Dzeņs kola krystu...

Nu reita pogolmā baroju „lūpus” i dzieržu, kai nazkas pastyprai sabrazd iz šklepeņa pusi. Nazy kas tī taids -- vajadzātu zynuot?! Pakluseņom īmu da ustobys gola. Aha, līta skaidra -- salidovuši (sibirīši saceitu -- salākuši, i tys ir breineigi lobs vacs vuords, tik pi myusu putni jau seņ kai lidoj, na lāc...) dzeni! Vīns kaļās prīdē pi pierts, ūtrys -- tepat pi Pītereiša budkys (iz padreizys rūkys nazkod caltuos vosorys kukneitis, grybātūs atgrīzt dzeivei i jū...). Tuo tyvuokuo nikai navaru īraudzeit, a, kod īraugu, varu nūsavērt kai kaidā cyrkā i bez naudys. Dzeņs tai vīnkuorši, bez kaida īmesļa, tok nadauza sovys sorkonuos gaļvenis ap kūku, jis kaļās, kab dabuot kaida tuorpeņa ci kirpis (kirpe ‘ķirmis, kokgrauzis’, vuocu Holzwurm), kaidys vabaleitis. Šūreit dzeņs pasasyt, pasasyt i pieški puorskrīn iz prīds ustobys golā. Varbyut nikuo gorda pi budkys naatroda, varbyut reitiškom cierkuža siekleņu īsagribēja. Stuovim, a jis tepat ocu prīškā loksta pa zorim, ni iz mani, ni Robeiša i acs napasvīzdams. (Tys klus maņ pi kuojis, reiklis (pi myusu reiklis sauc par gerkli, nu lītaunīku pajimtā vuordā) bez dzelys nasaldādams, -- gona izariejs par nakti! Laikam tok tī bebri pa vysurīni niu lūdoj.) Dzeņs loksta, loksta, cikom īrauga paejūšu cierkuzi. Rauga jū ar kņuobi nūškeit, -- cierkuzs cīši turīs zorā. Tik i dzeņa nūdūms cīts! Pakņuoboj vēļ i vystik ir nūplyucs. Puorlidoj ar vysu iz sausuos prīds i suoc reitiškuot -- tuk-tuk, tuk-tuk, tuk-tuk-tuk!...

Leidzeiguos itūs putnu reitišku ci dīnišku reizēs mamuks vys saceja, ka dzeņs jai krystu kaļ, ka dreiži datikšūt miert. Sirdejūs tūlaik i apsauču, saceidama -- skaidrys, ka miers, i es mieršu, mes vysi miersim, lai paruoda koč vīnu, kurs dzeivoj namirs!... Patīseibā ni jei tai dzeņa kaļšonai cīš ticēja, ni mani baidēt gribēja -- tai nu senejūs laiku saceits: ka kur tyvumā kaļ dzeņs, tamā sātā gaidomys bēris. Tik kam lai jis nakoltu, ka pi myusu šklepeņa jam (voi jim, kas tū zyna, cik jūs tī apsagrūza par dīnu) kaļve -- sausuo prīds! Ka vēļ garai juos nanūgrīzsim, dzeni tī kaļs i kaļs.
A par tū „dzeņs kola krystu”, -- tys ir vīns nu dzejūleišu, kurūs mozūtnē skaitejom kūpā ar mamuku... Juos laikā Izvolta školā vysys stuņdis beja latgaliski. Munā laikā tī latgaliskuo vairs nabeja nikai, tik ka myusu runuošona puortraukumūs storp stuņdem. Niule i taidys vairs nav... Ot, tys to eistyns krysts iz Latgolys!! Dziļai dzīd Sovvaļnīks: „Krysts pi krysta, krysts pi krysta, -- vysa zeme krystā systa...” -- tai palics pruotā nu nazkuruos saīšonys Nacionalajā bibliotekā, koč originalā laikam beja drupeiti sovaižuok.

Kaļ i kaļ dzeņs šūreit, obeji ar Robeiti nūsaveram ar patikšonu. Lai tik kaļ -- mozuok tuorpu apleicīnē byus! A vasareits golvā kaļ kū cytu -- par tū krystā systū latgaliskū. Kū vairuok godu pošai, tūs stypruok i stypruok kaļ...

