEŅS [-N´S´ resp. -ŅS´] (Str. dzeņs)
PELĖDA	PŪCE	PALĀDA (Str. palāda, pelēdeņa; pyuce, pyuceite)
GEGUTĖ	DZEGUZE	? DZAGIUZE (Str. dzaguze, dial. zagiuze)
ERELIS	ĒRGLIS	IERGLIS (Str. ērglis; dial. erieļs, Erieli)

Viļņā

Sabeju tī devenis dīnys, ka ar vysu ceļu. Itūreiz nabeja nūdūma atrast kū naviņ jūs bibliotekuos ci apsavērt vēļ naradzātūs jūs piļsātys jaukumu. Dazynuot, kas pi jūs izdūts nu jauna, -- cyta līta. A izguojs otkon ir vysakuo: i Mažuļa pryušu volūdys etimologejis vuordineicys jauns izdavums, i Zinkeviča jaunuo gruomota par Leitovys nazkodejū varonū viesturi, i pietejums par lītaunīku germanismim (izdūts agruok, tik maņ vēļ juo nabeja), i Fridriha Kuršaiša „Lietuvių kalbos gramatika (1876)“, kurei šūgod puorvasta nu vuocu iz lītaunīku mēlis. Niupat izguojuse i jauna vyspuoreiguos volūdnīceibys vuiceibu gruomota, i Skardžus rokstu 7. siejums, i Stuņdžys bibliografeja, i volūdnīceibys žurnals „Baltistica” -- spiej tik pierkt ci sajimt duovonā, spiej tik vest i skaiteit! Vēļ kas svareigi -- tī tok jauni materiali deļ „Īvoda baltu volūdnīceibā”, kurs ituo pavasara semestrī i tuoļuok!

Guodoju, kai lītaunīkim paruodeit, cik latgalistikā ir vysakuo saistūša, cik leidzeibys daudzi kimā ar jim, cik vyss tī patīseibā ir nūpītni. Puoruok gryuši tys kai ba nabyutu -- jim pošim regionaluo literatura ir svareiga, a par žemaišim i runys nav! Jūs izlūkšņu (kai rokstu tradicejis) nūzeime krytusēs tik ar nacejai kūpeigys rokstu volūdys īkūpšonu. (Žemaitis stuostus vyspuoreigam lītuojumam ir „pruovejs” Jons (Jonas) Jablonskis -- lītaunīku sova veida Endzelins i tml.) Kūpeiguo volūda (bendrinė kalba) lītaunīkim veidovusēs tik ar 19. g. s. beigom, kod pošu ļauds suoc īkūpt periodiku, guoduot par izasaceišonys (vuordu atlaseišona, teikumu konstrukcejis i c.) i raksteibys smolkumim. Pa šudiņ dīnai Leitovā izīt literatura žemaitiski, ir žurnals „Žemaitiu žemė” (pādejā laikā -- elektroniskā formatā), ir sakuortuota myusu dīnu pareizraksteiba (golvonī kūpieji Alekss Girdeņs (Aleksas Girdenis) i Jozs Pabrieža (Juozas Pabrėža)). Tys drūsynoj, ka iņterese par latgalistiku kaimiņūs varātu byut patīsa, kas i apsastyprynoj.

A nazkuram tuo tik i vajag -- ka jau muna dzymtuo mēle, ka jau munys pusis ļaužu kultura ruodīs svareiga vēļ i kam naviņ nu molys, tūlaik ... „kolni guožās”... I nikuo, ka kurs skaita, ka „Durakam i kule par zvonu...”

Tai auditorejā pasadorbojam na pa jūkam (kai vacī ļauds saceitu -- laika breivveļt nagaisynojam), nu kuo lobums -- obejom pusem. Prīca!

Krysti...

Nu reita speid sauleite, koč tics pacīš soltuoks. Jau ūtrū dīnu katedralis laukumā taisa Zīmyssvātku egli. Cikom kas pastateits tik metala karkass, da rūsšonys vēļ tuoli. Saprotuse, ka dreiži jau juobrauc paceli, piec reitišku īmu staiguotu. Universitatis teritoreja izīta tiuleņ piec atbraukšonys -- svāta līta! Reitiškojūt ci dīniškojūt „Ambertonā” (Dzyntara vīsneicā), skots ir kaviejīs pi Treju Krystu tuolumā aiz katedralis. Tai nūsprīžu izstaiguot "vacuos vītys": Sv. Anis bazneica, bernardinu kļaštors ar duorzu (kuo tik tī niule nav!), tuoļuok -- puori upeitei iz Treju Krystu kolna!

Piec legendys, senejūs laikūs (14. g. s.) iz ituo kolna nūmūceiti septeni (cytūs olūtūs -- 16) franciskanu mūki. Turiejuši nūceju, ka nas poguonim Kristus gaismu, a poši tykuši pīkolti krystā i īsvīsti upē. (Piec jaunuoku pietejumu, nikaidu uperu tī nav bejs, nu legenda palīk legenda...) Jim taiseitys pīminis zeimis, koč taidys nūlīgtys piec 1863. goda poļaku sasaceļšonys. Kam itei vīta ļaudim jau beja tykuse par svareigu katuolicisma simbolu, 1916. godā iz kolna pastateits pīminieklis nu treju krystu. 1950. godā, pasastyprynojūt ateismam, padūmu darbinīki krystus nūguoze. Atmūdys laikā vysi treis atstateiti nu jauna, niule bolti, nu vairuoku pušu redzīs par gobolu. Taiseiti piec vacūs, kuo palīki tīpat kolna pakuojā -- kotrys izlykts iz simboliska jauna krysta i guļ, nivīna vaira naaiztykts.

Laikam jau kotram (agruok saceja -- kāžnam) sovs krysts -- i dzeivam, i myrušam... I juonas jis kotram pošam. A ūtra krysts -- juogūdynoj. Īt pruotā Latvejis Nacionalajā bibliotekā Sovvaļnīka nazkod dzīduotais „Krysts pi krysta, krysts pi krysta, Vysa zeme krystā systa!...” (Dzierdāta itei dzīsme nu juo i vāluok, tik pyrmuos skudrenis par mīsu beja tūreiz.) Tai tys Leitovā, tai Latvejā, tai Sibirī i vēļ daudz kur cytur pasaulī. Piec 21. novembra -- krystu iz myusu zemeitis vēļ vairuok... 

Par Viļnis katedralis laukuma egleitis „augšonu” nabeju atminiejuse -- da vokora metala karkass jau "apaudzāts" ar zorim. Nui, dreiži Zīmyssvātki! A paprīšku -- Advents...