Kab sovim vuordim, skaņom, formom!

Otkon koč cik pasaklausu / apsaveru nadzierdātūs / naskaiteitūs latgaliskūs raidejumus / rokstus, kas niu vīgli atrūnami iņternetā (na švaks tys latgalīšu jaunvuords „škārsteiklys” iņterneta vītā, koč nacīš ticīs, ka jis paliks par vyspuorlītojamu: mūkuos i raidejuma „Kolnasāta” vadeituojs, raudzeidams jaunū vuordu izrunuot -- pīmiņ reizis treis i vysleidza tik formā šķārsteiklys...). Ar skumi juopīzeist, ka daudzim eterā latgaliski runojūšajim mēle pacīš matās, i na jau pa tam, ka dzymtuo izlūksne maiseitu!... Labi byutu, ka tai tik tim ļaudim, kurī atīt iz studeju pasaukti voi teik izvaicuoti kur naviņ ceļā. Patīseibā na mozuok „grākoj” myusu tai saucamī niu jau „profesionali”... A t. s. „Stroda raksteibys” aizstuovu sirds -- tok jau pa vacam -- par „naprašku volūdnīku” golvom guožās...

Cyts runuotuojs bāg nu palatalizaceju, koč vyspuoreigais latgalīšu volūdys izrunys lykums ir taids, ka i, ī, e, ē, ie, ei prīškā vysus leidzskaņus runojam meiksti, cyts aizmierst elementarū patīseibu, ka latgaliskā vuordā vysom skaņom juoskaņ latgaliski (ir Vylkaste, na Vilkaste). Runuot latgaliski nanūzeimoj puorlikt latvīšu literaruos volūdys skanis voi formys iz dzymtuos runys, nu ituo runuotuojim saīt tik sudroba (pareizi -- sudobra), īguviejs (pareizi -- īgiviejs, sajiemiejs), universitātis (pareizi -- universitatis), aprelim (pareizi -- apreļam). I sintaksē grākojam: latgaliski pareizi byutu saceit iz vīnys stuņdis, na iz vīnu stuņdi, nūsaskaņuot iz sportiskuos nūts (na -- iz sportiskū nūti), ka jau latgaliskuok nasavadās dūmu pasaceit, i tml. Na latgalīšu, a lītaunīku vuords ir gimine; latgalīšim ir pošim sovs -- saime. Lai gimini lītoj vasali cytu nūvodu latvīši, kas sovu saimi jau pagaisynovuši, mums nav juopuorjam jūs jaunynuojumi, kod pošim sovs monts vēļ pa rūkai! Nav juomaisa latgaliskuos formys ar latvīšu literaruos volūdys formom -- latgalīšim ir pasauļs, na pasaule, atslāgs, na atslāga, pāds, na pāda, rūbežs, na rūbeža. Vēļ nasaprūtamuoki ir taidi „profesionaļu” jaundarynuojumi kai ūtrymā, trešymā (pareizūs ūtrajā, trešajā vītā) voi taidys darbeibys vuordu atgrīziniskuos formys kai isadevēs (pareizi -- izadeve voi īsadeve), izsaruodīs (pareizi -- izaruoda), voi apstuokļa vuords tikpaš (pareizi -- tikpat). Eistyn -- diktorim voi iņterveju vadeituojim Amerykys atkluot vaira navajadzātu, ruodīs, vysa pasauļa geografiskī objekti jau ir zynomi, a bīžuok īsvīst aci latgalīšu gramatikuos -- ok, kai vajadzātu! Koč i dzeivojam laikmatā, kod „vysi gudri”, gramatiskū jaunradi lobuok pamest lobuokim volūdys gora sapratiejim -- volūdnīkim, literatim, -- tai mes sovai volūdai dareitumem vairuok loba...        

Kas ir vuška?

Laiku pa laikam apsaveru „Lakugys” materialus. Apsavieru i diveju meitiņu (kai saprūtu, -- latgalīšu) deļ reidzuonu izlyktū slasteņu -- apvaicuošonu par latgalīšu vuordim. Dūma loba, i realizaceja na slykta: labdabeigi vyss nūteik -- bez koč kaida nazynuotuoju voi nazynuošonys apsmīkļa. Tik tai viņ i vajadzātu! A par vuordim, kurī juoījam itaidā apvaicuošonā, organizātuojim byutu juopadūmoj garuok! Ka jimt piec vīndabeigu parametru, itūreiz tik „vuška” da „lizeika” byutu pīzeistamys par „lobom”...

