Mienesneica

Parkū laukūs ir tik labi? Partū ka tu, ciļvieceņ, esi tī dobā. A tei Latvejā, paļdis Dīvam, vēļ napavysam samaituota. Kai paīt pylnuo mieneša nakts, ustobā ni nūsēdēt!...
Geņgereišūs tei iz vysys mutis smaideiguo ripe (pi myusu nasoka mienesnīks, koč atlasynuojumam ni vainis, ir vīnkuorši mieness: i goda divpadsmytuo daļa mieness, i tys, kas pi dabasu, mieness) izaceļ nazkur nu aiz Teļa vacainis, tai ap Tumaša kaļneņu. Tūlaik garai speid viers kūku viersyuņu, cytureiz vysu nakti. (Ni radzāts, ni dzierdāts tys Tumašs, i Kruoslaukys pogosta jis nūteikti skaitejuos, na Izvolta, a pakaļneitei pi Valaiņa pūra, kuramā nazkod pat rudzi audzāti (piec ūtrūs vaidu tys, kod mamuks jau beja atguojuse iz Geņgereišim dzeivuotu, poša pīmiņu vairs tik kanovys ap teirumim deļ jiudiņa nūlaisšonys), sazyn pa kam dūts Tumaša vuords. Varbyut kaids gadīņs ar tū puisi tī bejs -- Jurāni jau suonim ar myusu solu, a ļauds agruok ar kaiminim dzeivova cīš draudzeigi. Mozūtnē da Tumaškaļneņam (naasam patīsi tamā reizē, kod sokom, ka latgalīši saliktiņu nalītoj, ka jim vīnys vuordkūpys, -- ir mums i saliktini!) skrējom zemineišu laseitu. I bīzys bārzlapis sorkonom golvom tī labi auga, ratai kurei beja tuorpūta. Dīvamžāļ na tik Tumaša seņ vairs nav, a jau i juo Viktora. Vys daguoja apsarunuot kod kopūs ci ļaudīs, vēļ nūsajēmem obeji Izvoltā pi kluba piec sabolsuošonys par vīneigū vaļsts volūdu tymā krīvu sacaltajā trokumā. Cylvāks dzeivoj eisuok, nakai juo pīmiņa, nui, tai ir. Ak, atminis, atminis -- kai teic sātā, ar jom viņ var nūbyut nu reita da vokora...)

Taidu pylnū mienesi var redzēt tik laukūs: Reigā voi nu mieneša nav (kai tok navarātu byut), voi ratai acs pret dabasim ceļās (nav labi tys). Jamūt nu volūdys pusis, apstuokļa vuordu ratai (i tam leidzeigus) var saceit/raksteit i cytaiži -- gramatiski loba forma ir reši, tik Dīnvydlatgolā adverbi bīži ar golūtni -ai beidzās. Jaunim apstuokļa vuordim, kas darynuoti nu eipašeibys vuordu, navajadzātu likt golā tuo -ai vysim bez izškireibys! Koč i vacuo myusu pošu volūdys sistemys golūtne, koč i paīt ar lītaunīkim, -- tai vysleidza teik grākuots pret volūdys goru!

Cik namīreigi skrēja muokūni dabasūs rudinī piec Pītereiša -- vēļ niule acīs i pruotā... Itūgod nazkaids pīklusums vysā -- ni namīra, ni skrīšonys, ni satraukuma. I muokūni mīreigi. 

Uļmana ļauds!

Tai storpkaru audzis ļaužu sauce mamuks, sirdīs olpom vēļ dalykdama: „Paga, paga, apmiers Uļmana ļauds, tūlaik jius valnu redzēsit!...” Kas zyna, cik brīsmeigs tys valns kuram pasaruoda voi vēļ pasaruodeis, nu skaidrys, ka dorba tykums Latgolā atmierst... Tik kai kaids rudiments vēļ turīs, kai pirškauļs nu cylvāka astis tuoleimajā paguotnē... Žāļ, kai tai, a vēļ vaira žāļ, ka nazy voi dorba prīca ļaudīs atsagrīzs dreiži -- izlutušai mīsai gryuši par darbeigu palikt. Bruoļs soka vēļ tai: „Padori sasolušu uobuli par nasasolušu -- naizīs!...” Nui, nui, i te na tik tys: „Kod mes augom...”

