Navāg maņ lelys prīcys...

„I navāg maņ lelys prīcys, Ni lelu pasauļa lītu... ” raksteja latgalīšu dzejneica Emileja Kalvāne, a niu jau -- i poša mozuo mozumeņa jai vairs navajag ... Beigušuos juos fiziskuos i goreiguos mūkys, niu jei -- jau myužeibys ceļā... Myruse šūnakt. Trombs! Globuos Salaspiļa kopūs -- pi mamys, bruoļa, muosys i cytu pīdareigūs...

Otkon juosoka lels PAĻDIS Jam, ka koč itik paspiejom sovys ciļvieciskuos pīzeišonys Emilejai paruodeit, pasaceit... Emileja dzeivova gryutu dzeivi (i taida jei jai beja nu dzimšonys), dzeivova pīticeibā, turādamuos iz sovys, jau izauguša cylvāka vacumā atrostuos, puorlīceibys par lītu kuorteibu, kod vysam -- sovs, par agru voi vālu vysa sasakuortuošonu:

„Lai pasauļs mani gūdā naceļ --

Es nagrybu i nav par kū,

Pats Dīvs iz sovu rūku paceļs

I ness iz dzeivi myužeigū.”

Jei tū skaidri i cīši zynova, a loba vuorda nu sovu ļaužu, nu sovu nūvadnīku vystik gaideja...

„Salicit maņ rūzis kliepī, 

Cikom rūkys syltys,

Sovys lāskys naapsliepit,

Beistitēs nu vylta!

 Pasokit maņ vuordus meilus, 

Cikom dzierdēt spieju,

Atsazeistit, cikom dzeiva,

Kū jums nūzeimieju...” 

Ka nasagaideja, -- nasasirdeja. Jei -- ituo pasauļa Lelais Mūcinīks. Varēja tikai breinuotīs, kur jamās juos spāks piec vysu naveseleibys viļņu, kas beiguos beja jau vīnā lelā i nabeidzamā paisumā puorsavārtuši... A spāks tyka sajimts -- ticeibā!... Dzeivis pādejā cielīnī Emilejis ticeiba i atsadūšona iz Juo beja sasnāguse apogeju:

„Korstu osoru i suopu vaidūs

Augšuok sirdi paceļu i gaidu,

Tāvs muns, Tovys žielesteibys dalis,

Aizlyudzūt, lai nūteik Tova vaļa!

Tovai vaļai padeveigi ļaunūs --

Zynu, Tu maņ dūsi spākus jaunus.

Bet, lai ticeiba iz Tevi nanūdzystu,

Dūd maņ atsasprīst pret Tovu krystu!”   

Emileja myužeibys ceļā devēs, kai latgalīts saceitu, dasadarejuse -- piec sovys meiluos Latgolys apcīmuojuma, piec dziļā sirsneibā vadeitys dzejis piecpušdīnis Rēzeknē paguojušajā sastdīnē, piec sovu ļaužu satikšonys. 8. martā Vladislava Luoča Latgalīšu rakstnīceibys muzejā Pītera Luoča pulcynuota kuplā skaitā beja saguojuse, sabraukuse vītejuo iņteligeņce -- Emileja prīcovuos par Vogulim, par duovonā sajimtū Voldemara gruomotu „Sirds bolss”, par marta „Katōļu Dzeivi” (kai labi puorsteigums īsadeve Maruteņai ar Co!), par Pītera puzuri, pučem. Seviška prīca jai beja par sabraukušajim drycānīšim -- juos rodūšuo gora pacāluma turātuojim i, vysupyrmom kuortom, caur Ontonu Matvejānu (niule, kai poši tū muzejā redzējom i dzierdējom, Matvejāna dorbu ar „Almus” breineigi turpynoj konservatorejis students Juoņs Trūps).

Piec dzejis piecpušdīnis, kurū skaneiguoku i kruosainuoku dareja sirsneigais „Almus”, Emileja vēļ sabraukova da Matvejāna i juo Aņnenis. Atsagrīzuse Kolncīmā, -- lobu pruotu ļuovēs iņtervētīs Ilgai Šuplinskai. Kod sasazvanejom juos dzymtajā dīnā, beja jau izguodovuse sev jaunu sapynu -- pavasarī, ka Dīvs vēļ dūtu spāka, brauks da Matvejāna Aņnenis, kab par Ontonu suoktū apceriejumu pīraksteit. Tik šūnakt -- apklususe juos namīreiguo sirds iz laiku laikim... I literata spolva rymuse.
PAĻDIS, Emileja, par boguotū myužu -- ar prīcu i skumi leidza ar molys pīlejušū! Paļdis par rostū vareibu dasadareit, -- a vysa padareit vysleidza nivīns naspiej...

Paļdis Juoņam Eļkšņam i Iļzei Spiergai par obejom Kalvānis gruomateņom -- tamuos tik daudzi kas var īviļņuot myus jaunim dvieseļu paisumim!...