Vuordu „muorks” ‘mārks’ vīgli vajadzātu atpazeit vysleidza kuram latvīšam: te tik nalela fonetiska atškireiba saknē. Vairuok maisa cyts „seikums” -- kab pareizi iz vaicuojuma atsaceit, vajag zynuot, kas tys taids -- muorks. Na mīškuonim itū vuordu zynuot, ka i myusu dīnu laucinīki muorka acīs nav redziejuši!... Ka muorki kur naviņ -- „pi babenis” -- vēļ ir, lynu jimūs seņ vairs nivīns namārc (monot, kas pa kam te saīt: muorks -- mērcēt -- mierkt?), partū itaidu iudiņa kruotivu bīži jau vīnkuorši par prūdim (koč šur tur -- par oporim, cytuvīt -- par sāžovkom voi sāžolkom) sauc. Realeja nu paguojeibys, tai sokūt.

Vuorda „vuška” ‘aita’ naatminiešona stateja īplaisuot puorlīceibai, ka vysmoz vīnu latgalīšu vuordu zyna vysi latvīši. Ka kurs ir bejs iz izruodis „Latgola.lv”, tys ir redziejs, kai vuordu „vuška” vīgli atmiņ leluokuo daļa ļaužu, kas zalē, a Reiga vystik na Rēzekne...

Kai vuords „lizeika” ‘karote’ saistuos ar verbu lyzguot ‘laizeit’, nazkod breineigi daruodeja profesors Ontuons Breidaks, i, leidzeigu izzinis ceļu īdami, par lizeiku apvaicuošonys gaitā dadūmova i nazkurī apvaicuotī.

Vuordu „sipisnīks” ‘biezpiens’, sauktu i par sibisnīku i vēļ vysaiži cytaižuok, na vysi latgalīši poši zyna, tys ir nu tai saucamūs apvyda vuordu, jū lītoj šaurā arealā. Austrumlatgolā parostuoks ir vuords „tuorags” ar formu variaņtim, a Dīnvydrītumlatgolys izlūkšņu „siļdeitais pīns” ‘biezpiens’ paīt nu bīzuo pīna dabuošonys tehnologejis. Vēļ ir pameikstais, tik tys jau ir bīzais pīns, atjaukts ar kriejumu, -- eists lauku gordums. Te vēļ der pasaceit, ka volūdneicai Brigitai Bušmanei ir vasala lela gruomota par nūsaukumim, kas saisteiti ar pīnu i pīna produktim, -- „Pīna vuordi” („Piena vārdi”. Rīga, 2007). Tī i sipisnīks ar sibisnīku, tī i pameikstais ar tatarvanu i vēļ vysaidi breinumi deļ 21. godu symta latvīša...

Apvyda vuords ir i „lepestnīks” ‘taurenis’, i jū, taipat kai īprīkšejū (sipisnīks), nu metodikys pusis jamūt, taiduos apvaicuošonuos likt navajadzātu. Tys byutu apmāram tys pats, kai gribēt, kab ļauds plotai zynuotu, saceisim, kas ir kūrzemnīku sizliņš ‘škierzlots’ voi liblaba ‘tauriņs, piec Stroda -- tauriņš, koč itaidā formā tys ir čyulisms, izlūksnēs -- lapatnīks, lepe(s)tnīks, lipiņs, metļuks i c.’. A vaicuot, kas ir kūrzemnīka rācenis ‘buļbe’ voi knausis ‘ūds’, byutu jau „gūdeigi”...

Vyspuor -- loba līta taida apvydu vuordu izzynuošona!

