Par „drusku” i Leitovu...

Vysu byušonu nogla deļ sibirīšu niu ir „uorzemu” braucīni nu Latvejis. Itūreiz dūdamēs iz Leitovu. (Vuordu „Leitova” te i cytur rokstu pa Breidakam.) Tī jau lobu laiceņu struodoj Eta, ir ar mīru, ka sabraukojam da juos. Kod Artis Rēzeknē pasoka, ka myus vēļ i iz mašynys savoduos, – prīca da dabasu. I cik labi, ka jis brauce – muns „krutais” stumdeklis (jaunais mobilais telefons) Viļņā nazyn parkū najēme nikai. Artis, malacs, pat gidu sarunovs, tys myus izvodoj pa piļsātu, īpazeistynuodams ar Užupi (Aizupi), „pa blatam” izvazdams Viļnis universitatis sv. Juoņu bazneicys tūrnī, izvoduodams pa vacpiļsātu. Vacpiļsātā daskrīn Zita – nu nazkodejūs LgSC aktivistu, nūstaigoj ar mums vysu vokoru, a škierdamuos soka: lai voi kū, nu ka Viļņā latgalīšu dzīsmis varēs padzīduot i vēļ ar Sibira latgalītem, tuo nu nikai nav variejuse īdūmuot... Prīca i par jū, garai nabeja radzāta!

Pi Etys izasmejam par vysaidim obeju baltu volūdu jūcenim. Pastuostu kolegys gadīni ar suoli, kuo lītaunīki par „drusku” sauc (druska ‘suoļs’). Leitovā vīšnei nu Latvejis saiminīks pasūleja ols, iz kuo jei atsaceja: „Man tik drusku, drusku,” nagrybādama dzert daudz. Saiminīks, pasabreinejs, ka jūceigi dzer olu tī latvīši – ar suoli, praseituo gaškai i atnese. Niu beja latvītis kuorta breineitīs, deļkuo jai saiminīks suoli dūd...