Izlutušuo sabīdreiba gaida kotra nīka aizmoksuojuma. I vēļ kab na vīnkuorši byutu samoksuots, a „par Eiropys cenom”!... Laukūs atrast cylvāka, ar kurū var sarunuot i drūši zynuot, ka sarunuotais paliks, kai runuots, -- ui, cik gryuši! Da i dorba eisti vairs namuokam. Saceisim, ar izkapti pļaut namuokam, ar trimeri -- byušona jau lobuoka, tik apniceiga, dreiži atbuost, tai apsapļaušonu ap sātu teik atlykta. I tam leidzeigi. Pa tū laiku mežs īt viersā, prūdu puorjam bebri (koč pareizuok jūs par babrim byutu saukt i taipat raksteit; i Strodam ir babris), tuorpi jau par lelū ceļu ruopoj, dreiži byus iz pogolma. Taida niule tei lauku idile...

Vys dūmoju par sovu tāvu ar muoti -- jī to sūļu naskaiteja... Dorbs dzyna dorbu, i vyss jim vedēs! Tāva dzeivis gudreiba (beja iz ostoņpadsmit godu vacuoks par mamuku), muotis energeja i spāks ļuove jim īsadzeivuot i iz pīcdesmit sotku (tik viņ tuos zems turēt beja ļauts kolhoza laikūs) ar vysom sovom četrom atlasem: treis dālim i meitu (myusu laikā tys skaitejuos daudz -- nazkod bārnu tik pylnajuos latgalīšu saimēs, myusu pusē četri beja vēļ tik Cjukešu Juoņam ar Kustaņci, a iz vysu vairuok -- septeni! -- Martaļa Donei ar Moni...). I mums sovi darbeni beja nu bārna kuojis i pa myusu spākam. Myuža golā obeji aizajēme ar tū, kuo par dzeivi nabeja darejuši: tietjuks beja suocs peit kerzis (cytur Latgolā saceitu -- skalineitis), mamuks jēme rūkuos tamburku (tamburejamū odotu), graizeja vacūs lokotus i nu jūs taiseja palavīceņus (pakluojeņus) -- vairuok opolus, mozuok kantūtus. Dorbs, kas beja īlykts rūkuos voi palics pruotā nu mozūtnis, atsadzeivynova, tikū juo aizavajadzēja. Ka tai padūmuot vēļ, tok tāva tāvs myra, kod myusu tietjukam beja tikai pīcpadsmit godu. I palyka Oduma vacuokais dāls Juoņs par sātys saiminīku, jis tū varēja! A kū nu agruokuo puorjamam mes?...
Iz laukim niu braucam „atsapyust”. Piec lobys „atsapyusšonys” iz reita otkon prosuos „atsapyust”... Tai dīna puorīt, a dorbs stuov. Skaidrys, na vyss tik cīši skrīnams, daudz kū var padareit i vāluok, tik dorbs vysleidza pats napasadora ni šudiņ, ni reit!... Vadynoju unuku īt ūtrā klāvā apsavārtu, kai jūs baba vysu pamatuse. Kod lūpu vairs nabeja, jei klāvu kuortova, „kab byutu teirs”. Ni dzeita, ni stateita, a pa tam, ka: „Muna sirds tuo nacīš...” Nakuorteibys nacīte, pa rūku golam dareituo nacīte, bezdarbeibys nacīte. Na „vysu” paspēja, kas beja nūdūmuots. Ka byutu paspiejuse, vysleidza kū naviņ vītā atrostu... Namuocēja jī bez dorba -- itī Uļmana ļauds!... Lai gaiša jūs pīmiņa!

Aina

15. augusta vokorā atbrauc Aina -- mamuka krystameita. Kristeitu juos nazkod vede Kūdeņu Pīters, Ainys tāva bruoļs, ar mamuku. Brauce da tiveimajai Peipiņu bazneicai. Mamuks tūlaik beja jauna meita, vēļ bārna sateit, kai vajag, namuocēja. Vāluok poša na reizi smējuos, kai jī ar Pīteri „pīsamūcejuši”. Īlyka bārnam vuordu Anna, tik par Aņneņu Ainys, ruodīs, sauc vīns vīneigais cylvāks -- juos veirs Toliks. Ar godim tei kristeituo Anna nazkur pagaisa, kai i daudzi cyti latgalīšu krystomī vuordi... Saceisim, zynu vīnu Anastaseju, kurei Vydzemē par Aiju puorsavārtuse, i tml. Aina nu sova krystamuo vuorda nabāg, nā, jei na taida, ar jū latgaliski runojam i Reigā. Dzeivuotu jī sovūs Pluoņūs (sarokstūs itei sola laikam Meļderyškys, nazkai raudzeju saprast, kas pa kam), skaidrys, ka vyss byutu pa vacam.