22. marta vokorā, VEFa Kulturys nomā sovu 25 godu jubileju nūsvieteja „Olūteņš” -- nazkodejais Reigys latgalīšu bīdreibys „Trešō zvaigzne” ansamblis, niu VEFa Kulturys piļs Latgalīšu sadzeivis dzīšmu ansamblis. Sovus bolsus pi saiminīku -- senioru grupu i iņdividualūs dzīduotuoju, deklamātuoju -- koncertā dalaide i Latgolys studentu centra folklorys kūpa „Ceidari”. Saguoja vēļ skaneiguok par seniorim. A, ļauds, kūpys nūsaukumu izdzierduši, otkon vaicovuos, kas tys taids? I maņ pošai itys vuords nav dzeivs. Ka veromēs V. Lukaševiča vuordineiceņā, tī skaidruots tai: ceidari -- ‘koncentriski apli iz iudiņa viersa’. Tok tūlaik jau i tys, kas mozūtnē solys (pi myusu nabeja vuorda dzeraune, sacejom -- sola) bārnu dareits, te varātu byut dūmuots -- nazkod lasejom ploskonus akmisteņus, kab laidelēt pa iudiņa viersu. Jūs vajadzēja svīst tai, kab akmiņs „atsasystu” pret iudini (dasadūrtu iudiņa) i pasalāktu pa vairuok reižu. Kū taidu apļu -- tys aiz tuo -- vairuok, tū svīdīņs lobuoks skaitejuos. Breineiga padareišona deļ bārnu pavasarī...

PAĻDIS!

Asam palaiduši pādejā gaitā sovu Emileju Kalvāni... Kuplā, daudzeigā pulkā -- vakar, Salaspilī. Guļdejom Salaspiļa vacajūs kopūs. Guļdejom, jau i sova veida humora dzierksteņu atrozdami -- Emilejai tī loba vīta na tik pa tam, ka jei niule suonim / sūpluok / rādā ar sovys mozūtnis saimis ļaudim, a i deļ juos rodūšuo gora: tīpat i Augusts Egluojs nazkur paglobuots (iz dreizys rūkys juo kopa cikom kas naatrodom). Rokstu ituos, niule par daudz zeimeiguoku tykušuos, vītys vuordu, i, pas, kai nasaroksta latgaliskuok -- vajadzātu tok byut Solyspiļs! Varbyut pa tam, ka itei vīta tuoli nu Latgolys, -- taidom nūsaukumus puorjamam caur latvīšu literarū volūdu, varbyut pa tam, ka itei myusu dīnu piļsāta patīseibā nav nicik vaca i saistuos ar padūmu laiku. Vacuo patyka zam iudiņa deļ Reigys HESa, vacuo beja -- Kirchholm ‘Bazneicys sola’: iz mozys Daugovys salenis nazkod stuoviejuse vīna nu pyrmūs katuoļu bazneicu Latvejis teritorejā. 17. g. s. solai dūts jauns vuords -- Muorteņa sola.

Pasaceit paļdis (ka grybātu ar vīnu vuordu, varim saceit: papaļdeit, papaļdinēt) gribīs daudzim. (A vuords „paļdis” cielīs nu lyuguma „Paleidzi, Dīvs”! Tys zeimoj, ka i myusu dīnuos, saceidami  „Paļdis!”, prosom Dīva paleiga tam, kam paļdejam. Otkon lela tautys gudreiba...)

Paļdis mērdzinītem i jūs „Austrai” par dzīduošonu Emilejai! Kod zvanejomēs, mērdzinīši jutuos cīši nūsabādovuši i sacejuos, ka sevkurā gadīnī cylvāki 3–4 atskrīs sovys nūvadneicys pavadeitu. Atbrauce apmāram puse kora i beja cīši īdareigi vysā.

Paļdis drycānīšim ar jūs atsauceigū draudzis bazneickungu, i seviškys paļdis Matvejāna Aņneņai!

Paļdis vabalīšim par syltajim atmiņu mierklenim nu Emilejis dramaturga gaitu!

Paļdis kolncīmīšim par pīmiņu -- jim ar Emileju beja loba saskaņa. Bērēs kolncīmīši sacejuos, ka jūs sadarbeiba ar latgalīšim navar tai dreiži beigtīs, -- paļdis jim i par itū!

Paļdis Latgolys jaunajim (Ilgai, Iļzei, Jureišam, Andrejam), kurim taipat beja svareigi pabyut ar Emileju juos pādejā gūdā!...

Paļdis (kas zeimoj -- paleidzi, Dīvs!) vysim, kas bejom nu molu molom i placu pi placa Salaspiļa kapleicā itū pīktdiņ!

Emileja saceja:

„Cikom viņ sauleite rūtuos

I zuoleite zemeiti kluos,

Bruoļ, tev byus svieteiba rūkuos,

Tev dvēselē ticeiba, muos!

