Kla-kla-kla!

Kod juņs guoja iz Juoņa dīnys pusi, varēja jau saceit, ka niu par daudzi tuos dzeiveibys Geņgereišūs... Na tik apleicīne, a i pogolms pylns ar zuoli! Kod beja gūvs ar vuškom, lūpus vajadzēja puorsīt, kab pīganeit, i zuole ap sātu i tuoļuok vysod beja izāsta. Na cīš patyka tuos gūvu graulis, vīgli varēja īkuopt kuramā, tik ar laiku juos izkolta voi izmierka i sasajauce ar zemi dabeigā veidā, nivīnam namaisūt. (Gūvei -- graule, zyrgam -- stropols, vuškai ar kozu -- spyra ci strypyns voi stripiņs, a kai nazy jūs „literari” sauksim?...) Ka kod zyrgu palaide pa gūvu izādom, vēļ teiruoks palyka. A Teļa vacaine beja taida, ka pa juos stidzeņom krosu varēja skrīt (tautyskuok byutu saceits: uti palaid, -- redzēsīs) -- ni kaida šakaleiša, ni cierkuzeiša iz jūs, vyss beja zyrgu nūstaiguots. Myusu slovonī zyrgu duorzi, kurūs par vosoru reizis treis paspējom puormeit -- izād vīnu, puordzanam zyrgus iz cyta... Na tik Teļa vacaine jimūs beja, a i Tumaša kaļneņš, Peleitis kryumi, Dyuksts, Pītereiša kutars, iz Augustīnis i Valaiņa pusi -- vysa Pūrmale, Dzandagu pūreņš, Ruocynaite, Suoļa pļaveņa, Vieršņu kolns, Ūša pļava (pi myusu nasoka pļova, a pļava)... A niu jau juodūmoj, kū ar zuoli iz pogolma dareit, na tik ap sātu, kab pa jū kaids tuorps nu meža naatruopuotu. Juopļaun, skaidra līta, juomeklej tai saucamais trimers, ar izkapti nivīns vairs nagrib pļausteitīs -- gryutai. Da i lobuos izkapts nazkur paputynuotys. Zeimojās -- sāta bez saiminīka, nui. Labi, ka Juoneits lelumu apleik appļaun deļ gūvu, par reizi palīk gaišuoks. Kū cylvāku soluos (pi myusu nasoka ni sādža, ni dzeraune) mozuok, tū mežs kuo na par lūgu ustobā. Bebri (re, kai īsuokts saceit piec gruomotu -- latgalīšu literarajai formai tok vajadzātu byut babri, ir mums Babri -- vītys i uzvuords, ir babra kuorkli -- aug pa pūryskom i slapņom vītom, azaru i upu krostūs) sātys apleicīni slapņu taisa, pa vysu Saušu upeiti aizsprūstu pītaisejuši, i nav kam jūs izdzonuot...

Kod mamuks salej Robeišam juo putru ci cytakū katleņā pi durovu, garai nav juogaida -- i vuorna kluot, kai ba tepat aiz pakša siediejuse. Cikom suņs ād, nalīn, kai tik Robeits moluok, verīs, pi katleņa kluot jau Kāce! Itai juos mamuks sauc: vuorna pa pogolmu gonuos kas dīnys, olpom juos obejis pat apsarunoj. Tok jau vīšņa (pi myusu nav vuordu gosts voi gaška, pi myusu ir vīsi i vīšnis), koč i napraseita!...

Vīnā reitā jamūs pa kuleņu i pieški dzieržu damierstu skaņu. Izīmu uorā, a tī storks pyunis golā klabynoj. Nazkod Pītereits tī iz kuorts izcēle rotu mauli, tik perekļa storki nazkuo nasuoka taiseit. A atliduot atlidoj vysu laiku i dzīsmis nūklabynuot naaizmierst. Otkon kai cyrkā kaidā -- storks garai aizlīc koklu, a tūlaik klabynoj atlīkdams.

Kod taisejom „Skreineiti”, Varakļuonu izlūksnis aprokstā atrodu storka dzīsmis atdarynuojumu: „Kla-kla-kla!” Patyka i Juram, tik nabeja vairs laika īstruoduot gruomotā. Nui, tai storks i soka, kod klabynoj!...

A kai nazy storka „literari” sauksim?... Strodam ir tik žugure, Placinskam -- žugre, žugure, koč dūd i germanismus -- starkis, starks. Skaists vuords ir žugure, cīš pateik, tik deļ mani (i myusu molys ļaužu) jis ir kai poetisms...