Cepli, cepli!...

[Itū raksteju, sādādama ryndā pi zūbu doktera. Ūtardīnis pavakarē. Piec raušonys -- na da škārsteikla...]

Otkon apstaigoju Dzircīma īlys kabinetus... Siežu pi vīnu duru, pasauc, siežu pi ūtru -- īsauc. Vysā namaineiga nūsadorbuošona, aizavylkuse godu pīcu garumā... Ruodīs, reizi jau izlaižu vysu sovu „līkū” naudu par zūbim, tok nā -- t. s. iņlejis aplyuza tei piec tuos... Niu vysi poņceja-pilata guojīni juoizstaigoj nu jauna. Kas par dzeivis „prīcu”, sādādamam ryndā iz raušonys, zyna kotrys, kurs tū pīdzeivovs. Jau kuo na aizmiersta realitate -- rynda, tik Dzircīma klinikā jei ir namaineigi dzeiva. Nikuo dareit -- kai tī zūbi mutē pasaruodeja, tai jī pamozeņom i nūīt -- ar leluoku suopi ci mozuoku... Na maņ vīnai, cytim taipat, koč mozs tys mīrynuojums, kod taisuos raut tovejūs...  

Siežu stuņdi, siežu ūtru. Jau Dairys dorbs seņ puorskaiteits, sastreipuots, jau vysys tyvuokuo laika nūtikšonys pruotā puorcyluotys. Žāļ, ka nikaidys gruomotys napasajiemu! Ni bailis, ni satraukuma -- na pyrmuo reize ar peipi iz jumta... (Niupat puorguojušajūs „Vuolyudzānūs” vīns puika izvarātuojūs tyka, skaiteidams latgalīšu klasiskū F. Trasuna fabulu „Zeps un peipe”... I dūmoj taiduos reizēs: cik seikstys vystik tuos steivuos vacūs rokstu stihiskuos normys! Vēļ i niule nu jūs mīra nav: navar tok školuotuojs vuiceit bārnam saikļa „i”, ka autoram raksteits „un”, koč taida „un” breivā runā nivīns latgalīts ni Trasuna laikā saceja, ni tagad soka!...) Saukuma gaideidama, eisynoju laiku puordūmuos. Īt pruotā vysaidi gadīni, nūtikšonys, anekdoti. Saceisim, par Juoneiti, kurū muote statejuse vuiceitīs par zūbu dokteri -- šī labi peļnejūts. Kod kaiminīnis (pi myusu saceja kaimiņs, kaiminīne, a sābrūs varēja byut tī, kurī turēja kūpeigys bits voi kū leidzeigu, -- kai mes ar Valainim nazkod) apsavaicovušys piec laiceņa, izaruodeja, ka Juoneits par ocu dokteri vuicuos. Parkū tai? Da kāžnam cylvākam treisdesmit divi zūbi asūt, a acs -- tik divejis!... Nu -- voi na gudra buoba Juoneiša muote?...

Tai ir, treisdesmit divi, i tī poši par dzeivi leluokai daļai ļaužu na reizi nūsamaina -- bārnam paprīšku izakaļ pīna zūbi, tūlaik aug eistī. A tī -- ratajam nūsatur vysi vasali cylvāka myuža garumā. Nazkod mums mozim vuiceja taidu izkrytušū pīna zūbu par kapturi (pi myusu -- kopturi) iz cepļa svīst, saucūt: „Cepli, cepli, še tev kaula zūbs, dūd maņ dzeļža zūbu!...” (Vāluok, jau piec školys, kod beju „izguojuse ļaudīs”, dazynovu, ka cyti cepli par kruosni sauc -- krāsns. Mums kruosne beja tei, kas piertī voi kur naviņ teiruma molā. Jūceigi ruodejuos ar tū čyuļu samaineitū cepli i kruosni...) A mozūtnē ticējom, ka izkrytušuo vītā izaugs stypruoks -- kai nu dzeļža. Dīvamžāļ munejī par „dzeļža” naizauga, tai niu ar vysaidim dzeļzeišim da plastmasom jūs vītā juosaboksta... Vēļ pasasmeju par tautys teicīni „Jau kurī zūbi puorāsti!...” -- tai niu i par sevi varu saceit.  

Ak, sauc mani vydā... Īmu!

P. S. Dzeiva viņ asmu. Izruove viersejūs treis, a studeņti iz reita, dūmojams, pat nasaprota, pa kam jūs vuiceituoja tik pylna iz mutis -- tyukšs par reizi napuorīt. Kod cytys dīnys vokorā itū vysu stuostu Maruteņai, jei pretim pasvīž jaunu anekdotu. Bejs tai, ka da zūbu doktera sovu ap 80 godu vacū muoti atveds dāls, a tei vysys ambulaņcis ustobys pīklīguse: „A, ļauteni meilī, byunit tik gudri i izraunit vysus zūbus, cikom vēļ poši jauni!...” Nui, juos vacumā (ka dadzeivuošu) par raušonu golva maņ vairs nasuopēs...