Cikom viņ darbeibā esi,

Prīca, bruoļ, pīstuos tev kluot,

Vīglys byus gryutums, kū nesi,

Kai vyss, kū lamts prācavuot.”

Kab tai i byutu!

Navāg maņ lelys prīcys...

„I navāg maņ lelys prīcys, Ni lelu pasauļa lītu... ” raksteja latgalīšu dzejneica Emileja Kalvāne, a niu jau -- i poša mozuo mozumeņa jai vairs navajag ... Beigušuos juos fiziskuos i goreiguos mūkys, niu jei -- jau myužeibys ceļā... Myruse šūnakt. Trombs! Globuos Salaspiļa kopūs -- pi mamys, bruoļa, muosys i cytu pīdareigūs...

Otkon juosoka lels PAĻDIS Jam, ka koč itik paspiejom sovys ciļvieciskuos pīzeišonys Emilejai paruodeit, pasaceit... Emileja dzeivova gryutu dzeivi (i taida jei jai beja nu dzimšonys), dzeivova pīticeibā, turādamuos iz sovys, jau izauguša cylvāka vacumā atrostuos, puorlīceibys par lītu kuorteibu, kod vysam -- sovs, par agru voi vālu vysa sasakuortuošonu:

„Lai pasauļs mani gūdā naceļ --

Es nagrybu i nav par kū,

Pats Dīvs iz sovu rūku paceļs

I ness iz dzeivi myužeigū.”

Jei tū skaidri i cīši zynova, a loba vuorda nu sovu ļaužu, nu sovu nūvadnīku vystik gaideja...

„Salicit maņ rūzis kliepī, 

Cikom rūkys syltys,

Sovys lāskys naapsliepit,

Beistitēs nu vylta!

 Pasokit maņ vuordus meilus, 

Cikom dzierdēt spieju,

Atsazeistit, cikom dzeiva,

Kū jums nūzeimieju...” 

Ka nasagaideja, -- nasasirdeja. Jei -- ituo pasauļa Lelais Mūcinīks. Varēja tikai breinuotīs, kur jamās juos spāks piec vysu naveseleibys viļņu, kas beiguos beja jau vīnā lelā i nabeidzamā paisumā puorsavārtuši... A spāks tyka sajimts -- ticeibā!... Dzeivis pādejā cielīnī Emilejis ticeiba i atsadūšona iz Juo beja sasnāguse apogeju:

„Korstu osoru i suopu vaidūs

Augšuok sirdi paceļu i gaidu,

Tāvs muns, Tovys žielesteibys dalis,

Aizlyudzūt, lai nūteik Tova vaļa!

Tovai vaļai padeveigi ļaunūs --

Zynu, Tu maņ dūsi spākus jaunus.

Bet, lai ticeiba iz Tevi nanūdzystu,

Dūd maņ atsasprīst pret Tovu krystu!”   

Emileja myužeibys ceļā devēs, kai latgalīts saceitu, dasadarejuse -- piec sovys meiluos Latgolys apcīmuojuma, piec dziļā sirsneibā vadeitys dzejis piecpušdīnis Rēzeknē paguojušajā sastdīnē, piec sovu ļaužu satikšonys. 8. martā Vladislava Luoča Latgalīšu rakstnīceibys muzejā Pītera Luoča pulcynuota kuplā skaitā beja saguojuse, sabraukuse vītejuo iņteligeņce -- Emileja prīcovuos par Vogulim, par duovonā sajimtū Voldemara gruomotu „Sirds bolss”, par marta „Katōļu Dzeivi” (kai labi puorsteigums īsadeve Maruteņai ar Co!), par Pītera puzuri, pučem. Seviška prīca jai beja par sabraukušajim drycānīšim -- juos rodūšuo gora pacāluma turātuojim i, vysupyrmom kuortom, caur Ontonu Matvejānu (niule, kai poši tū muzejā redzējom i dzierdējom, Matvejāna dorbu ar „Almus” breineigi turpynoj konservatorejis students Juoņs Trūps).