Mežoga

Pyrmū reizi ar itū vuordu sasatyku, kod pi Eļkšņa taisejom izdūšonai Dianys Varslavānis garū stuostu „Timseņa ausa”. (Pīmiņu pat, ka pyrmrokstā stuosts beja ar nūsaukumu „Tymseņa ause...”, ot, „gramatnī” myusu rakstnīki, tūlaik vēļ padūmovu sevī -- beju jau suokuse īsajust „Stroda raksteibā”.) Mežoga -- kai ba saliktiņs nu mežs + ūga, tik piec koņteksta tai nasaguoja. Izaruodeja, ka tei ir meža uobēle (pi myusu nasoka uobeļneica, a Strodam itys vuords ir „trešuos izlūksnis” formā -- uobele).

Mežoga -- tai soka i Skaidreite, vaicuodama par myusu grušu. Nā, na mežine myusu gruša, jū nazkod, koč napīmiņu, iz kaida kūka, čepeja Ļudvisis Jozopeņš ar tietjuku -- jī vys raudzeja kaidus naviņ augļu kūceņus plotuokā apleicīnē īaudzēt, a pi Dzjadzjuku, kur niule jūs oka, auga lela, gorda gruša. (Pi myusu vīns vuords i augļu kūkam, i augļam -- gruša, a germanisma bumbīre ci kai leidzeigi -- nalītojam.) Čepeituo gruša gorduma ziņā īsadeve piec originala, tik juos augli beja cīti, a, tykdami meiksti, dreiži pyva. Tai -- ni tolka, ni parāda nu jaunuos grušys, koč nūgrīzta nav da pat šam... Tietjukam īrodums audzēt augļu kūkus varēja byut nu vacūs Leikumu -- jūs suodus pīminēja vysi, kū vēļ saguoja izvaicuot nu vacuoka godu guojuma ļaužu.

Pa šņūru vydam Ūdzeņuos (tai saucem duorzeņa mozuokū daļu, kas pi tiļteņa, a lelais teirums beja Gobols -- ot, i myusu mikrotoponimi!) auga i augļu kūki, i ūguluoji. Vēļ niule acīs bierneibys „na·livnī” ('Dzydrī') -- leli i caur speideigi da tuo, ka caur meikstumu sāklys redzējuos... A cik sulūti! Mamuks kurū puorgrīze iz pļautiva (cytur latgalīši soka sierps), ēdem obejis paslavādamys. Nikaidu limanadu ci cyta kuo navajadzēja -- beji i padziers, i aizkūds reizē!...

Dīvamžāļ tyvumā beja pļova (pi myusu, kai daudz kur Dīnvydrītumlatgolā, v prīškā a par o napuorīt, -- sokom pļava, savys rogavys i tml.), tuoļuok pūrs, a soltuos zīmys augļu kūkim cīš vuodeigys -- izsola tei piec tuos. Kod auga Doņuks, uobieļu jau beja moz, a juo nazkurā reizē saceitū mamuka muosa Mone pīminēja da pat smierts -- iz vaicuojuma par uobulim tāva sātā jis jai nu sirds beja atsaziņs: „Pi myusu tik mezini...” (Doņuks garai navarēja ž burta izsaceit.) Pīmiņu i es itū bruoļa mezini uobēli, juos uobuli rudiņ beja gordi. Tik, kai jau i bārnim, uobuļu gribējuos tod, kod gribējuos... (Mežine uobēle i mežini uobuli -- tai myusu molys ļauds saceja i kurs nakurs vēļ niule soka. Ar izskaņu -inis atlasynuojums paīt iz lītaunīku, nui. Varēja saceit i bez lītvuorda -- mežine (par uobēli), mežiņs (par uobuli).)

Ka Juoņa bārnim (mums četrim, kas augom pi tāva ar muoti) varātu gribētīs uobuļu, dasaguodova na vīns, kurs guoja piec zyrga (tāvs pagaru laiku beja kolhoza zyrgu kūpiejs ci, tautyskuok, -- koņaks). Iz vysu gorduokūs nese, ruodīs, Lābiņu Audze -- vylka nu kuldu taidus lelus, sasylušus. Ēdem gordu muti, i mamuks nasabuore, kab solta napīāstumem -- tūlaik kuoss iz vītys. Ar niulenejū pruotu dūmoju, ka Audze mums nese „granšteinu”.

