Robeits...

Sātā par vēļ vīnu dzeivuotuoju mozuok. Nu vakardīnys tai... Dasaguoja aizmidzeit Robeiti – kuojis vaine beja tykuse tik lela, ka jis jū jau vylka leidza. Kai bluki kaidu. Ni kauce, ni kai cytaiži ruodeja, ka jam suop, tik palyka klusuoks i kluosuoks, gulēja pīsauleitē garuok i garuok. Pavasara beja dagaidejs – kaida četrapadsmytuo sovā suņa myužā... Var saceit, ka jau kuo na gardzeivuotuojs. Kai i juo saimineica... Robeits mamuku puordzeivova par pusūtra goda. Tei vys pīminēja, kai Evaldam par Robeiti latu atdavuse „iz rūkys”. Žālova juo, kam Robeits vysod stuovēja dasīts. Mamuka vuordim – „kolta pi cepa”. Sātā beja pastuojuse nazkaida sugys suņu era i vysi cyti beja „lobuoki” par bezsugys Robi. Tik Agris ar jū olpom paskraideja, i otkon suneits „kolta” pi sovys budkys. Nūbiegšūt kazyn kur!...

Kod „saimineica” beja paceli, suneiša vairs nasiejom, i nikur jis nabāga. Kam jam bēgt nu sātys?! Sovus „puiša” ceļus palaikam, skaidra līta, izstaigova, tik vysod grīzēs atpakaļ.

Atstaigovu jam pakaļ ar bļūdu vysu Leldīni, a atsavasaluot ... nasaguoja. Pādejā reizē, jau patimsī atguojuse nu bruoļa, vēļ apglaudeju jū prīšklietī, dasys gobolu iznešu, a iz reita Robeits beja izgaiss. Guoja stuņdis, a suņs kai gunī! Ar vysu sovu navasalū kuoju... Izasaukovu, izabeju, izajauču pa vysurīni – pa pyuni, ap klāvu, pa vītom, kur jis beja paguojs, paguojs i otkon guliejs. Robeiša – nikur! Tai i nūbrauču „iz četrinīka” (autobusa), juo ni atroduse, ni pabarovuse. Zvaneju Juoneišam, tys nūbrauce nu reita, apsavēre. Atzvaneja, ka Robeits sātā i guļūt ustobys prīškā. Ka jam pamastū pīna putru padevs, ka Robeits ieds. A pādejū reizi draugam koč gaļvenis paglaudeit nasaguoja... Kod atbrauču nedeļgolā, vyss jau beja beidzīs. Bārni vysu beja padarejuši ciļvieceigi, paļdis jim. Varbyut i lobuok, ka naredzieju Robeiša aizīšonys, koč bez osoru vysleidza nikai...

Kur jis tūvokor beja pagaiss? Niule dūmoju, ka līta skaidra. Myusu molu tai puorjāmuši babri, ka vysur vysapleik jau leli pūri. I pylni iudiņa na tik pavasarī voi piec leita. Paradize (pi myusu saceja – rajis; dzeivoj kai rajuos) dzērvem i cytim putnim. Salidovs jūs šūpavasar beja daudz i klaigova tai, ka pogolmā dzierdējuos. Vys jau Robeiti beja dziņs vydabolss, jis navarēja nūbyut sātā, kod putnu bolsu naatsaklauseit. Guoja jūs giusteitu, i navasals byudams. Nūsēdēt a ni, kod tai pūri da meži kairynoj. Ka naatguoja atpakaļ vairuok par pusdīnys, – tok jau spāka natyka, kab grīztīs dreiži...

Tai ar jū beja jau vairuok mienešu. Vetuorste saceja, ka Robeiša vainei paleidzēt, varbyut, varūt, jam kuoju nūgrīžūt, tik nazy voi jis sovūs godūs nu narkozis puorsamūstu... A vaine suocēs kai ba nu nīka – iz kuojis suoka augt nazkaids suopuļs, izaruodeja, – nalobais... Ka byutu kuram tics pruota, ka suopuli vajag izgrīzt par reizi, varbyut suneiša vacums byutu bejs vīgluoks... Koč i vetuorste mīrynova, ka sovu vaini jis maneišūt tik kai trauciekli, kod gryutuok paliks staiguot, a suopēt jam nasuopēs i jis labi ēss da pat smiertei. Nui, ēde. Tik juoraud ir vysleidza, i nūdeveibys sajiuta napuorīt... Sātys sorgs, vysu pamasts...

Bārni Robeiti paglobova tīpat pi kliets styura, kur jis vys sēdēja, sātys ļaužu gaideidams. Niu sātu sorguos myužeigi...

P.S. Raksteits apreļa beiguos. Ir decembra gols. Suope – turīs...