Apsiejeibys...

Nedeļgols otkon pa Geņgereišim -- myusu styprajam mamukam jau pacīš vajag paleiga... Nūdūmuots sēt buļbis, kū pi myusu par guļbem sauc. (I vēļ -- pi myusu guļbis siej, na stota; apsaveru, ka i Kolupā juos siej, tik tī par buļvim sauc.) Mozs tys gabaleņš vacajuos lecetīs, nazkod tamā zemē mamuks rasādu kolhozam audzēja. Dūmoju -- kaida tik dorba jei nav darejuse, kab saimi pabaruot!... Nui, nui, nav kuo myusu dīnu leidzynuot ar vacgodim, zynu. Tik vysleidza nadajiuktai vēļ, ka tys gabaleņš ar luopstu da kapaci teik apdareits, apbyuts -- kai iz „daču” kaidu!... Koč kas jau izaug, skaidra līta. Par izaugušū mamukam lela prīca -- tei ir atbluozme nu jūs agruokuos dzeivis, jei otkon jiutās kai saimineica: jai ir kuo dūt... Myužam devieja filozofeja nazkaida -- „kaunamēs” kotru reizi, kod, braukdamai paceli, mamuks rauga kū naviņ nu jai vastuo atpakaļ īsūleit... Duorza zeminis (klubnīku) jei šūgod otkon ir raviejuse -- byus kuo unukim nūsaškeit... Pyrmuok cytu -- tam, kurs pats mozuokais. Niule mums Ryhardeņš taids... Zīd juos zeminis, na vysys apsola, ūgu byus (īveņa to apsola -- solnys paškodeja, div reitus bejušys, stuov tagad bryuna).

Tāva laikā buļbis nu pogroba (pi myusu -- škleps, i Kolupā juo sauc taipat) paprīšku vazaunē ci pyunē voi prīšklietī sanesem -- kab saosnuotu. Tys beja bārnu dorbs. Zam siešonys leluokuos grīzem -- tai, kab vysuos puorgrīztajuos puseitēs byutu acs -- tai osna vītys sauc. (Kod par buļbu acim sokom „Skreineitis” muokslineicai, jei sovus agruokūs „sabakstejumus” sazeimātajuos buļbēs izdzieš, a ocu nazeimej vysleidza, laikam nasaprota...) Kerzēs (i Kolupā kerze, koč cytur Latgolā saceitu -- skaline) lykom tai, kab osnu nanūlauzt (nūlauztūs vītā buļbe izdzyna jaunus, tik tam vajadzēja laika), nasadeigušuos bērem maisūs. Da leluo teiruma aiz tiļteņa vysu vedem iz zyrga -- myusu „sotkys” beja patuoli nu sātys. Ka zems beja meiksta, tāvs zyrgu jiudze orklā. Cytureiz sējom zam plugys. (Traktors pasaruodeja iz pošu septeņdasmytūs godu beigu i to tik vogu dzeišonai.) Leidza nesemēs okys iudini ci bārza sulys, i cik gordu muti tys vyss izadzēre teirumā! Ka bejom mozuoki (pi myusu itaidys formys runoj pa senejam, jau reši kur i Latgolā tai, -- ar leidzskaņa k meišonūs saknis beiguos, saceitu -- mozuoci), mama deļ myusu vēļ kuo naviņ aizēst pajēme -- kab nasuoktumem bez laika da sātai praseitīs. Niule ni izstuosteit, cik gords taids blīns ci ūlinīks iz maizis teirumā! Nui. (Tik tys vyss -- beja, beja, beja!... Niule tī ni tolka, ni parāda. Cīš gribīs ticēt, ka tai tys cikom kas... Tāva sāta -- myužam svāta -- 1992. g. lementarī īrakstejom itū tautys gudreibu -- sev i cytim par pīmiņu... Tai i ir!...)

Mamuks iz siejis ir taisejusēs: buļbu gabaleņš ravāts i rušynuots, kod tik spāka bejs. Bruoļs sāklys buļbu atveds, par pusūtrys nedelis jom paleli osni saauguši. Gruobu buļbis spanī (kerzis seņ jau izjukušys, jūs piniejs -- seņ kai prīžu kaļneņā) ar apdūmu. Sadzanu vadzenis ar dzeļža pludzeņu -- pataisnys izīt. Līku leidzonai -- tū aiz tuos, pa vīnai, ar asnenim iz viersu. Tai nazkod mamuks vuiceja, taidys lītys naaizamierst. Vēļ i syudu nu aiz klāva pīnasu. Beru tīpat vogā, a mamuks rauga aizraust, koč dreiži pīkust. Staigoju bosom kuojom -- zeme īsyluse, pateik tai nu mozu dīnu. Mamuks sēd „teiruma” molā i bar, ka kuosa dabuošu, -- „vyss” „kai nazkod”. Asmu atpakaļ sovā laimeigajā bierneibā -- i pa lelū gobolu, kas aiz tiļteņa, nazkod bosuotnē staigovom... Agreits kurynoj pierti -- apsasēsim i īsim mozguotūs. Vys jau kurī malnumi nūsamozguos...

Da vokora asam laimeigi golā. Geņgereišūs apsiejeibys!...