I Audze (< Augusts) pret mums beja cīš lobs, i juo Aņa (jū sauce par Karusāna Ani, nazy pa kam tai?), taidi ļauds garai stuov pruotā. Pruotā palics i tys, ka Augustu gonūs nūspēre pārkiuņs (pi myusu -- parkiuņs, ar eisu a saknē), kūpā ar juo suneiti... Tik itys jau byutu nu bierneibys šaušolu stuostu -- nikaidu pokemonu, niņdžu ci poteru tūlaik vēļ nabeja. Beja puoteri...

Aļberts...

Iz septembra beigu dateik iz sātu braukt par nedeļu -- zvona Voļde: mirs tāvs. Otkon atminis viersā ar veļtini...

Aļberts -- mamuka muoseicys Bronis veirs, pa uzvuordam -- Leikums, koč i na nu myusu radnis. Aļberts beja Leikuma Donis i Donitīnis dāls, pa tam i Bronei ar Voļdi uzvuords Leikums. Mamukam Leikumu uzvuords tics pa veiram, radne juos ar Broni beja pa Krīvenim, na Leikumim.

Aļberts skaitejuos prymaks ‘iegātnis’, īguojs Klekeryškuos nu Mozūs Pokuļu, tautā sauktu par Pokuleišim. Cielīs nu saimis, kuramā daudz bārnu: 3 bruoli i laikam kaidys 4 muosys beja izaugušys lelys, nazcik mozeņu apmirs. A Brone beja vīnmeita. Daguoja laiks, kod Dominīka i Monis sadzeivuotajam vajadzēja jau jauna viļcieja. Aļberts beja iz vysu rūku, nasabeja īt i prymakūs. Tai na Brone, a jis maineja sovu dzeivis vītu. Kai ruodeja godi iz prīšku, -- na pādejū reizi.

Klekeryškys, taipat kai Pluoni (kur dzeivova mamuka muoseica Ļuce) i Odiģāni (dzeivova tāva muosa Verune, reizē i muna krystamuote, ar krystāvu Juļusi), ratuok Būkšti (iz Būkštim beja izpracāta babuka jaunuokuo muosa Iļža, juos vīneigais dāls Juoņs beja myusu tāva, pa vuordam taipat Juoņa, bruolāns) i Ondzuli (tī dzeivova babuka bruoli, jūs es napīmiņu, a tāvs iz tīni staigova i saimis stuostūs itim dzjadzjukim palela vīta), beja meila (niule tai, a vacajūs latgalīšu tekstūs raksteja -- nūmīļuota, byutu juopadūmoj par itū) myusu saimis cīmu vīta.
Aļberts saimē beja svareiga persona -- kas par tū, ka prymaks, na vysur jūs turēja pādejā vītā! Ar lelū sirsneibu, uzmaneibu pret vysim jis pacīš atsaškeire nu cytu puišu. Seviška patikšona jam beja aizdrūsynuot bārnus -- agruok tykom audzynuoti lelā padeveibā, bejom pabaileigi, svešūs ļaudīs pat būgli. Kab saprast, ka Aļberts ir bārnu draugs, garai navajadzēja. Da i na tik mozūs! Smaids par vysu muti, laipna runa pret vysim, ruodīs, jis beja mīrā ar vysu i vysod. Lobs znūts beja datics Dominīkam ar Moni, žāļ, ka itam jaunajam puoram tik vīns bārns varēja dzimt -- Bronis veseleiba daklybova nu jaunu dīnu.

Navīglai Krīvenim beja dzeivuot iz stuovuo Klekeryšku kolna -- zems naaugleiga, gryuši apsaart. (Bierneibys vosoruos mamuku iz tīni bīži atdeve par ganeiti, tī jei dzjadzīnei (Kazimera Aļbinai) varēja paleidzēt i bārnu paauklēt. Klekeryškys jai beja kai ūtrei sāta, daudz laika mamuks tī sabeja i vaidūs. Vysi stuosti par ituo zora radni mums nu juos, vysa suokums stuostūs -- myusu Pokuļu baba Veronika Krīveņa, Juoņa i Ksaverys meita, Dominīka, Kazimera i Iļžys muosa. Beja Pokuļu babai vēļ i cytys muosys, tik ar jom sasatikšona beja ratuok, pa tam juos pīminēja mozuok. Veronika nu Klekeryšku beja izguojuse pi Lelūs Pokuļu Augusta Celeitāna, bez myusu mamuka Aļbinys jim dzyma vēļ Valeite, Ladze i Mone.) Palela aizūne tuos Klekeryškys beja, partū ar godim myusu Krīveni (cyti palyka iz vītys, nu jūs cālusēs i munys klasis Vale -- oficiali Kriviņa Valija) puorsacēle „tyvuok civilizacejai” -- iz Izvolta pusi. (Aizūne -- tai saceja mamuks, myusu leksikā dzeiva ituo vuorda vairs nav, apsaveru ME -- i tī nav; EH dūts apstuokļa vuords nu Kaldabrunis aizuoņ ‘suoņš, nūmaļā vītā, nūstyn nu ceļa’ i tml.)