Piec dzejis piecpušdīnis, kurū skaneiguoku i kruosainuoku dareja sirsneigais „Almus”, Emileja vēļ sabraukova da Matvejāna i juo Aņnenis. Atsagrīzuse Kolncīmā, -- lobu pruotu ļuovēs iņtervētīs Ilgai Šuplinskai. Kod sasazvanejom juos dzymtajā dīnā, beja jau izguodovuse sev jaunu sapynu -- pavasarī, ka Dīvs vēļ dūtu spāka, brauks da Matvejāna Aņnenis, kab par Ontonu suoktū apceriejumu pīraksteit. Tik šūnakt -- apklususe juos namīreiguo sirds iz laiku laikim... I literata spolva rymuse.
PAĻDIS, Emileja, par boguotū myužu -- ar prīcu i skumi leidza ar molys pīlejušū! Paļdis par rostū vareibu dasadareit, -- a vysa padareit vysleidza nivīns naspiej...

Paļdis Juoņam Eļkšņam i Iļzei Spiergai par obejom Kalvānis gruomateņom -- tamuos tik daudzi kas var īviļņuot myus jaunim dvieseļu paisumim!... 

Caur Tevi...

Nedeļa suocās ar tezem Artura Ūzula (Ozola) dīnys konfereņcei 20. i 21. martā. Svātdīnis vokorā darokstu sovejuos, pyrmūdīnis reitā kerūs pi vysa kruojuma puorsavieršonys. Nazkurā breidī mani vystik ir danuocs viruss, ap dīnys vydu acs jau lāc nu pīris uorā i nuoss (pi myusu nasoka daguns) kai Salavečam. Tezis skaiteit dabeidzu, a iz fakultati naīmu -- juopaguļ, juolosa spāks reitam, kod lekcejuos navar naīt.

Patīseibā par vēļ nazkū svareigu šudiņ ir juodūmoj jau nu reita: 1954. goda 3. martā šuo pasauļa gaita suokusēs Viļānu Maruteņai, oficialuok, „Katōļu Dzeivis” redaktorei Marutai Latkovskai (dzym. Stafeckai). Jamūt naoficiali, -- ituo izdavuma muotei i krystamuotei, atbiļdeigajai redaktorei i korektorei, taipat korespoņdentam, fotografam, administratoram, ekspeditoram -- kaidi tik dorbi nav dareiti, kab žurnals izītu i da myusu atītu!...
„Katōļu Dzeive” ir Atmūdys laika aukliejums, ituo izdavuma nūzeimi da gola acimradzūt tik ar godim saprassim. Kai kas bejs pa tim 25 (žurnals suoce izīt 1989. g. Leldīnē), Maruteņa drusku pastuosta vīnā „Kolnasātys” raidejumā. Vysaidu tehnisku i psihologisku byušonu ap žurnalu lobuok par jū nazyna nivīns... A ūtrei ituos lītys puse ir spūdra bez gola -- cik lobu dorbu suocīs i guojs tuoļuok, „K.Dz.” (namaineigi -- ar Maruteņu prīškā) byunūt par koč kuo iniciatoru, koordinatoru voi, kai myusu dīnuos saceitu, -- moderatoru!...

Zvonu jai nu reita, dzīžu „Sveicynojam, vielejam...” -- ar vysu sova bolsa šuo breiža nazalū pīskaņu. Smejamēs obejis. Vaicoju, voi jau sviņ? Nu, nā tok -- „Katōļu Dzeive” juonūdūd, atīs Siļveite („Katōļu Dzeivis” salicieja, maketa veiduotuoja i dizainers Siļveja Tuča -- Marutenis breineigais paleigs jau daudzus godus). Maruta na tik ar Siļveju labi sasaprūt, i mes obejis asam „sasadzīdovušys” pa itim garajim godim. Jei olpom smejās -- nazy kuram Latvejis žurnalam vēļ ir sovs profesors i, nu ūtrys pusis, nazy kuram Latvejis profesoram vēļ ir sovs žurnals?... Tai apmāram i saīt.