Ir taida karteņa, kur mamuks ar mums vysim četrim nūsajāmuse. Cīmovom pi Pluoņu Juoņa ar Ļuci (Ļuce -- mamuka muoseica; pi myusu nasoka muosiniška). Aina tamā karteņā jau lela -- skaista, jauna meita, eista mārga. Labi pīmiņu, ka nūbraukuši tūreiz bejom iz tai sauktūs u·hodzinu -- saiminīki nu vacuos sātys puorguoja iz jaunuos, beja sasalasejuši tyvuokī rodi. (Cytur ituo nūtykuma sauc cytaiži. Ontonam Zvīdrai ir stuosts ar nūsaukumu „Īlyuženis”, i tys ir tys pats, kas myusu molys u·hodzinys.) Koč i piec jaunys sātys īsvieteišonys, itūs Kūdeņu saime nazkai dreiži puorsacēle iz cyturīni -- kai pi myusu saceja, nūbrauce „da Latvejai”... 

Pluoņu Juoņs, vāluok i Ļuce, myuža mīru roduši Saulkrostu (mamuks saceja -- Sauļkrosti, tai byutu pareizuok i pa latgalīšu gramatikai, tik kas jūs vaira tai raksteis!...) kopūs, jūs bārni i unuki dzeivoj pa Saulkrostim, Reigu. Aina iz Aglyunu dūdās kotru god i piec vysa „apbrauc radni”. Malacs mamuka krystameita!

Pārņ Aina sovu krystamuoti vēļ satyka, pasarunova obejis, koč kū aizkūde celinīki pi myusu. Paļdejom par īskrīšonu. Šūgod iznasu mamuka rūkdorbu kuli i dūmu Ainai izalaseit nu mamuka pādejūs adejumu -- mamukam patyka, ka var kū ūtram īdūt. Zam beigu jei vys „daleja montu”, apdaleja (pa vacam saceitu -- apdāravova) vysus ar sovim adejumim, tamburiejumim. Koč i, kai jei saceja, saskrybynuotim „nu tuo bednuo kapitala”, tik voi cenā duovonys vierteiba?... Nabeja vairs mamukam lobys dzejs, uordeja vacūs lokotus (pi myusu jūs nasauc par kokorim voi kokarim), kaidus jakus, džemperus, tyna komuleišūs i adeja, adeja. Da i nasaredzēja jai vairs labi, pa tam lobuos dzejs vaira napierkom... Na pa skūpumam, jei poša saceja napierkt. A bez dorba vysleidza namuocēja -- taida jūs audze! Kai mamuks poša saceja -- Uļmana ļauds!...

Materiala lobuma Ainai nu krystamuotis datics pavysam moz. I kū lai jei byutu variejuse daudz dūt -- muote ar četrim bārnim?... Pīmiņu, kai nazkurā reizē mamuks krystameitai, iz taida poša 15. augusta īskriejušai, varēja izduovynuot 10 rubļu i par tū cīš prīcovuos -- varēja pat byut, ka devieja beja prīceiguoka par sajiemieju. Zam Jaunuo gods, cytureiz i iz Leldīnis (pi myusu itī svātki ir Lieļdine) mamukam vysod atguoja skaists apsveikums -- krystameitys gūdcīneiba pret krystamuoti beja lela.

4. decembrī mamuku škierstā apsedzem mes ar Ainu... 

Zam i piec 15. augusta

Gribējuos byut Aglyunā i šūgod. Lai byutu kai byudams, nu tys īvadejums kam leluokam, tys „Kungs, apsažāloj!” ir i muns... 14. augusta vokorā leidza brauc i Juoneiša mozī, tik jim tys vyss vēļ eistyn par agru!...