Aļberts paleidzēja dālam sataiseit sātu Izvoltā, laiceņu tamā padzeivova jī vysi. Kod beja myruse i Mone, i Brone (Dominīks myra vēļ Klekeryškuos), Aļberts garai pi dāla nanūbeja. Jī nūpierka sātu Liukānūs, i Aļberts puorguoja iz tīni. A tī jam roduos jauni draugi i puišu slimeiba palyka hroniska...

Aļberta dzeivis guojums beidzēs, kai Dīvam pīdar, -- nabeja jis vīns par dzeivi, nabeja vīns i sovuos gryutajuos dīnuos. Bazneicys gruomota jam, nazkodejam Izvolta draudzis dzīduotuojam iz koru, bejuse pa rūkai i Liukānūs... Slimineicā vēļ sirsneigi izaspovidēja (kopūs itū emocionali pīmiņ Izvolta jaunais bazneickungs) i dreiži devēs ceļā, nu kuruo nasagrīž nivīns laiceigais.

Bērēs cīš sylda, ka ļauds nu Aļberta atsavasaloj sirsneigi, pīmiņ gaiši -- lobais nav aizmiersts... Dūdi niu myužeigū mīru jam, Kungs!

Nikodema Rancāna bolva

Kurs ir palaids mēlis, ka 13. datums ir nalaimeigs?... 1870. goda 13. septembrī Ludzys apriņka Zaļmuižys pogosta Ivanovys foļvarkā Pītera Miglinīka muosai Annai i juos veiram Vincentam dzymst ūtrys dāls Nikodems (pyrmais ir Kazimers). Tai -- ka skaita pa vacam, pa jaunam N. Rancāna dzymtuo dīna byutu juosvietej 25. septembrī (itū vysu niu precizej Andra, gaišais myusu Teklis bārns, kurs na mozuok gaišu atlaseiti pasauļam devs meitys Laurys personā.) Lobs taids storplaiks deļ konkursa organizātuoju, parūceigys taidys dzymtuos dīnys, kuruos var skaiteit pa vacam i pa jaunam... Nu ūtrys pusis, -- garantāta naskaidreiba personys datūs godim!...

Nikodemam Rancānam, kai jau i katuoļu bazneickungam, beja lamts palikt na par vīna kura bārna, a leluokuos dalis tuolaika Latgolys iņteligeņcis tāvu. Jis varēja taiseit lobu militarū karjeru piec Pskovys realškolys beigšonys, beja jau pastuojs dīnastī i tics da praporščyka pagonu, tik vysu mete pi molys, maneidams sevī cytu paaicynuojumu... 1891. godā pastuoj Pīterpiļa Goreigajā seminarā, 1903. godā beidz i Pīterpiļa Goreigū akademeju. Nūsadevs izagleituošonai ar taidu energeju, ka ap desmit svešvolūdu zynovs! Ot, i Latgolys atraitis dāls, kurs vēļ taidam var sūpluok stuotīs!?