Vīna līta ir naapstreidoma -- raksteit latgaliski suoču taišni „Katōļu Dzeivei”. „Lementars” beja piečuok, a pyrmais ryudejums sajimts „Katōļu Dzeivē”. 1990. g. 1. nr. aizadrūsynovu padūt bolsu, kab volūdneicu Annu Stafecku aizstuovēt. Anna 1989. g. „K.Dz.” 5. nr. beja nūdrukovuse sovys „Pīzeimes par volūdu” -- puordūmys par latgalīšu raksteibys napiļneibom, par vajadzeigajom puormaiņom tamā, i iz pīmatumu garai nabeja juogaida: koņservativu ļaužu mums nikod nav tryucs. Atmūdys laikā guodūs par latgalīšu raksteibu, saprūtams, bejom īsasaistejuši i mes, kas volūdnīki. Darejom vysu zineiguo profesora Ontuona Breidaka vadeibā. Vasala viesture jau tys vyss niule...
Lai kai kod guojs, ir juopīzeist tik voi tai, ka „K.Dz.” bejuse i jaunūs autoru audzynuotuoja, i latgalīšu rokstu volūdys izkūpieja, i -- daudzūs gadīņūs -- ceļavods latgalistikā. Tai tys -- nazkod, kod žurnals suoce izīt, tai i myusu dīnuos. Voi par tū bīži padūmojam?... Ka saceit par sevi, vyss ir lobā sazūbē -- itymūs garajūs navīglajūs godūs asmu jutusēs na tik kai devieja, a i kai lela sajiemieja. I Jis itū vysu laiku ir bejs ar mums, ticit tam voi naticit!...
Bīžuok asmu Marutenis badeita, kab koč kū atrostum, atsyuteitum, pīraksteitum, puorbaudeitum, na steigusēs iz „K.Dz.” pyrmuo, koč ir i izjāmums -- raksteni, materiali par sibirīšim („K.Dz.” tagad pazeist i Sibirī). I labi, ka tai -- byus nu kuo atsuokt kod naviņ... Tai, dūmoju, šudiņ varātu saceit daudzi.
„K.Dz.” myužā pacīš mainejīs daudz kas -- nu 50 000 eksemplaru suokumā niule skaiteituojim „vajag” drusku vairuok par tyukstūšu. I na jau pa tam, ka „K.Dz.” publikacejuos koč kas ar divskani [uo] pasaruoda!...

Paļdis, Maruteņ, par godim, kas dzeivuoti placu pi placa, paļdis par Rubikonys puorīšonys reizem, paļdis par guoztajim vazumim iz sovu koč i nacylūs augumeņu! Caur Tevi i muna gaita tykuse pylnuoka, paļdis! I -- turīs tuoļuok: Tev ir kuo dūt cytim, Tu esi boguota!... 

Tai daguojs jau pyrmūdīnis vokors. Vys vēļ gulstavoju: īsna lela, golva suop, izaleidzu ar tautys medicinu: pīnu, madu, casnākim (lai atlaiž Strods, naspieju raksteit kiploks -- na jau „smolkūs” germanismu mums sovu slavismu vītā vajag, a latgalīšu viersizlūkšņu formys mums itam augam nav). Zvona Maruteņa: niupat ar Siļveiti nūdavušys marta „K.Dz.”, a Raivs apsūlejs nūdrukuot da sastdīnis. Byus, byus sirsneibā guoduotais puorsteigums myusu Emilejai Kalvānei iz juos 70! Kai labi! Gaiši ir tai -- prācavuot i sovā opolajā dzymtajā dīnā, kab cytam prīcu atnest!... 

Sastdīnē teikomēs Vladislava Luoča Latgalīšu rakstnīceibys muzejā Rēzeknē Emilejis Kalvānis „Atvosorys” svātkūs! Suokums -- 13:00...

Rūbōna...

