Pyrmuo pastaiga

Ir janvara divdasmytī datumi, kod ir daudzi juodūmoj par bārnim, pareizuok, -- par myusu, Leikumu, atlasem -- ar diveju dīnu starpeibu saskriejuši diveji nu myusu sešu mozbārnu / unuceņu (tai asmu dajiukuse jūs reizē ar mamuku saukt). Šudiņ ir Agra dzimšonys dīna, aizvakar beja Reineiša. Lasejomēs svātdīnē -- kab vysim pabyut kūpā...

Itī puiši jau leli -- jim taidu cjoceišu stypri vaira i navajag. I Reineits sovā dīnā vairuok ar draugim jēmēs, na mums, lelajim. Da i mums pošim tai lobuok -- varim sovim guodim nūsadūt, „pakaļt” sovus planus. Leikumim itūvosor gaidomi gostūs vēļ naradzāti Leikumi -- rodu maklātuoji (piec rodu rokstu) nu Krīvejis i Vuocejis. Izaver, ka lobums nu tuo varātu izīt i cytim izvaltīšim, tik kuorteigi juosasaorganizej. I par tū sprīžam cytakuo storpā.

Vīnam Leikumeņam, kai izaruodeja, vystik i cjocis „vajag”... Kod bruoļadāla dieleņš Rihardeņš beja „nūmūcejs” sovu tāvu ar vacūtāvu i atbuods „dzjadzeitei” / „onkam” Reiņam ar juo draugim, beja daguojuse muna kuorta. Patīseibā tei beja pyrmuo reize, kod Rihardeņš tik skaidri i napuorprūtami staiguotu vylka mani, na kuruo cyta. (Nikuo, ka tuo cyta itūreiz „nabeja” -- jī vysi tū bārnu nu reita da vokora redz, a maņ tuos sasatikšonys -- jau kai svātki izīt... Rihardeņš ir myusu pyrmais mozmozbierneņš, i, paļdis Dīvam, garai napalyka vīneigais!...)

Tai mes divejūs vysu aizsolušū prūdu izbrodovom, pa ladu pasavuortejom -- puikys snīgu beja nūteirejuši deļ sova hokeja, prūda „nīdru mežu” labtik palauzejom, snīga aizēdem, latakys nu okys vuoka dakūzdami, iz okys vuoka pasēdējom (cik pareizi jis muoka pasalēkt, kab iz koč kuo taida izatraust, taišni breinums!). Iz leluo ceļa vēļ skaļbu vuoleišu paputynovom. A vīnu taidu sarunovom, ka nūnessim jubilaram Reiņam (Rihardeņš juo par Eini sauc) par puki, i tys beja prīceigs sajimt naparostū duovonu nu bruoļadāla -- jam jū izīt bīži ganeit, jī lobi draugi... 

Tik Rihardeņam i tagad vēļ nabeja gona, guojom otkon uorā -- vajadzēja i iz klieveņa prūda pādus īstaiguot (tī vēļ egleiti par obejim izzeimējom -- tys laikam ir vīneigais, kū es labi muoku i jau kuram bārnam īruodu...), i vacū sakrytušū pyuni apraudzeit, i traktora pīkabē īkuopt (kod nabeju ar mīru tī traustīs jam pakaļ, i Rihardeņam juos vaira navajadzēja -- pabaileigs jis vēļ: tī palelys škierbys storp goldim...).

Laikam tai byutu variejuši staiguot da tymsa -- bārns kai napīkusa, tai napīkusa. Dasaguoja ar vyltu i maņ -- īstuosteju, ka laiks jau torta āstu, a gorda grib vysi...
Saguojom ustobā labtik pasoluši, i bejom taišni laikā -- iz cypara „14” daleišonys. Tik daudz iz reita paliks Reiņam Leikumam -- munam pādejam oficialajam kristdieleņam. Ar jaunuokū bruoli jū kristejom -- 2001. godā myrušū Pītereiti... Tai nu ir izguojs, ka tik pyrmajā dzymtajā dīnā Reineišam beja obeji krystavacuoki... A Agreits -- Pītera dāls. Vīnkuorši mums tī rodu roksti.