Aglyuna -- skaidrys, ka reizē i vareiba satikt sovejūs. Bīži pat -- na puoruok kū sarunojūt, a tiktīs izīt vysod. Pi golvonūs vuortu maun Eriks -- gaišuo Latgolys zvaigzneite (i teišā, i puorcaltā nūzeimē, koč nu „nasamaituotu” puoruok „gudrī” juo, koč jam pošam naīsagrybātu latgaliski runuot „pareizuok” -- varakļuonīši tok ir eistyni latgalīši, lai kai jūs tī dola i puordola!...). Tīpat sasaskrīnam ar Viju -- nazynovu, ka i juos mama naseņ davusēs myužeibā... Gryuti mieneši bejuši, eists puorbaudejums jai i Bārtuļam. Izturāts! Vija vēļ dūmeigi nūsoka: „A kai nazy tim, kas bez ticeibys?...” Nui, par itū ir izguojs padūmuot na reizi, seviški, kod runa par vacajim. Kū dareitu taidys bez spāka palykušuos, bīži vysu pusaizmierstuos, babenis myusu laukūs, ka jom nabyutu ticeibys?... Dūmoju i par sovu mamu -- cik spāka jai dasabuoveja, puoterus skaiteidamai! Piļneiga atsadūšona Juo vaļai, lela pasaļaušona iz Augstuokuo... Reizē i sevi atbreivuošona, atsateireišona nu vysa, bez kuo var apsaīt... Ar vacu vuordu sokūt, -- ceisteišonuos, vēļ viers zemis byudamam... Esi tu, mamuk, dabasūs, esi, -- cytaiži i byut navar! Verīs tu tagad iz myusu caur muokūņa maleņu -- pa tam tovā i tāva īpuostajā vīteņā ir tik labi... Kod naviņ saprass itū vysu i Pītereiša bārni, tik paleidzi jim! Paleidzi i jim, kai paleidzieji vysim, dzeiva byudama...

Kod mamuks vairs nabrauce iz Aglyunu, jei vysod deve deļ zīduojuma Dīva mameņai. Īlīku naudu skreineitē pi Dīva muotis kuoju i šūgod. Esi ar mums, Mameņ!... Garū ryndu asmu izstuoviejuse „gūdeigi” (šūgod asam bez gostu nu Sibira), reizē i nakts misē pabyudama. Solidarizejās ar mani Anda, paļdis jai! Bejom kūpā, i kod mamukam vajadzēja...

Ap stuņdem divejom asam sātā. Durovys šūgod juoatslādz pošai -- sitīs koč vysūs lūgūs, dauzīs durīs koč da reita -- dīvamžāļ vairs nav kam atsasaukt... Pyrmais 15. augusts taids... Ot, i ryugtuo suope!... 

Dīnā vyss ruodīs gaišuok... I cik lobu ļaužu satykts vēļ! Kūpā ar cytim itūgod īstyprynoj vīnu Sibira braucieju -- mozū Sonoru, kurei izauguse jau „lela”. A krystamuote jai nivīns cyts kai myusu Eta -- bārns pats jū izalaseja. Dazynovuse smejūs, ka cytaiži i byut navarēja -- itik godu pa Etys kliepi i placim dzeivovuse! A niu -- „lela”...

Sveši bārni dreiži aug, tū varējom saceit i par Ingrydys ar Ivaru (vys jū par Juri saucu sazyn pa kam, ļaunā najam...) dielenim. Šūgod iz Aglyunu beja sabraukuši ar vysim trejim, vysa kupluo saimeite. Prīca par jim. I na tik viņ par jim, a vysu kuplū bazneickunga draudzi... Labi tai!

Vēļ vīns gaišumeņš!...

Rūkys apsalaiž pabīži: tī guodi ap latgalīšu volūdu na cīš kam vajadzeigi... Jau seņuok asmu sacejuse, ka itys dorbs izīt „nenoskārstai vajadzībai”. Tai -- vaira kai 20 godu garumā... Na pa vasala cylvāka saprasšonai, nui, nui... Asmu smiejusēs i, ka pošai vīns vādars barojams, varu atsaļaut laiku breivveļt gaisynuot. Tik ryugta tei smīšonuos... Breinuma itymā vysā nikaida: dryva garai bejuse aizlaista. Da i tautys gudreiba soka: napateiceiba -- pasauļa olga!... Ci var vēļ trokuok, ka tai padūmuot: vacī napījam, jaunī -- labtik pamaitoj, kod, ruodīs, ir i tovā pusē... A cik vēļ „opolūs” pa vydam: olpom teic ‘slavē’, olpom lāc acīs voi viersā skrīn. Kai viejs grūza, tai i ciļvieceņš... Tik soku vēļ i vēļ -- nikuo nu sova dareituo latgalistikā nanūžāloju! Nicik!!! Ni varamūs augstūs akademiskūs titulu, ni tuo, ka vuorda volūdnīceibys viesturē „zalta burtim” nabyus, ni vēļ kuo naviņ cyta -- maņ gona tuo, kū byušu paspiejuse!...