A vui je, kas par nedeļu otkon saguojs!... Kai tautā soka, -- pylna par molys voi -- pylna kai acteņa. Kuo tik tuos septenis dīnys naījam sevī, ka tai padūmuot! Saceisim, itūnedeļ: semestra kasdīnys dorbs ar studeņtim (jau mieness kai jaunais semestris suocīs, ir jaunys akademiskuos grupys, pateikamu bārnu gona i niule -- prīca!; vakar sajimtuo pīmatuma, kam naasmu vaduse studentu iz Endzelina konfereņcis, par korektu pījimt navaru i napījamu...); vysaidu „planu kaļšona”, lītu saskaņuošona i dorbu dareišona ar kolegom, draugim, pazeistamim (na vīnai dīnai dzeivojam!); disertacejis (tai, ka pa vacam, niule jūs par promocejis dorbim sauc) aizstuoviešona par geografiskajim nūsaukumim (nūteik fakultatē, gribējuos tamā sēdē koč aci īsvīst -- i temats „sylts”, i „bārns” myusejais, cytaiži nu tuos apritis asmu „izšyupuota”; varātu padūmuot, ka piec 2009. g., kod Vītvuordu komiseju iz laika likvidēja, Latvejā pieški pulks jaunu zineigu ļaužu toponimikā beja saaudzs -- vys jau kod naviņ tiks zynoms, kas pa kam tī (komiseju atjaunojūt) beja i parkū „apīšona” nasabeidz: onomasti da šam ar „škirysku pīeju” nav bejuši slovoni...); kolegu klasiku tulkuotuos gruomotys prīškā stateišona (riezeknīši reikoj taidu pošu prezentaceju, tik na da jūs nedelis vydā patikt); dorbs ar Juri pi „Skreineitis” (nedelis suokumā jis vīns jamās ar „Lelvuorda” maketātuoju -- vierzuos, vierzuos koč cik i „Skreineite”; pīktdiņ pi juos pasadorbojam obeji); latgalīšu rokstu volūdys ekspertu komisejis sēde sastdīnē. Šudiņ -- vēļ „Trešōs zvaigznis” loba cylvāka apraudzeišona -- vaca jau myusu Emileja Astiča, nastypra... Par kotru pīmynātū „poziceju” varātu romanu pīraksteit, i smejūs sevī, ka labi beja vacajūs laikūs, kod aizjimtu ļaužu gaitys aizraksteja hronisti...

Gribējuos par Rūbōnu (= Daugovu) kaidu vuordu pasaceit. Koč i Rūbōna na Rubikona, Latvejai itei ups vysod bejuse cīš svareiga. Tai -- nu seņsenejūs laiku, kod taidys Latvejis vēļ nabeja. Myusu upi poemā „Aulaeum Dunaidum” „Daugovys pakluojs” (koč latgaliskuok vys jau „dečs / dekis” byutu...) ir apdzīdovs Reigys viersveiskupistis hronists 16. g. s. humanists Augustyns Eicedejs (Augustinus Eucaedius). Kai i cyti vydslaikūs saraksteitī teksti latiņu volūdā (pa tam skaiteituojim moz pazeistami), Eicedeja poema dūd svareigys zinis par Reigu, par Reigys veiskupim i tt. Poemā apjimtais laiks ir nu 12. da 16. g. s.

Breineigi ir tys, ka „Daugovys pakluoju”, kuo paruodeišona ļaudim beja 27.02., ir atdzejovuši myusu fakultatis studeņti (komeņtiejuši vuiceibu spāki, projekta vadeituoja -- Brigita Ceirule (Cīrule)). Niule kotrys, kam iņteresej vydslaiki, var raudzeit tymā dečī atrast sev kaidu svareigu graidu, paviļkt sev kurū naviņ sītū ci magštū neiti -- par Livonejis laika latvīšim i kaimiņu tautom, par jūs kulturu, ticeibys lītom i tml. Runojūt latgalīšu tautysdzīsmis vuordim, niu -- „Lai slaveņa loba slyv” dorba dareituojim!

Rūbōna ir vacs Daugovys nūsaukums, zeimoj -- ‘sorkonuo upe’. Pareizi itū nūsaukumu ir raksteit i runuot ar garu „u” i garu „o” (latgaliski pareizi to laikam byutu ar garu „u” i eisu „o”, tik par itū vēļ vajadzātu pasavaicuot nu klasiku...).

Dasaceit te der vēļ i tū, ka na tik Eicedejam myusu Rūbōna ruodejusēs svareiga. Almanahu turpynuojumūs ar nūsaukumu „Rubon” Viļņā pūļu volūdā vāluok izdeve gaišais Latgolys muižinīks Kazimers Buinickis (Kazimierz Bujnicki; 1788–1878). Vysa izguoja 10 siejumu (1842–1849), tymūs i kulturviesturiski materiali, i dailliteratura, i praktiskys pavuiceišonys saiminīkim laukūs. A K. Buinicka nūpierktū Dagdys muižu nūdadzynova satracynuotī ļauds 1863. g. aprelī t. s. pūļu dumpa laikā. Sadaga na tik kuormi, a i daudzi Latgolys puorguojušūs laiku izzynuošonai svareigi dokumeņti... Palela leidzeiba ar Boleslava Brežgo arhivu Daugovpilī...