„Kādas zvaigznes šovakar!...”

Breineigys pylnmieneša nakts niule laukūs! Palics daudz soltuoks, ka leidzynoj ar laiku tiuleņ piec Jaunuo gods, i snīdzeņš pakrits. Taids veseleigs pasolums uorā -- vysim bacilim taidā vajadzātu apsaļt. Kab tai nanūtyktu ar cylvāku pošu, vajag dasasorguot -- i vylnys zekis nūder, i kulaini (na vairs pierstaini) cymdi, i zīmys zuoboki ar bīzuokom drēbem. Ka nav lapna kažuka, na bāda! -- nu soltuma var pasagluobt, drēbis samaucūt piec seipula pryncypa -- tū iz tuos. Itys -- jau puorbaudeits i pat Sibirī. Vēļ kas svareigi -- kab soltuos dīnuos kai na mozuok siņtetikys iz sevi!...

Izīmu uorā naktī, snīgs gurkst zam kuoju, vysur gaišs, partū ka augši dabasūs spūdrys, opols mieness. Kūki pīstaipejuši vysaidu sovu atveidu. Aizarej Robeits, myusu vacais invalids, i juo bolss ruodīs skaneiguoks kai cytom reizem.  

Kod asmu sovā pusē, ite dzeivuotais laiks atsadzeivynoj ar lelu spāku. Īt pruotā vysaidi gadīni nu bierneibys i jaunu dīnu. Pavysam ratai biedeigi (nabeja bādys, kod suonim tāvs ar muoti, kurī guodoj par vysu; bāduot i voikuot suocam ar godim, na mozūtnē), vysuvaira prīceigi voi jūceigi. Vīns taids gadīņs myusu saimei i nazkurim draugim devs teicīni, par kurū pasasmejam vēļ i niule. Koč kas leidzeigs frazeologismam voi vēļ kuram saisteitam izasacejumam, kuo saprasšonai vajag zynuot, kai teicīņs cielīs.

A ar zvaigznem izguoja tai. Iz Geņgereišim beja atbraukuse pyrmuo muna studeju laika draudzine -- reidzineica piec ciļmis. Iz taidu vītejī puiši kreit kai mušys iz mads. I beja pi myusu kaimiņu Juoņs, kurs sasataiseja reidzineicai par kavaleri. Tai vīnā vālā vosorys vokorā guojom vysi da sātai -- piec daņču Izvolta klubā, kur Juoņs tai i nabeja aizadrūsynovs draudzinis izdancynuot. Tik pavadeitu juos (izguoja -- myusu obeju) guoja vysleidza. Runuošona jam eisti nasavede, i kavalers vairuok klusēja. Nazkū jautru trīcem tik mes -- solys meitinis ar vīšni reidzineicu. Kod bejom jau pi Greizuo kolna (a tī -- kristcelis, kur kotrys iz sovu pusi dūdās), Juoņs pieški atsadzeivynova. Ni nu šuo, ni nu tuo jis jam i izdvieš vuordus kai nu gruomotys: „Kādas zvaigznes šovakar!...” Tūlaik, laikam pats byudams puorsteigts par sovu „runeigumu”, otkon apklust. A mums -- ni smītīs, ni nasasmīt...
Smiejomēs vāluok, kod Juoņs, gūdeigi palaids myus da pat sātai, nūguoja iz sovejū. Tūlaik to izasmiejom nu sirds...

Ka jimt tuoļuok, dzeivē ar Juoni vyss izguoja, kai vajag -- i sīvu atroda, i treis lobys meitys jim vīna piec ūtrys saskrēja. Jau lelys izaugušys. Pats Juoņs jau tymā pasaulī, i lai spūdrys zvaigznis jam speid i tī!... A maņ, kod radzu zvaigznis, vys vēļ īskrīn pruotā tei myusu palaisšona nu daņču tuolajā jauneibys vosorā...