Saprūtams, nivīns nav nu dzeļža. Kod apsalaiž rūkys pavysam, napalikt vīnai ir svareigi. Paļdis Dīvam, vīna naasmu, i tys zeimoj, ka vystik na vyss nūīt „pa tukšū” kai kaidam švakam streļčam...

Ir atsaroduse vēļ vīna Skaidreite... Jei zyna, kas ir „trešuo izlūksne”, jai nav guojs pi sirds augstūs školu īsacejums: „Kai gribi, tai runoj i roksti!”, jū mūka pīzynums, ka pi masu sazinis leidzekļu i iņternetu asūšī cytim soka vuiceitīs, a poši taisa klaidys. Jei meklej, vaicoj, vuicuos. Kab koč „lobī ļauds” nanūkūstu, nanūrītu ituo gaišumeņa!...

Vacuos avīzis

Nui, laikam tok tik itys vuords – „avīze” – maņ eisti ir dzeivs... Na „laikroksts”, kai nu 19. g. s. beigu taidu periodiskūs izdavumu sauc lītaunīki i pa druskai ir saukuši i latgalīši. Na „gazeta”, kai vacī ļauds avīžu sauce i myusu molā... Ar Fraņci Kempu te gribīs solidarizētīs – gaišs mums beja itys veirs, i sovys „Gaismys” jis sauce par avīzem... Tik na par avīžu nūsaukumu (koč i par jū!) itūreiz runa.

Kod Geņgereišūs nabeja ci nasagribēja nikuo gudruoka vokorūs dareit, puorškūrsteju vacuos avīzis i žurnalus, graizeidama nu jūs rokstus, kas var vēļ kam dereigi byut. Nazkurā reizē īraudzeju „Sātys Vīsa” („Mājas Viesis”) apsveikumu dzejneicai Muorai Zuoleitei (Mārai Zālītei) juos 50 godu jubilejā. Pat na apsveikums tik cīš kryta acīs, a dzejūli, kuri beja tik paejūši munai tuo vokora jusšonai, ka lobuok ni pasaceit! Skaiteju i ... aizadūmovu par latgalīšu literaturu... Izguoja, ka nu myusu laikūs nūdrukuotūs jaunūs dzejūļu (na dzeivuļu, kai „jaunlatgalim” tuo grybātūs, par dzeivulim latgalīši dzeivinīku sauce, – kai lītaunīki, kam gyvulys ir 'lūps, (sātys) dzeivinīks') leidzeigi mani aizker tik Emilejis Kalvānis raksteitais... Nu labi, vēļ kuruos naviņ Annys Rancānis ryndys, a kas vēļ?... Ot, tev i latgalīšu dailliteratura – byuņ cik lels lokalpatriots byudams, a – kuo navar pasaceit, tuo navar!...

	M. Zālīte. Vasaras vakars Ar sētuvi senu kā ilgas Pa Latviju staigā pats Dies, Un nodreb sudraba smilgas, Jo viņš tām ir pieskāries.      Dun egļu dievnamu zvani,      Mirdz saulrieta spožais zelts,      Un cietoksnis sargā mani      No maiguma mūriem celts. Ceļ migla dvēseli pāri Pār likteņa tumšajām lejām, Un dzīvība dancina spāres Virs ezera rāmajām sejām.      Uz kapara Mēness kā vadža      Dievs savu mēteli pakar.      Rimst bite ceļmalas dadzī.      Smeldz Latvija, vasara, vakars.	Emileja Kalvāne. *** Verīs, kai sauleite speigoj, Klausīs, kai ceiruleits dzīd! Tī eņgeli dabasūs leigoj I atbaļss pa zemeiti īt.      Verīs, cik olūti ceisti,      Kur sluopstušais celinīks dzer;      Kas zīdeņš, kas zuoleite veistūt,      Iz dīviškuo spiergtuma cer. Klausīs, kai majā skaņ dzīsmis, Kū Svātajai Mameņai dzīd! Dedz sirsneņā ticeibys līsmi, Lai Dīveņš tev paleigā īt!
Emileja Kalvāne. Piec leita Sirds kai ganeņš rumulejās Syltā, vasareigā leitā, Acīs kreit, puor vaigim lejās Atspiergšona seņgaideita.      Vuolyudzeite dzer nu rosys,      Zemeite – nu pošys tyucs,      Bosuos kuojis paļtī prosuos,      Aiz tuos paļtis – vēļ i ryucs! Dvēsele piec taida leita Cauri ceisteišonuos prīkim, Dīva rūkys puorkristeita, Steidzās atlaist poruodnīkim...		Emileja Kalvāne. Atvosora Apklusušys laksteigolys, Ceiruļam seņ kņuobeits cīt. Vosora kod ceļa golā, – Vēļ maņ atvosora zīd.      Mikeleits nu reita rosys      Rūžukrūnī zeilis ver.      Bite zīdam mada prosa,      Saulis spāka atsadzer. Zīdi, muna atvosora, Cikom tevi solna kluos! – Naskumšu, kod īvys zorūs Cytim ceiruļs trailynuos.

