Iz sātu braucu
Dagdys autobusā. Itū ceļu ir „īsits” Juoneits, i eistyn na švaki -- var nu
Reigys izbraukt vokorā, byudamam koč cik dasadarejušam, a naudys ziņā pat
lātuok izīt. (Ka bruoļam vairuok beņzina juoizdadzynoj, kam ceļš garuoks, -- par
laimi, na tik svareigi cikom kas.) Ceļā var labi redzēt, kai vosorys dīnys
raunās eisuokys i eisuokys. Kai tik puorīt Juoņa dīna, tai i suoc maneitīs, ka
iz rudiņa pusi jau vyss.
Ratais nu
pasažyru runoj latviski, koč patīseibā latvīšu autobusā varātu byut pat leluokuo
daļa. Tai mes te, Latgolā, roduši, -- runuos puordevieja voi šofers krīviski, i
mes vysi krīviski... Nu ūtrys pusis, kod pierku bileti (pi myusu saceitu -- beletu)
i runoju latviski ci latgaliski, mani labi saprūt i šoferi. Eh, padeveiba!...
Ceļš gars,
dateik vysaidys telefona sarunys nūsaklauseit -- nasiediesi tok, auss aizbuozs!
Vīna jauna sīvīte sasmeidynoj -- runoj pa telefonu, ūtrā golā jai nazkas nazkū
sūla, kuo sīvīte napījam. A atruna breineiga -- „Dzeiva byušu!” Tys juosaprūt
tai: nikas slykts ar mani nanūtiks, ka dareišu tai, kai poša asmu izdūmovuse. Edz,
cik daudzi vuordu, a cik ītiļpeigi tū pošu var latgaliski pasaceit!...
Ar itū
izasacejumu na vīnu viņ auditoreju asmu prīcynovuse i poša -- tai roksta Jezups
Akelevičs sovā 1832. goda gruomotā par bišu audziešonu. Kur Launicam gars
aproksts, kū i kai dareit, kod bits īkūduse, Akeleviča īsacejums ir vīnkuoršs
-- pi kūduma vītys dalikt pyku teirys zems, i -- dzews byusi!... Nui.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru