Lapatnīki lūgā

Nu agra pavasara da vāleima rudiņa muni „apartamenti” Geņgereišūs ir krylcs -- tai pi myusu sauc tuo, kuo Latgolā pasauc vysaiži -- par kriņci, skriņci, par gankom, gaņkom, ruodīs, jaucūtīs divejim jiedzīnim: ‘lievenis’ i ‘veranda’ nav vīns i tys pats. Plotnīki te zynuotu lobuok. Taidys nūjumis pi ustobu -- valejis ci jau ar lūgim i durovom -- taiseitys vāluokūs laikūs, kod beja rūceiba i valis par kū naviņ „kundzyskuoku” dūmuot. Vēļ i saļkys pi tuo poša var daskaiteit, myusu pusē taida beja pi Martaļa  Donis. Krylcs munā laikā beja jau kuo na pi vysu -- ļauds beja apjiukuši ar sadzeišonu kolhozā (tai viņ jī nūtykušuo sauc i kūpeiguos ci kolektivuos saimisteibys vuordu kolhozs asimilej pa sovam; pi myusu beja -- kaukozs). Godu desmit pīcpadsmit laikā lauku ļauds beja jau koč cik atsaspāruši i kolektivai dzeivuošonai.  

Myusu krylcu piec mamuka aizsacejuma sacierta Kaļvusolys Jozops -- jai beja tics kauns, cik vīnkuorši babuka bērēs (1962. g.) leits beja sapūstejs jūs ar tāvu rūštū nūjumi pi ustobys. Cik pologu tūlaik samaituots!... A pologi beja duorgs monts nazkod, vyss tok vēļ sovs austais turējuos. Mamuka staklis (cytur saceitu -- stuovi) vēļ pīmiņu i krylca ciersšonu drupeiti -- guoju ūtrajā ci trešajā klaseitē.

Krylcā nivīnam namaisu, i maņ nivīns namaisa. Kod Pītereiša bārni beja mozi, jī nikai navarēja dagaideit, kod cjoce izīs da jūs. (Koč jī mani nu suokta gola par Lidys taņti sauc -- varātu padūmuot, ka i myusu saimē germanismi puormuoc slavismus, tik tai dreižuok nūtics pa tam, ka Doņuka atlaseitis pasaulī pasaruodeja pyrmuos i koč kai definēt myusu vysu, kas ap jim, -- vajadzēja. Smīklys beja i par mamuku -- kod jū pyrmī unuceni suoka par uomi saukt, jei net muosai pasažālova, sok, edz, muos, da kam dadzeivovu, -- jau pošys unuki par uomu suoc saukt!.. A uoms pi myusu ir tys pats, kas cytur Latgolā uovs, uovaklys... Gols golā palyka, ka Geņgereišūs bārnim dzeivoj baba.) Kod pacīteibys nabeja vairs nicik, Pītereits salaide bārnus krylcā, i jī apstuoja munu vītu vysi treis... Muosys nūstupeja bruoleišam -- Agreits beja pats mozuokais, jū palaide prīškā. Vajadzēja ceļtīs, partū ka beja i vaicuojums: „Tu kū gordu atvedi?”... (Ka jimt tuoļuok, itymā bārnu vaicuojumā -- jau i latgalīšu runys deformaceja -- pa vacam te byutu genitivs: „Tu kuo gorda atvedi?”...) Krylcā varu guni dadzynuot, cik garai grybu, i bīži tī aizmīgu ar vysu gruomotu ci kaidim papeirim. Krylcā vyslobuok monuos, kai jauna dīna suocās... Na tik deļ gaismys sveiduma viņ -- nu tīnis lobuok dzierdīs, kai viļcīni staigoj, kai pavasar vardivis kūrc, kai nakt palādys saukojās, kai i kod reitā putneni mūstās, kai leits olpom sejoj ci kopoj. Leidza ar pasauļa daudzbaļseibu i pats jiutīs dzeivuoka daleņa vysā...

Itūreiz golvys paceļt nu papeiru stota nazkaida kai šalkūne (a varbyut pareizuok byutu saceit -- šolkūne?), kai šveikstūne. Pasaveru lūgā i sasatryukstu: desmitem vysaida leluma lapatnīku (cytur Latgolā jī byutu lepestnīki, tauryni, metļuki ci vēļ kai; Reķēnai lepetnīks / kuopustnīks / kuopustdierška i skaidruots kai 'kāpostu baltenis') sytās pret styklu. Verūs iz jūs laiceņu i slādzu guni uorā. Aizmīgu ar dūmu -- edz, kai gaišuma vajag vysim!... I vēļ drupeiti -- par pruotā īskriejušū sakaru ar Kolinys Makkalovys romana „Dzīduotuoji ierškiežu kryumā” („Dziedoņi ērkšķu krūmā”) legendu. Tamā -- par kai ba bezpruoteigim dzīduotuojim putnim i jūs pādejū dzīsmi...