Nikodems Rancāns -- eists jaunuotnis audzynuotuojs i školuotuojs vuorda lobuokajā nūzeimē. Lels altruists. Pīterpilī dybynoj iņternatu deļ latgalīšu bārnu, atdūdams tam pādejū kapeiku i nažāluodams laika. Aktivs sabīdryskais darbinīks (vīns nu 1917. g. Latgolys kongresa Rēzeknē organizātuoju i tml.), literats -- originaldorbu autors, tulkuotuojs, publicists (ap 20 juo gruomotu izdūts, apmāram tikpat naizdūts, na vysi juo publicātī dorbi jau zynomi), avīzis „Sākla” (1906) redaktors. Latgalīšu volūdys aizstuovs i popularyzātuojs, školu dybynuotuojs i vadeituojs. Pyrmais aizveds ticeibys muoceibu latgalīšu volūdā poša dybynuotajā Rēzeknis draudzis školā 1907. godā, īveds Latgolys zemnīku bārnus i muotis volūdu Rēzeknis Tierdzeibys školā, Greiškānu zemkūpeibys školā. Bejs Reigys Katoļu goreiguo seminara profesors, Aglyunys i Jaunaglyunys gimnazeju direktors, Rēzeknis Vaļsts školuotuoju iņstituta direktors. Pādejū vadeidams, i myra 1933. godā, 63 godu vacumā. Kai juo bērēs saceja Pīters Strods, Nikodems Rancāns vairuok dedzs iz tautys kai bazneicys oltora...

Īvārojamuo Latgolys pyrmuos atmūdys darbinīka, Romys katuoļu bazneickunga, pedagoga i literata Nikodema Rancāna (1870–1933) pīmiņai īdybynuota juo bolva Latgolys izcyluokajim pedagogim. Šūrudiņ sudobra pokovsakta (autors -- rūtu kaliejs nu Maltys Ryhards Ciblis) laureatim teik padūta pyrmū reizi. Ir Nikodema Rancāna 145. dzymtuo dīna...

Storp Latgolys lobuokajim pedagogim (bejs 31 nominants) nazcik cylvāku N. Rancāna bolvu sajam uorpus kuortys. Tymā skaitā i es -- Lideja Leikuma. Osora apbierst narauduota, -- ir patīsa prīca (saviļņuojums i aizkustynuojums, runojūt puorcālumūs), tys tok lels gūds! Eistyn puorsteigums: beju saprotuse, ka runa ir par školu pedagogim, beju koč kū konkursam raudzejuse saorganizēt nu sovys pusis, a golā -- sveic pošu... Ok, i tajemneicys turātuojis vysys! Ilga ir bakstejuse pa nazcik reižu, ka juoatbrauc, ka es tok žurejā. Nu i kai lai nabrauc pīnuokuma cylvāks?... (Jau pa druskai izīmu tautuos, nav vairs taida akmiņa iz sirds, kai kod iz Boņuka brauču. Miersim vysi, kod laiks daīs, skaidra līta, a mamuks patīseibā ir izklauseita -- var saceit, nūmyra iz sovu kuoju, kai vysu laiku beja lyugusēs...)

Labi sakreit, ka Maruteņa brauc iz sātu tymā pat vokorā. Nu skumeiga pasuokuma grīžās -- Reigā ir palaiduse pādejā ceļā Kolis vacuokū muosu Emileju. (Juos, ituo sirsneiguo, par vysim myužam klapatejušuo cylvāka, aizīšona ir vēļ vairuok nagaideita kai Kolis, tik taida tei myusu gaita -- Jam viņ zynoma...) Runojamēs vysu ceļu, cik vyss patīseibā vīnkuorši i navīnkuorši reizē...

Nu reita apgraizom Marutenis sovvalis duorzā skaistuokuos rudiņa pučis i braucam ar Rušyuna Lideju i juos Juri iz Rēzekni. (I pat tūlaik vēļ nazynu, ka braucu bolvys sajimtu, eh, cylvāka naivums!...) Paļdis vysim par nagaideiti skaistū septembra vydu -- stuovu Latgolys lobuokūs školuotuoju pulkā! Nā, na stuovu, es lidoju!... Vēļ i „Alise breinumu zemē” latgaliski saguoduota... Kod Lidejis Jurs atvad munu nakt autobusā pagaisynuotū daudz cītušū Šveicis nazeiti, pastuoj „laime piļneibā”. Nikuo jau daudz tam cylvākam i navajag, ka tai padūmuot. I -- breineiga vystik tei latgalīšu bruoleiba i muoseiba!...
Iz Reigu (pi myusu saceitu -- da Reigai, eh, lai vajadzātu ap latgalīšu volūdys sintaksi paprācavuot, tik kas tū dareis?...) atvad Artis, da pat durovu Ruļa ūļneicā davad, gūds i slave jam! (Nu riezeknīšu golda īsabārtūs žagareņus ādu div dīnys, i pat kauna nav -- Ilga tai vadynova. Tī muni bierneibys gorduocī (zynu jau zynu, ka literaruo forma i gorduokī, tik ite prosuos sagrākuot!) capumi, kai lai napīsalosa?...) 