Dīvamžāļ nav vairs Emilejis. Nu div dzejūļu kruojumeni mums palykuši nu juos, paļdis Dīvam: „Lobuo dīna” (2003) i „Atvosora” (2012)!...

Bārna logika

Ar juli tuoluokī ceļuojumi i beidzēs (augustā jau pruotā 15. augusts, tuoļuok – „školys laiks”), a atmiņu nu jūs – bez gola... Vys īskrīn pruotā Marutys unuceni. Saceisim, kai Ludzys vokorūs burteņu spēli spēlējom. Koč kas nu domino, tik myusu izpiļdejumā rodūšuma nūteikti beja vairuok – vuordus varēja minēt i čyuliski, i latgaliski. I cik labi tys pasadeve Monikai! Lelī, saprūtams, par vīnu ūtru vuordu pasakaseja – var taids byut literarajā volūdā ci nā. Sasmeidynova Markuss, pasūleidams vuordu „Bahe”. Vaicojam, kas tys taids? Nu kai – Baha sīva!... Ka tai padūmuot – kur vēļ logiskuok, koč i lelī ituo vuordeņa spālātuojam naīskaiteja...

Nūīmu gulēt ar smaidu, tik mīgs najam vēļ lobu laiku. Pruotā, kai nazkod guoja ar pošu saimis gudrinīkim – bruoļu bārnim, kod tī auga... Nu Zanis mutis ir izskaniejs taids pats gramatiski logiskys lītu redziejums (ka jimt teiri emocionali – pīzynums, kurs sylda vēļ niule...): „Tu iri laba.” (Partū ka – jis ir i partū ka daudzi darbeibys vuordi 2. personā beidzās ar golūtni -i); „Bālītis dzieda.” (Partū ka: bālītis kaita vittiņas, gana vuškiņas, gaida mammu i tml., nu kuo pruotā aizakārušys darbeibys vuordu beigys iz -a, koč nu pošys gramatikys bārns beja vēļ lelā gobolā...). Pīmiņu, kai Agreits garai navarēja burta „r” izsaukt, vys tuo vītā saguoja „j”: „Jekse (dūmuots suņs Rekse) jaj.”; „Jauja (dūmuota muosa Laura) jaud.” Kod skaņa beja pasadavuse, puišam gribējuos jū dalikt vysur. Vēļ garai smējomēs par juo vaicuojumu: „Kai vajag saceit „Ilga” (ūtrei muosa)?”... Sistemiskuo pīeja, kurei prosa vīnaideibys vysā – ka jau cytur vajag tuo „r”, parkū lai ūtrys muosys vuordā juo nabyutu?! Savuicejom, lai nūīt da tāva i pasoka tam: „Pīter!” Nūskrēja iz pierti pasalākdams i pasaceja pareizi i itūreiz (pat nasaprozdams, ka ar tū tāva sauc, jis jim beja „paps”). Tū napaklauseigū „r” vēļ tai garuok pavylka, par nazkū cīš prīcuodamīs sovā bārna pruotā: „Pīterrrr!” I Pītereišam vairs snauda ni pruotā, atguoja da myusu, kab prīcā byut kūpā... Ak, laimeiguos dīnys tāva sātā!...

Niule itys „r” (vīns vīneigais myusu volūdā taids, deļ sovys specifikys fonetikā par vibrantu teik saukts) napasadūd myusu pyrmajam mozmozbierneņam. Kai par speiti, jam tāvs ar muoti i vuordu „pīmāruotu” izalasejuši – Rihards...