Kača pāds i kačapāds

I vaicuojums par saliktinim latgalīšu rokstu volūdā da šam nagona apsavārts. Cikom kas -- ite drupeiti ap tim vuordim, kurī ītykuši „Skreineitē”.

Vīna daļa saliktiņu apsprīsta jau seņ i vēļ kūpā ar „latgalīšu Endzelinu” -- profesoru Ontuonu Breidaku. Taisūt 1992. goda „Latgalīšu ābeci (lementari)”, aktualizējuos, saceisim, goda svareiguokūs svātku nūsaukumu raksteiba, i jau tūlaik sasprīdem, ka byus itai: Zīmyssvātki, Jaunais gods, Leldīne, Juoņa dīna. Sarunovom, ka i nedelis dīnu nūsaukumim vajadzātu beigtīs ar taidu pošu -dīne (kai Leldīne): pyrmūdīne, ūtardīne, trešdīne, catūrtdīne, pīktdīne, sastdīne, svātdīne. A iz vaicuojuma kod? atsaceišona kab byutu: šudiņ, pyrmūdiņ, ūtardiņ, trešdiņ, catūrtdiņ, pīktdiņ, sastdiņ, svātdiņ. Pīmiņu, kai guoju iz Zynuotņu akademeju (na reizi!), kai škūrstejomēs pa jūs kartotekom -- tai gribējuos atrast iz vysa lobuokū variantu vysā!... I -- kab par reizi!... Nazkaids maksimalisms, samaiseits ar idealismu. (Niule rogi jau seņ kai aplauzti, -- ir dasaguojs sasamīreit, ka varams ir tik ceļš iz piļneibu, a pats piļneibys ideals nav sasnādzams... Nikas mums nav radīs vīgli, nikas nav iz dreizys rūkys sasvīsts. Kai tuoli nu patīseibys stuov tī, kas latgalīšu volūdnīku darbeibā saredz voi izdūmoj kū naviņ savteigu voi pavierseigu!... A cyti vēļ jam i maisa -- ar destruktivim prīšklykumim, ar lauzgaļveibu, ar tīpšonūs, olpom -- pat demagogeju...)

90. godu normiešonys procesā nūstyprynovom tū, ka palīk piļsāta, piļskolns, pusmuiža, ka byus (kai „neitrali” apzeimuojumi) vacuomuote i vacaistāvs, ka raksteisim pušdīnis i pušnakts, dīnavydi i patmalis, vydsškola i dzeļžaceļš i tml. Vīnūs saliktiņūs, kai redzim nu ite nūsauktūs pīmāru, pyrmuo vuorda golūtne izagloboj (Zīmyssvātki, vydsškola), cytūs juos vaira nav (Leldīne, pušnakts). Na vysi vuordu savīnuojumi ir jau saliktini (Jaunais gods, Juoņa dīna), cytureiz atseviškī vuordi jau tik cīši sasaliejuši, ka na par reizi var pasaceit, kaidi jī  bejuši agruok (patmalis, pušdīnis).

Koč myusu prakse raksteit latgaliski 90. godu suokumā beja moza, jutomēs drūši vysā, kū darejom, -- aiz myusu stuovēja zineigais padūma deviejs, myusu golvonais volūdnīceibys ideologs. Zvaneit jam varēja vysleidza kurā laikā, apsasprīst jis beja gotovs vysod! Ontuons Breidaks beja autoritativs baltu etniskuos viesturis i volūdu specialists, lobs latgalīšu folklorys i izlūkšņu paziniejs. Žāļ, ka jau lobs laiks, kai, jū pīmynūt, juodalīk tys „beja” (25.01.1932-24.02.2002) -- juo padūma mums cīši datryukst... „Juo” datumi ir taišni itim laikim...

Breidaks beja cielīs nu Ludzys pusis -- Pyldys pogosta Malzūbu, tys zeimoj -- austrumlatgalīts. Pats runova par prīkšdejuos (na prīškejuos) ryndys patskanim i tml., tik nikod naraudzeja kurai naviņ sovys izlūksnis formai „izsist” kaidu „augstuoku” statusu. Saceisim, namīdze iz komisejis, kab likt paradigmuos Austrumlatgolai rakstureiguos atgrīziniskūs verbu formys ar -za- (kai sazatikt) voi kai tamleidzeigi... (Literarajā volūdā kū mozuok paralelūs formu, tū lobuok -- i raksteituojim vīgļuok, i volūdys vuiceituojim... Īprīkšejā komisejā, kuo dorba gola produkts ir jaunī „Latgalīšu pareizraksteibys nūsacejumi” (2008), vairuok guoduots, kab byutu „demokratiski”, resp., kab tyktu „puorkluotys” kai na varams leluokys raksteituoju dalis runys sovpateibys, tik i niule vysu vajadzeibys nav apmīrynuotys vysleidza... Partū ka vysa „puorkluot” navar!...)
Piec O. Breidaka padūma rokstom etnonimu suomugri (na puorcālumu, kaids izītu piec cytu latvīšu sistemys, zynuotniski vairs nabyudams korekts, -- pamaneju „Lakugā” raksteitū „sūmugri”...). I tml.

Par saliktinim 90. godu suokumā sprīdem, ka myusu volūdai vairuok rakstureigi vuordu savīnuojumi (dzīšmu svātki, Dīva Muote) i ka bez vajadzeibys nu taidu saliktini nav juotaisa. Tik i bez saliktiņu navarēja jau nazkod i navar myusu dīnuos (pīmāri nu „Skreineitis”: škierzlots, rudmīse, bārzlape, svātceļnīks (koč i celinīks), krystaceļš, kristticeigī).

„Skreineitē” raudzeits nūturēt pījāmumu, ka vuordu savīnuojums veidoj saliktini tūlaik, kod, atseviški raksteiti, vuordu savīnuojuma vuordi nūzeimoj kū naviņ cytu. Saceisim, kača pādi ir tī, kū kačs ir īmiņs, a kačapādi -- iz eistūs kača pādu paejūšuos lauku pučeitis; gaiļam ir pīši, a gaiļapīši ir tī, kas, kai Pītera Jurceņa dzīsmē dzīdīs, sazīd „lela ceļa maleņā”. Vuordi saulispučis, ladapučis, vylkazūbs raksteiti vīnā vuordā, a zača kuopusti, dīva gūteņa, sīna koza ‘sienāzis’, meža koza ‘stirna’, meža cyuka, dzērvu zuoboki -- divejūs. Normativū variantu nūsokūt, svareigi i tys, cik kurs saliktiņs ir vacs voi, saceisim, kai jis saīt kūpā ar latvīšu literarū volūdu (paļdis!, lynsāklys, goldauts, augstškola, golvyspiļsāta, koncertzale, sorkonboltsorkons).

Kab iz itaidu lītu varātu pasavērt vēļ leluokā sistemā, -- kai na varams dreižuok ir vajadzeiga jauna latgalīšu gramatika!