Nikodema Rancāna bolvu planavuots pīškiert reizi godā, ap N. Rancāna dzimšonys dīnu. Tū varēs sajimt vyspuorejuos izgleiteibys i pamatizgleiteibys īstuožu školuotuoji, augstuokūs i videjūs profesionalūs vuiceibu īstuožu vuiceibu spāki. Par nūzeimeigu īguļdejumu vuiceibu dorbā, par latvyskuos i latgaliskuos kulturys i tradiceju audzynuošonu jaunajā audzē. Kab styprynuot pedagoga profesejis prestižu sabīdreibā, kab pagūdynuot pedagogu par kū gūdam padareitu. Taidys tuos lītys.

Koss

Latvīšu literarajā volūdā itys vuords byutu kašķis, latgalīts soka -- koss. Mums loba paruna ir: Naej svešā piertī kosa maklātu! Izasacejumu var tulkuot taišni -- svešā piertī var nabyut teirs, var vysaidu uodys sieneišu dasabuot, na par veļti daudzim mīškuonim publiskuos pierts nav pījamamys (i poša taidā līnu na lobu pruotu, koč i par „suomu” pierti sauktā...). Tik, dūmoju, ka itei tautys gudreiba ir juosaprūt dziļuok, runojūt „tautyskuok”, byutu: Nalīņ, kur tevi naprosa! Stroda vuordineicā pi kosa ir vēļ naizs, i Bārzkolnam ir obeji (pi koss i pi naizs īkovuos vēļ daraksteits kaškis). Koč vīgļuok „karuot”, kod „trokais īnaidnīks” zynoms, ok, kai vacuos audzis klīdziejim otkon i otkon vajadzātu paskaiteit sovus par karūgu cyluotūs „klasikus”!...

M. Bukšs sovā i J. Placinska „Latgaļu gramatikas un pareizraksteibas vōrdneicā” (1973) runoj par „raksteibas alternativem”, i Bukša raksteitajam var tik pībolsuot: „..jaunas zynōtniskas atziņas .. izškir daudzus vacus streidus par alternativem. .. Nivīns pasōkums nav palīkūšs uz vysim laikim. Zynōtne īt uz prīšku, .. nōk jauni volūdas dryvas kūpēji.” (346. pl.) Labi byutu, ka tūs kūpieju latgalīšu volūdai byutu vairuok. Dīvamžāļ vys vēļ (kai i Stroda laikā) vairuok ir cyta prācys nūlīdzieju, bļauku, pat zylom gunim spļaudeituoju, na realu dareituoju.  Cytureiz -- koč kū sasprīžam, a prīcys vysleidza nav... Cik ap taidom „aļternativem” jau saguojs golvu lauzeit!...

Naskaitu par lobu rezultatu 2007. goda 28. septembrī apstyprynuotūs „Latgalīšu pareizraksteibys nūsacejumu” (drukuotā veidā izguojuši 2008. godā, atrūnami i www) vysupyrmom kuortom pa tam, ka tī „atļauti” jauni morfologiskūs formu variaņti. Na arguments, ka taidi bejuši i Strodam, -- runojūt sporta terminoleogejā, tuos ir atškireigys svora kategorejis! Struodam paralelu morfologiskūs formu nav daudz. Par pīmāru, juo 1933. goda gramatikā paruodeiti nomeni ar nūteiktajom golūtnem daudzskaitļa genitivā: boltūs // boltū, pyrmūs // pyrmū, jūs // jū, šūs // šū, taipat kondicionaļa (Strodam „nūleiguma izteiksme”) formys: mozgōtum, mozgōtim, mozgōtu, mozgōtumem, mozgōtumet // (vysuos personuos) mozgōtu. Ka itam daskaita juo guodus cytūs koņtekstūs da vēļ 1929. goda IM sasprīdumus (par nomenu vsk. G., dsk. N. i A golūtnem -as, -es // -ys, -is; paguotnis -uoja // -ova), „raksteibys aļternativu” saīt vairuok. Tik līta ir tei, ka tuos vysys ir sakarā ar volūdys viesturi, -- tuo laika nūsacejumu paraleluos formys ruoda kaidu naviņ seneju latgalīšu volūdys gramatiskuos sistemys atteisteibys stadeju!

