Jau ūtrei dīna kai es Leitovā, Viļņā. Storptautyskā projektā, kū
sataisejuši lītaunīki, tam i naudys dabuots. Tai niu dzeivoju kai kuņdze -- meikstai
guldynoj, labi baroj, nivīns ni zvona, ni pi duru syt. Aiz lūga?... I aiz lūga vyss
breineigi -- ni Iļģucīma dzāruoju ci suņu, ni sovaidu smuordu par lūgu i car
vysys škierbys, kod tauta pavakarē atsagrīzuse pa dzeivūklim. Aiz lūga --
bazneicu zvoni pylnajuos stuņdēs i pusstuņdēs: vīsneica tīpat pi katedralis.
Drupeiti nareali tys vyss i drupeiti kai Zīmyssvātkūs...
Pušdīnēs oficiaņtis sasmeidynova -- jom deļ mani juoizdūmoj pasiūlimas
par nūteiktu naudu. Ot, i nadateik maņ vaira zyvu virīņa, a dasaīt ēst špinatu kremzupu.
Īīt pruotā pa nazcik reižu skaiteitais romans „Muote i dāls”, kur puiseišam Šovam
dokters īstuosta, cik špinatūs vysakuo loba. I ād jūs nabogs pylnom sauvem. I paleidz
špinati nu doktera duorza jam augt stypruokam!...
Koč kai izādu, beiguos danesiejai vēļ pasaceidama: „Ačiū!” I
dūmoju par sovu babu Zoli, kurei nazkod mozūtnē mums vuiceja salikt rūcenis i saceit:
„Acju Dīveņam!” (ar meikstu „c”, na „č”!). Nazy nu kurīnis jai beja itū zynuot?...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru