Vacuos avīzis

Nui, laikam tok tik itys vuords – „avīze” – maņ eisti ir dzeivs... Na „laikroksts”, kai nu 19. g. s. beigu taidu periodiskūs izdavumu sauc lītaunīki i pa druskai ir saukuši i latgalīši. Na „gazeta”, kai vacī ļauds avīžu sauce i myusu molā... Ar Fraņci Kempu te gribīs solidarizētīs – gaišs mums beja itys veirs, i sovys „Gaismys” jis sauce par avīzem... Tik na par avīžu nūsaukumu (koč i par jū!) itūreiz runa.

Kod Geņgereišūs nabeja ci nasagribēja nikuo gudruoka vokorūs dareit, puorškūrsteju vacuos avīzis i žurnalus, graizeidama nu jūs rokstus, kas var vēļ kam dereigi byut. Nazkurā reizē īraudzeju „Sātys Vīsa” („Mājas Viesis”) apsveikumu dzejneicai Muorai Zuoleitei (Mārai Zālītei) juos 50 godu jubilejā. Pat na apsveikums tik cīš kryta acīs, a dzejūli, kuri beja tik paejūši munai tuo vokora jusšonai, ka lobuok ni pasaceit! Skaiteju i ... aizadūmovu par latgalīšu literaturu... Izguoja, ka nu myusu laikūs nūdrukuotūs jaunūs dzejūļu (na dzeivuļu, kai „jaunlatgalim” tuo grybātūs, par dzeivulim latgalīši dzeivinīku sauce, – kai lītaunīki, kam gyvulys ir 'lūps, (sātys) dzeivinīks') leidzeigi mani aizker tik Emilejis Kalvānis raksteitais... Nu labi, vēļ kuruos naviņ Annys Rancānis ryndys, a kas vēļ?... Ot, tev i latgalīšu dailliteratura – byuņ cik lels lokalpatriots byudams, a – kuo navar pasaceit, tuo navar!...

	M. Zālīte. Vasaras vakars Ar sētuvi senu kā ilgas Pa Latviju staigā pats Dies, Un nodreb sudraba smilgas, Jo viņš tām ir pieskāries.      Dun egļu dievnamu zvani,      Mirdz saulrieta spožais zelts,      Un cietoksnis sargā mani      No maiguma mūriem celts. Ceļ migla dvēseli pāri Pār likteņa tumšajām lejām, Un dzīvība dancina spāres Virs ezera rāmajām sejām.      Uz kapara Mēness kā vadža      Dievs savu mēteli pakar.      Rimst bite ceļmalas dadzī.      Smeldz Latvija, vasara, vakars.	Emileja Kalvāne. *** Verīs, kai sauleite speigoj, Klausīs, kai ceiruleits dzīd! Tī eņgeli dabasūs leigoj I atbaļss pa zemeiti īt.      Verīs, cik olūti ceisti,      Kur sluopstušais celinīks dzer;      Kas zīdeņš, kas zuoleite veistūt,      Iz dīviškuo spiergtuma cer. Klausīs, kai majā skaņ dzīsmis, Kū Svātajai Mameņai dzīd! Dedz sirsneņā ticeibys līsmi, Lai Dīveņš tev paleigā īt!
Emileja Kalvāne. Piec leita Sirds kai ganeņš rumulejās Syltā, vasareigā leitā, Acīs kreit, puor vaigim lejās Atspiergšona seņgaideita.      Vuolyudzeite dzer nu rosys,      Zemeite – nu pošys tyucs,      Bosuos kuojis paļtī prosuos,      Aiz tuos paļtis – vēļ i ryucs! Dvēsele piec taida leita Cauri ceisteišonuos prīkim, Dīva rūkys puorkristeita, Steidzās atlaist poruodnīkim...		Emileja Kalvāne. Atvosora Apklusušys laksteigolys, Ceiruļam seņ kņuobeits cīt. Vosora kod ceļa golā, – Vēļ maņ atvosora zīd.      Mikeleits nu reita rosys      Rūžukrūnī zeilis ver.      Bite zīdam mada prosa,      Saulis spāka atsadzer. Zīdi, muna atvosora, Cikom tevi solna kluos! – Naskumšu, kod īvys zorūs Cytim ceiruļs trailynuos.

Dīvamžāļ nav vairs Emilejis. Nu div dzejūļu kruojumeni mums palykuši nu juos, paļdis Dīvam: „Lobuo dīna” (2003) i „Atvosora” (2012)!...