Myusu laiku nūsacejumūs dalyktuos paraleluos formys ruoda jaunuoku laiku puorgrūzejumus paradigmuos, tai sauktū paradigmu jaukšonu, nu kuo kūptā volūdā rauga bēgt. Kai sacejuse latvīšu volūdys sinonimejis pietneica Ruta Veidemane: „Attīstītu literāro valodu raksturo lietošanas tradīcijās nostabilizējusies gramatisko formu sistēma un stabili ortogrāfijas principi.” Par kaidim stabilim pryncypim var runuot, ka poši raibumu vairynojam, sev dajiuktys izlūkšņu formys „legalizādami”?! Tai niule, ka grybātu, paguotnē var raksteit: peļneju i peļnieju, peļneji i peļnieji, peļneja i peļnēja, peļnejom i peļnējam, peļnejot i peļnējat. Pat tik tuoli dasalaists, ka atļaunam tagadnis i paguotnis golūtnis jaukt! I tam leidzeigi... Nanūteiksmē nazy pa kam ir vīns pats peļneit, koč izlūksnēs, kur paradigmys teik jauktys, i te saceitu peļnēt, na peļneit. Nuokūtnē, kam pamatā nanūteiksmis calms, otkon dūta vaļa divejaidai raksteibai: peļneišu, peļneisi, a tuoļuok: peļneis i peļnēs, peļneisim i peļnēsim, peļneisit i peļnēsit. Nu kura nazy calma tod tī peļnēs, peļnēsim, peļnēsit byutu (-ei- ar -ē- nakorelej!)? Cytūs gadīņūs nūsaceits leidzeigi: gribi, roksti ar -sa-, gribi -- ar -za-, i kas par tū, ka -sa- ir vacuoks i izlūksnēs dzeivs da pat šam, eh, buobys!... Parkū mums ausīs naskaņ Breidaka pruoteigais atguodynuojums -- kur var naatsakuopt nu Stroda, nu juo i naatsakuopt?! Tei i byutu tei vālamuo kūptys volūdys gramatiskuos sistemys stabilitate, kurū ruoda i vacī latgalīšu teksti. 

Par īdūmuotū puorīšonu iz divskaņa uo raksteišonys ar divejim burtim (zeimoj -- uo) Pīters Strods (ar dūmubīdrim, nabeja jis vīns!) runoj, mozuokais, nu 20. godu symta 20. godu suoku, a 20. godu beiguos par sovim guodim pīroksta skaidri i gaiši. Taišni tūlaik (tik tūlaik, nui, nui, tik 20. g. s. 20. godu beiguos, ka kurs tuo vēļ nabyutu pamanejs!) latgalīšim i suocās divskaņa uo raksteišona ar garū o (= ō)! Pa tam jaunuokūs laiku raksteibys ar divskani uo (leidzeigi lītaunīkim, suomim) navar skaiteit par stabilys, godim pastuoviejušys ortografejis jaukšonu -- garys viesturis itaidai raksteibai ([uo] = <ō>) latgalīšu volūdā nav! A par gramatiskuos sistemys atjaukšonu (škeidynuošonu) i palaisšonu poluot (ka tik tak!) lītuotuoji sasprīdiejim, dūmojams, sovu „paļdis” vēļ pasaceis...   

„Trakins” i „Nazeiši”

Kod Geņgereišūs cīmoj Aina i atguojs ir Doņuks, īsarunojam par bierneibys spēlem. Aina pīmiņ sovejuos, mes stuostom par sovejom. Nabeja jau nikaidu pierktūs cacku tūlaik, spielējomēs ar tū, kas pa rūkai. Maja vabaļu keršona, pa kaidai par sevi mozuocim aizbuožūt aiz apaklis, „cīmā īšona” pi okys bārza ar muola blīnim vysys vosorys garumā, buoveišonuos stuņdem smiļšu dūbē, iz kuruos vāluok kolhozs sīna pyuni pastateja. Pa vīnam voi tys aiz tuo sasakāruši, braucem „mašynā”, „uotrumu puorslāgdami” iz kūka šakaļa, kuru „šofers” turēja rūkuos i kura zori beja piec vajadzeibys apgraizeiti. Muocējom sovu „mašynu” daturēt i apturēt, muocējom nūstuot, kod beja dabraukts da objekta. Par tormazu (slavismu lītovom, na germanismu bremze) kolpova pošu kuojis. Kuopem jaunajūs bierzeņūs ci elekšņūs, kab „paliduot”. Cytureiz izlaseitais kūks beja par rasnu, tai i palyka kurs „liduotuojs” koruļojūt (nu sibirīšu koruļuot vītā dzierdējom kirinēt), cikom rūkys pīkusa turētīs. Sasasysts na reizi, tik voi tys atturēja nu prīcys i pīdzeivuojumu mekliešonys?... Vāluok -- pyrmī motocykli (pi myusu -- morcikleti), da vēļ i ka naktī!...

Patyka mums spēle iz „kurs dreižuok”, jū par „trakinu” saucem. Nūsacejumi vīnkuorši, izaskrīšona lela. Vīns palyka sarunuotā vītā, kur stuovēja spēlei svareiguo pagaleite, aiztaiseja acs i dreiži skaiteja da symta. Bolsā, kab dzierdātu tī, kas globojās. Tūlaik guoja tūs aizaglobovušūs maklātu. Kurū pamaneja, sauce vuordā i skrēja, kab pyrmajam dasist ar pagaleiti par akmini, myuri voi paksi -- kas kuramā reizē beja sarunuots. Vysu izškeire uotrums: cytureiz maklātuoju apdzyna i pyrmais atsatrakinova (vajadzēja dasist ar pagaleiti, saucūt „trak-trak-trak!”) pamaneitais spālātuojs. Ka vysi atsasyta pyrmuok maklātuoja, zaudātuojam mekliešonu vajadzēja suokt nu gola. Nabogs gūdeigi aiztaiseja acs voi atsastuoja kur pret sīnu i otkon bolsā bēre da symta, kab koč kurs vīns napaspātu labi aizaglobuot. A aizaglobovušī garai nagaideja -- daleikuši nu maklātuoja, cytureiz paruopuodami, cytuvīt paskrīdami, zoguos iz pagaleitis pusi, kab atsasist pyrmajam. Kurs dreižuok?!

Beja kam spēlētīs -- apleicīnē bārnu beja daudz. Atguoja Augustīnis Kaze ar Jozopu, Valaiņa Jurs, kod daskrēja i Krīveņu Juoņs, Cjukešu Kaze. Kurī beja leluoci, kai myusu Juoņs, Trūpa Edzjuks, Cjukešu Juoņs, Valaiņa Juoņs ar Puzu Ontonu, tī spēlēs pīsadaleja ratuok, nu jī bīži izdūmova kū jaunu. Saceisim, pataiseja kūka kuojis, iz kurūs, kod jim beja atbuods, vuicejomēs staiguot i mes. Īsavuicejom nu jūs spēlēt kartys, peipēt, īvuiceja jī mums „kilu”, „nazeišus” i cytys spēlis. Sovs salīciņs puikom tūlaik beja lels monts! (Par vuordu „druozt” tūlaik nivīns vēļ nasasmēja...)

„Nazeišus” beju aizmiersuse. Kod Doņuks stuosta Ainai, vyss atsadzeivynoj kai šudiņ, koč, kurei darbeiba piec kuruos, par reizi varbyut i napasaceitum. Vajadzēja nu pierstu īdzeit zemē nazeiti, tai vīnkuorši, ar svīstini, tūlaik nu plauksts, nu kulāka, apsvīžūt nazeiti ūtraiži, tuoļuok -- nu rūkys, nu ceļagola, nu golvys i pat nu mutis. Ruodīs, vyss. Kai punktus skaitejom? Koč kai jau skaitejom -- mutē net zems garša īskrīn, pīmynūt, kai zaudātuojam vajadzēja izviļkt zemē īdzeitū kūceņu. Ar zūbim, na kai! Taida beja struope par naveikleibu. Cik punktu beja minusā, tik reižu i syta iz kūceņa ar naža spolu spēlis vadeituojs. Kūceņš leida zemē dziļuok i dziļuok, spēlis zaudātuojs varēja tik nūsavērt... Kab lobuok datikt da kūceņa, zemē vēļ i caurumu zaudātuojam kurs izgrīze deļ nuoss...

Nikuo strāšna, cytā reizē zemē ūrbēs jau cyts. Dzeivuodama storp puikom, i „nazeišūs” nabeju pādejuo!...